(Vedējtēvs aizdedzina vienu sveci)
Vedējmāte: Mīlestība - tā ir gaiša liesma, kas degusi jau sen - caur tiem tālajiem laikiem, kad vasaras vakaros meitas sadziedājās un puiši, kumeļus ganīdami, klausījās.
Vedējtēvs: Jau toreiz un vēl agrāk, kāds puisis, kādai meitai dāvāja vienkāršu ziedu, bet meita puisim - rakstainus cimdus. Tikai toreiz to sauca par lūkošanos un cerēšanos.
Un arī šodien, mēs esam sanākuši kopā, šī paša iemesla pēc. Mūsu pulkā sēd divi, kas viens otru nolūkojuši - ….. un …..
Vedējtēvs: Aizdedzināsim kāzu sveci par mīlestību (līgava aizdedzina sveci);
Vedējmāte:
Ai, mīla, mīla Kā sapnis skaists, Kā rīta blāzma, Kas zilgmē kaist.
Viss tevī atplaukst, Viss zied un zeļ. Vējš smaržu vilni Pār zemi ceļ.
Vedējtēvs: aizdedzināsim sveci par uzticību (līgavainis aizdedzina sveci);
Vedējmāte:
Sidraba rītā, dimanta rasā, Izgāju ziedu palūkoties. Atradu draugu, atradu sirdi Mūžam no kura vairs nešķirties.
Vedējtēvs: Pacelsim glāzes par mīlestību, uzticību un kopējās dzīves sākumu.
Pirms iedzeršanas dziedam: Daudz baltu dieniņu…….
