Vīriešu emocionalitāte..

Man bija ļoti emocionāls draugs, kādu gadu tas šķita fantastiski, kamēr sāka apgrūtināt. Mans līgavainis ir tāds, kas uzskata, ka tas nav vīrieša cienīgi izrādīt emocijas. Forši būtu, ja būtu kaut kur pa vidu, bet nu.. laikam labāk ir šādi.. :)

Mums ir tā, ka topošais jau ir ar maģistra grādu, ko sasniedzis jau pirms 4 gadiem, kad vēl pati studēju bakalauru un tad es smējos, ka ātrāk neprecēšos, kad man ar būs maģistra grāds. Pabeidzu studijas bakalaurā un iestājos maģistros. Pašlaik ir jau pus ceļš noiets līdz tā sasniegšanai, bet tas netraucē laulāties. Esmu laimīga, ka vēl negaidam gadu un tad plānosim kāzas, bet gan tagad, jo ja sirds tā saka un prāts atbalsta, tad nav pamata ko grozīt. Mums abiem ir vienāda domāšana, ka izglītībai ir jābūt, bet vai kā privilēģijai vai pakārtotai citām lietām - tas ir diskutējams jautājus.

Iesaku Tev, Zuziite, būt neatlaidīgai un nepadoties - esi balsts draugam un esi stipra un izmanto savu vājumu citā jomā, kur Tava pusīte var pabalstīt. Lai veicas!!!

"Mans Topošais ir ļoti emocionāls cilvēks, ja sākumā man tas likās mīļi, ka vīrietis raud, tad tagad bieži vien es vairs to nevaru izturēt."
ja jau kkas pirms kazam tracina,kas tad bus pec tam?..
mana pieredze ir dazada.
galu gala appreceju cilveku,kurs mani netracina un ir emocionali vesaks,bet pietiekami,lai man tas skistu pienemami.

Mjā...man tieši vīrs ieteica, lai pabeidzu mācības, kad man rokas nolaidās un negāja mācībās...Visu laiku interesējās, atbalstīja...dīvaini...
Runājot par emocionalitāti- mans vīriņš ir kluss un uz iekšu vērsts...bet kāzās gan redzēju nedaudz asaras acīs, citādi viņa jūtas var izlasīt acīs un sajust...uz āru maz:)

Ne velti saka, ka jāskatās ir vienā virzienā, nevis vienam uz otru...šobrīd Jums abiem ir labi, bet, kas būs vēlāk? Izglītība ir ļoti svarīga, jo abiem ir sevi jāpilnveido, arī ārpus noteiktā akadēmiskā lauciņa...ja viens grib mācīties un otrs to nuzskata par nepieciešamu...kā reiz ar draudzeni par šo tēmu runājām - vaiņai laulībā 20 gadi,kad abi precējās, bija līdzvērtīgi. Pec 10 gadiem kopā būšanas un bērna audzināšanas, iestajās augstskolā, ieguva arī grādu, ir labs darbs, bet vīrs.... piehaltūre, kur pagadās un arī viņa cīnījas, lai iet studēt, diemžēl...un zin, ir pat greizsirdīgs...ko nu Tu tur atkal lasi, priekš kam kursi...diemžēl, lauliba ir uz sabrukšanas, jo tā kopējā palicis pavisam maz...ja vienu interese izglītošanas, teātri, kopīgi pasākumi, otram labāk patīk sēdēt mājā pie TV pults... agrāk vai vēlak, man šķiet, nesaprašanās būs. Jāaug ir abiem!!!
Ceru, ka Jums abiem izdosies, un studijas pabeigsiet...zinu, ka grūti, bet tai "suņa astei" ir jāpārkāpj :) cik, tad vēl palicis :)

Nu es savam vīrietim pastāstīju par saviem dzīves plāniem, ka no sākuma mans mērķis ir pabeigt skolu, dabūt diplomu un tikai tad es varu pievērsties ģimenes veidošanai. Tad, kad man bija darbs un vakarā skola, man nu galīgi nebija laiciņa kāzu plānošanai un es nesaprotu, ka to visu kopā var apvienot. Mans vīrietis saprata, ka izglītības iegūšana priekš manis ir svarīgi un to cienīja. Skola taču ir tikai dažus gadus. Manā gadījumā es vakaros mācījos bet viņš sēdēja mājās, bet jūsu gadījumā taču abiem ir jāmācās un viņam nav vienam pašam mājās jānīkst. Manuprāt tavs puisis uzvedas nenopietni. Jums ir jāizlemj, kādas tad ir jūsu dzīves prioritātes, ko jūs vēlaties sasniegt, ko iegūt un kas ir jāizdara, lai piepildītu savus sapņus. Pavadīt laiku kopā jūs varēsiet visu savu atlikošo mūžu, bet skolas pamešanu, jūs varētu vēlāk nožēlot. Izrunājaties.