Pie Dzintara jūras, kas Kurzemi vij, Reiz vientuļā krastā tie tikušies bij. Viņš Daugavas laivinieks, Kam strauji pukst sirds, Tā zvejniece jauna, prieks acīs tai mirdz.
Nāc līdz manā dzimtenē meitene teica Draugs mans, klusi iemīlot sirds tevi sveica. Mēs saderam kopā, tā man vidzemnieks teic, Kā Kurzemes vēji, tā dzied Vidzemes vējš.
No Daugavas krastiem stalts laivinieks brauc, To Dzintara jūra un meitene sauc. Kur Kurzemes krastā tie tikušies bij, Tur nākotnes laimei tie gredzenus mij.
Nāc līdz manā dzimtenē meitene teica Draugs mans, klusi iemīlot sirds tevi sveica. Mēs saderam kopā, jo tu laivinieks stalts, Un Dzintara jūra mūsu laimei te šalc.
