Šalc zaļais mežs

Šalc zaļais mežs, kur lakstīgalas dzied, Un birstalās vēl vijolītes zied. Tik tumšās egles skumji galvas glauž: Par senām jaunīb’s dienām viņas pauž.

No dzidrā ūdens maigās stirnas dzer, Dzeguze kūko, zaķīts ausis ver: Jau mednieks nāk, kas zin, varbūt šodien Tam nomirt būs - viņš aši krūmos lien.

Bet jaunība tik sen aiz kalniem jau, Šeit dzīvē mums vairs īstas laimes nav. Bet zaļais mežs, kur lakstīgalas dzied Tas jaunībai kā sapnis garām iet.