Senākais līgavas iegūšanas veids ir līgavas zagšana. Tautas dziesmās apdziedāti dažādie apstākļi, kādos līgavas tiek zagtas. Nozagtajai māsai pakaļ dzenas brāļi. Pati māsa cenšas dot norādījumus panāksniekiem (brāļiem, kas viņai dzenas pakaļ), lai tie nenomaldītos. Visbiežāk uz ceļa meta vainaga vizuļus, raibus dzīparus, prievītes, skujas, puķes.
Mūsdienās līgavas zagšana ir saglabājusies kā simboliska atrakcija. Ja ievērojam to, ka agrāk līgavu zaga pats līgavainis vai viņa vedēji, tad tam zūd simboliskā jēga. Tomēr gadījumā, ja līgava kāzās nozagta, tad tas jāuztver kā jaunās dāmas cenas jeb PVN (pievienotā vērtība) celšanas iespēja – jo senči daudzināja „jo grūtāk dabonama meita, jo vērtīgāka”. Janīna Kursīte to komentē šādi:
„To, ko viegli dabūjam, viegli aizmirstam, bet, kas nācis grūti, tiek vairāk un ilgāk cienīts. Bez tam bija nerakstīts likums, ka slepus iegūts ir labāks nekā acu priekšā iegūts. Joprojām pastāv ticējums, ka slepus paņemtas (t.i., zagtas) puķu atvases labāk ieaug nekā pirktas.”
Protams, viss jādara normas robežās un korekti.
Visbiežāk tas notiek tumšā naktī vai miglā, kad zadzējus grūti saredzēt. Meita atrodas viena pati rijā vai kādā citā vietā, kur to vieglāk, brāļiem vai tēvam, neredzot, nolaupīt.
LD 13384
Dzīrās tautas zagšus zagt,-
Kur jūs mani dabūsiet?
Vidū māršu maltu gāju,
Vidū brāļu druviņā.
Lai pasargātos no līgavu zagļiem, meitas vietā bieži vien gāja kāds par meitu pārģērbies vīrietis vai jau precēta sieva. Iznāca dažkārt tā, ka iecerētās vietā nozaga nepareizo cilvēku.
LD 13583
Projām iešu, nepalikšu,
Še nav mana palikšana,
Še nav mani rudzi sēti,
Še nav manis arājiņis.
LD 13599
Drīzi, drīzi, bāleliņi,
Kumeliņus seglojat,
Dzenaties pēc māsiņas,
Ko aizveda sveši ļaudis.
LD 13619
No celiņa es pazinu,
Kur aizvesta mūs' māsiņa:
Kur kumeļi stāvējuši,
Tur ziediņi nobiruši.
Var būt gadījumi, kad meita savus radiniekus satiek tikai pēc pāris gadiem vai pat vēlāk, ja panāksnieki nav varējuši viņu atrast. Tad jau māsai ir ģimene un bērni un atgriezties pie brāļiem tā vairs nevēlas.
