Mums nebija klasisku spēļu vai izdarību. Svarīgāka bija kopābūšana, kad viesi pagatavoja kopīgi vēja zvanu, kamēr mēs fotografējāmies, uzrakstot uz māla piekariem novēlējumus un iesienot tos karkasā, ko izgreznot iesietām spalvām (zvirbuļkāzu tēma) un pērlēm kā atsauci uz kroni.
Sirsnīga bija sasēšanās aplī, kad katrs pastāstīja, kas viņš mums ir, kāpēc ir šeit, un es jutu iedvesmu pastāstīt par teju katru savu stāstu, iezīmējot ciemiņa personību un nozīmīgumum mūsu dzīvē.
Līdz asarām izvērtās stāsts, kā esmu iepazinusies ar vedējmāti, kļūstot par draudzenēm lauztu kauliņu dēļ un ļoti grūtā brīdī un fiziskos, emocionālos izaicinājumos vienai otru slimnīcā atbalstot, uzzinot, ka viņa savā vīrā pēc 40 gadu laulības joprojām ir iemīlējusies. Kur vēl ideālāku un atbilstošāku vedējpāri?! Bija dīvaini un reizē aizkustinoši redzēt asaras arī vedējtēva acīs. Atceroties šo dienu, varu teikt - uzdrīkstieties būt atklātāki nekā ikdienā un pateikt tos labos vārdus citiem, jo tas ir stāsts ne tikai par jums un jaunu ģimeni, bet kopābūšanu.
Mums nebija svarīgas spēles (patiesībā netīk tas viss ļembasts), mičošanas pusnaktī un dejas līdz rīta gaiļiem.
Pēc svinībām devāmies iziet kopā takas iemīļotā parkā, kārtējā fotosesija (šoreiz ar dūmu svecēm un konfeti), kopīgs saulriets pēc viesu apmešanās naktsmājās, un mēs divatā devāmies uz viesnīcu, jo bija svarīgāk par dančiem pabūt šajā dienā arī divatā.
Jā, attinot filmu, liekas, ka varējām ilgāk pabūt ar viesiem, taču prātā arī kopīgs brauciens divatā uz viesnīcu, miglas vāli, oranžās nakts debesis, siltas rokas un mīļš sāns viesnīcas pēļos, sapucēšanās nākamajā rītā un baudpilnas lēnas brokastis viesnīcas terasē vēl rīta vēsumā. Šoreiz jau kā ģimenei. Tas tomēr ir tā vērts - pabūt arī divatā, nevis bezspēkā atkrist, lai nākamajā dienā visi samocīti laktu soļanku un mēģinātu kaut kā atiet.