Latviešiem apdziedāšanās ir iecienīta un sevišķi izkopta paraža, kuras neiztrūkst ne svinībās, ne talkās, ne godos. Tā ir asprātīga, dziesmās ietērpta karikatūru veidošana, izceļot, pārspīlējot cilvēku vai darbību īpašības. Tā notiek starp divām pusēm – vedējiem un panāksniekiem, puišiem un meitām, sievām un meitām, kaimiņiem. Parasti galvenās apdziedātājas kāzas bija 10 – 15 sievas, kuras vada teicēja. Teicējai rokā ir eglīte (ērkulis) vai trideksnis.
Jauki būtu, ja mēs spētu šo tradīciju turpināt ne tikai Latgalē, bet arī citur, kļūstot par radītājiem, nevis tikai patērētājiem arī kāzās.
Turaties, turaties, viņas puses dziedātāji, Atspiežat gūžas kaulus jele durvju stenderē.
Ūja, vilki, ūja, zvēri, kādi bija panāksnieki Citam acis kā āboli, citam ausis kā lemeši.
Tādi vien kaula pieres, silu peku lauzējiņi, Tādi vien līkdeguņi, mūs māsiņas vedējiņi.
Liela, resna vedējmāte iestampoja iztabā, Pa durvīm brāzdamās, izgāž durvju stenderītes.
Nava visi cieminieki, ar zirgiem sabraukuši, Cits ar cūku, cits ar kazu, cits ar sievas sprēslenīcu.
Nāburdznieki šurp nākdami, salmus bāza vēderā, Še paēda, še padzēra, še tos salmus izkratīja.
Beigās abas puses dzied samierināšanās dziesmu:
Dziesmas dēļ i sveši ļaudis ienaidiņa neturiet! Dziesma mana kā dziedāta, nav tā mana sarakstīta.
