Zinu, ka arī baznīcās un dzimtsarakstu nodaļās līgava ienāk un viss uzreiz sākas. Tā bija arī mūsu ceremonijā, kad pārpeldējām ar laivu ezeram, uzkāpām kalnā un visi mūs gaidīja. Gribējās tādu kā ieelpas brīdi, varbūt mierīgi padzerties un tajā brīdī kaut samāties galvām, apmainīties smaidiem ar sanākušajiem, piemiegt kādam ar aci, izteikt varbūt kādu komplimentu ("Dace, kas par kurpēm! Es noteikti tās vēlāk gribēšu redzēt tuvāk!"), kas atraisītu, noņemtu to stresiņu an pašiem, gan citiem, ka nu viss sākas. Ceremonija likās par īsu. Sajūta, ka 5 minūšu laikā bijām jau vīrs un sieva. Nepatīk garas dzejas un stāsti par dievu un mūžīgo savienību, taču likās viens no turbogriezieniem.