vīramāte - vellamāte?

mana viiramaate arii ir loti jauks cilveecinjsh, tachu man bail no domas, kaa buus peec kaazaam.. lieta taada, ka mees ar liigavaini kopaa nedziivojam, bet peec kaazaam es paarcelshos pie vinja un mees dziivosim trijataa ar vina mammu. visi mani biedee, ka, lai cik jauka un forsha ir viiramaate, taa kopaa dziivoshana nepiekaa laba nenovediis, attieciibas var sabojaaties utml. Un jaa, kaut vai jautaajums - kursh plaanos gimenes budzetu..?

vai kaadai ir taada situaacija - luudzu padalaties kaa ir vai kaa nav? :)))

precos.lv

Mani reizēm ar vien vairāk sāk kaitināt vīramāte.
Tik pareiza, ka riebj.

Viņai ir divas vedaklas
viena ir baltrocīte, nedod Dievs - kaut kas jāpalīdz.
riktīga dāma, bet diez ko tas neizdodas, jo ir lietas, ko viņa ar savu figūru pat nedrīkst vilkt,
otra (es) jau uzskatu par savu pienākumu palīdzēt mājas darbos, protams, arī man uznāk slikums.
Tajās reizēs lūdzu, lai manējais , piemēram, nomazgā traukus pēc maltītes.
Ārējais izskats man nav galvenais.
Man galvenais ir justies ērti un nekļūt par apgrūtinājumu tikai tāpēc, ka mugurā esošais apģērbs, apavi kļūst neērts.

Reizēm rodas jautājums - kas labāk?
Palīdzēt - bet nebūt modes dāmai
vai
nepalīdzēt, būt baltrocīte - bet baigā caca?

Reizēm šķiet, ka es kaut kā viņai nepatīku.

Manā vārda dienā braucām pirkt man dāvanu
"BET NEKĀDU TRENIŅTĒRPU ES NEPIRKŠU!"

:@:@:@
Es nestaigāju treniņtērpā! Tagad ir tik ļoti žēl, ka neiecirtu kājiņu un neteicu, ka gribu to kostīmu, kas kopā maksātu vairāk kā 100,- !

