Kopā nogājām šo ceļu līdz kāzām 27 gadu garumā .

Mēs abi zinājām, ka vēlamies kopīgu nākotni un kāzas bija tikai loģisks solis mūsu tālākām attiecībām. Pirms kāzām dzīvojām kopā un tie bija aptuveni 3 gadi

Kopā esam jau 11 gadus, un divi forši dēli aug - viss beidzot bija jāsakārto oficiāli.

Precēties tieši 2024 gadā nolēmām diezgan spontāni. Vienā vakarā vīram uzdevu jautājumu - ''Varbūt precamies šogad?'' Un viņš bez nekādiem jautājumiem vai iebildumiem piekrita. Tā arī sākām visu organizēt. Bet varu arī teikt, ka ''sen bija laiks'' , jo kopā esam jau 9 gadus. Kaut arī sākām satikties no 16 gadiem un tagad ir tikai 25, sapratām, ka nav vairs ko gaidīt. Varu teikt, ka arī, ar kāzu datumu ļoti paveicās. Tā, kā kāzas nesākām plānot laicīgi, tad visur piektdienu un brīvdienu datumi jūlijā un augustā bija aizņemti. Sazinoties ar svinību vietu ''Dunduriņi'' mūs gaidīja patīkama ziņa, ka tieši nesen viens pāris ir atteicis kāzu svinēšanu 26. jūlijā, jo ģimenē gaidāms bērniņš. Tā nu mēs tikām pie sev vēlāmā datuma un skaistas svinību vietas. Šis gads noteikti nebija tas piemērotākais, jo organizējot savas kāzas paralēli beidzu studijas augstskolā. Bija diezgan grūti, taču bija papildu motivācija pabeigt ātri visas skolas lietas, lai ķertos klāt kāzu organizēšanai. Tāpat sevi uzmundrināju ar pārliecību, ka tieši tā tam ir jābūt, jo Pūķa gads ir enerģisks un jaudīgs, kā arī, ļoti palaimējies ar kāzu datumu un svinību vietu.

Dzīvojām kopā 3 gadus un mums ir dēliņš Marsels, vēlamies viens otru sava dzīvē, tāpēc nostiprinājām attiecības !

Dzīvojām kopā pusotru gadu, tad saderinājāmies.

Kopā esam septņus gadus, ja godīgi, tad mums bija pusotra gada pauze, taču atkal sanācām kopā un attiecības uzplauka pilnīgi citā līmenī. Līdz kāzām kopā dzīvojām divus gadus. Mums bija svarīgi precēties, lai kļūtu par oficālu ģimeni, būtu šī stabilitātes, "nopietnības" sajūta, kā arī sakārtotas attiecības Dieva priekšā.

Tas likās loğisks turpinājums, jo draudzībā bijām jau 14! Gadus un kopā dzīvojām 6gadus:)

Dzīvojām 4 gadus kopā, pazīstam viens otru jau 10+ gadus.

Mēs gribējām dalīt kopēju uzvārdu, mīlam loti Stipri viens otru un tas likās pareizi un vajadzīgi, raisīja pareizās sajūtas. Kopā dzīvojam jau sen, 12 gadus

Principā - drošības sajūtas dēļ. Un lai papīri būtu kārtībā. :) Precējāmies mūsu piektajā kopābūšanas gadadienā. Dzīvojam kopā arī gandrīz tikpat ilgi.

Bildināta tiku 2019. gada augustā, bijām bijuši kopā tikai 9 mēnešus, tādēļ ar pašām kāzām nesteidzāmies. Tad, kā zināms, nāca pandēmijas laiki, un par kāzām pārstājām runāt pavisam, līdz pagājušā gada vasaras sākumā nolēmām, ka ir laiks, un sākām plānot. Apprecējāmies šī gada 14. maijā pēc 3 gadu kopdzīves un jau ar mazuli :)

Līdz kāzām kopā dzīvojām aptuveni 3 gadus.

Līdz kāzām kopā dzīvojām aptuveni 3 gadus.

Tāpēc ka esam pārliecināti savās attiecībās un redzam nākotni kopā, arī tāpēc, ka beizot parādījas iespēja apprecēties. Parvācamies dzīvot kopā tikai kādus 2 mēnešus pirms kāzām, bet līdz šim jau sapratam, ka varam sadzīvot viens ar otru + esam attiecībās jau 3.5gadus(uz kāzu datuma brīdi).

Tas likās kā loģisks attiecību nākamais solis, lai gan apzināmies, ka šis vairāk sakārto juridiskos jautājumus, jo ikdienā jau nekas nemainās :) Pirms kāzām bijām kopā vairāk kā 7 gadus, kādus 6 gadus dzīvojām kopā.

Jau 12 gadus bijām kopā, bija pienācis laiks precēties.

1) nonākot slimnīcā un karantīnā, bieži vien draudzene/draugs ir tukša vieta - ārstu acīs tā nav galvenā kontaktpersona, jo nav radinieks, un bieži vien, neesot radiniekam, netiek arī ielaists palātā;

2) ceļojot uz zemēm ar stingru reglamentu par pieļaujamo laulātajiem un neprecētajiem, ir gadījies, ka nereģistrētas laulības dēļ partneri nedrīkst nakšņot vienā numuriņā.

Bija arī būtiski, ka apprecoties mēs uzņemamies pilnīgu atbildību vienam par otru un ģimeni kā vienotu veselumu. Turklāt ir tik patīkami dzirdēt vārdu "sieva" un mīļoto saukt par vīru - "Mans vīrs atnāks", "Vīrs uzcepa pankūkas", vīrs izdarīja to un šo, savukārt es kā sieva vīram dodu savu sievišķību un kopā būšanu, rūpes un vieglumu. Tā kopīgā piedzīvošana šādā kārtā ir vēl jo īpašāka. Un atļaujos teikt, ka arī seksualitāte tā kā uzplaukst - jā, tu kā sieviete saglabā savu es, bet kaut kā sajūtu līmenī esi tādā kā citā pakāpē attiecībā uz piederību otram.

Jā, līdz kāzām dzīvojām kopā gandrīz 3 gadus.

Gribējās būt juridiski saistītiem. Tas ietekmē pat tādus sīkumus kā iespēju nakšņot vienā numuriņā ceļojumos uz valstīm ar stingru reglamentu par laulātajiem un neprecētajiem, kā arī uz vietas Latvijā ziņu saņemšanu par mīļoto, viesošanos, ja gadījies nokļūt slimnīcā. Nu un, protams, tā saldā apziņa, ka otrs ir gatavs uzņemties pilnu atbildību kā priekos, tā bēdās. Un ir tik patīkami dzirdēt vārdu "sieva" un mīļoto saukt par vīru Jā, līdz kāzām dzīvojām kopā gandrīz 3 gadus.