Mjā slidena tēma-vīrs un vīramāte?!
Man nav gājis nemaz vieglāk kā jums dažai.Pirmo gadu dzīvojām pie vīra vecākiem.Bija visādi pārmetumi no vecāku puses ,bet neviss man bet vīriņam stāstīja.Tad viņš man un es atkal savu viedokli viņam.Nu jutās viņš kā starp diviem dzirnakmeņiem.Tad dzīveapgriezāss otrādi un dzīve pie maniem vecākiem.Tur vīriņu gaisā cēla un lutināja ,savu tiesu dabūju atkal es.Kad braucām ciemos pie vīra vecākiem vīramāte regulāri ieraudzīja izirušu valdziņu,iztrūkušu pogu vai atirušu vīli.Ko es ikdienas darbos skrienot nepamanīju.Tad demonstratīvi novilka vai nu vīram vai kādam bērnam un sašuva.Man koda tādas darbības vairāk nekā pateikts vārds.Tad sekoja mana pretreakcija-pirms braucām pie viņas pērbaudīju apģērbam katru vīlīti.Ja bērni klepoja ,bija iesnas -nebraucām,jo savādāk man bija jāklausās lekcijas par bērna audzināšanu un ārstēšanu.Kam sekoja sekundāras ārstniecības kūres.
Beidzās tas viss ar to ka bērni paaugās un tur vairs nebrauca. Iznāca dzīvē tāds ritīgs strīds un tad viens otram pateicām visu kas uz sirds.Tad sekoja klusuma brīdis un pēc laiciņa salabām.Vīriņš sākumā ie'ņēma tādu kā novērotāja [pozu.Nebija ne manā pusē ne vecāku.Bŗīžiem manis tas kaitināja.Viņa tēvs par mani ņirgājas vīrs sēž blakus un tēlo ka nedzird.Tad saplēsos ar vīru un vīratēvu.Ignorēju visas jubilejas,vīrs brauca viens.Bet pavisam ātri saprata ka sieviņa tomēr ir vairāk jāaizstāv un jāsaudzē,jo tā tomēr viņa bērnu māte.
Mēs dzīvojam jau sen atsevišķi novecākiem.Pie mums viņi atbrauc lielos svētkos,mēs pie viņiem uz svētkiem aizbraucam ciemos uz pāris stundām.
Bet pavisam nesen vīramāte nokļuva slimnīcā un es viņu kopu 2 nedēļas pa slimnīcu.Nesu ēdienu 3 reizes dienā.Arī tad viņa paspēja mani nokaitināt ,jo tad ēdiens negaršo,tad pa s''LU ,tad bez sāls.Beigās vīram pateicu-slimnīcā dod ēst.Ja mans ēdiens slikts lai ēd slimnīcas.Un ziniet-vēders izmācīja.ēda ka nu slimnīcas ēdienu.
Tagad es esmu vienalga mīļākā vedekla,jo dzīve parāda kas ir kas.Viņas pašas meita atteicās viņu kopt pēc slimnīcas un pie sevis neņēma kaut pašai 3 istabu dzīvoklis un viņa viena.Otrai vedeklai pašai kopjami vecāki.Un man tai sliktajai ija viņa jāņem pie sevis uz savu 3 istabu dzīvokli kur mēs jau 6 dzīvojam.
Bet labi ka laiciņš pagāja ,vīramāte vesela un atgriezās pie savas mīlestības.(vīratēvs jau laiciņš kā miris0
Romāns sanāca liels ,bet ko ar to gribēju teikt.Sākums daudziem grūts.Kamēr vīra vecāki pierod ka dēlam ir kas vēl svarīgāks par viņiem.Būs strīdi ,domstarpības.Jāmāk brīžiem paklusēt,brīžiem jāparāda sava nostāja.Bet obligāti jādzīvo atsevišķi.Tikai tad izjūt paši savu ģimenīti.Paies laiciņš un pieņems arī vīra vecāki jūs.Sapratīs ka dēls ir laimīgs.Un neko vairāk jau tās vīramātes nevēlas.

Mana topošā vīramāte ir ļoti priecīga, ka viņas dēlam esmu...attiecības mums ir ļoti tuvas, varam par jebko runāt...vienīgi dažreiz man nepatīk, ka viņa pret mani izturās pārāk tuvi- kā pret ģimenes locekli un tad prasības ir pārāk augstas...sanāk arī kārtīgi strīdi, jo raksturi abām strauji un viņai jo īpaši, bet tas ātri pāriet un tad viņa nāk atvainoties...bet šobrīd viņa ir Anglijā, tā kā lielākoties sazvanāmies...

Manuprāt, tas ir baigi svarīgi, lai vīramātei vedekla liktos tā labākā viņas dēlam, jo tad, ja gadās kādas krīzītes ģimenē, tas nāks tikai par labu...viņa būs tā, kas dēlam sniegs labu padomu, nevis nostādīs pret sieviņu...

man prieks,ka jums visām tā ir paveicies,es gan varu teikt pretējo...acīs ir labiņā, nekad neko nesaka patiesībā reti runājm,jo nav nekā kopīga,lai gan reizēm ieknābā gan....bet aiz muguras notiek briesmu lietas,beidzot viņa samierinājās ar kāzām un nu jau apjatājās kā sokās,lai gan mēģina tai pat laikā uzspiest savu viedokli...tiekamies reti,reizēm vienkārši nebraucu līdzi un palieku mājās,jo nepatīk situācijas,kad paliekam divatā...vel vairāk nav paveicies ar topošā vīra vecomāti,kas viņu tirda turpu šurpu,viņai ne reizes nav ienācis prātā,ka mums varētu būt arī savi darbi,vienmēr prioritāte ir viņa...tad apvainojās...visā vaino mani....sākumā gribēja mūs izšķirt...gāja manējiem stāstīt par mani briesmu lietas...lūr pa atslēgas caurumu guļamistabā un tad visu atstāsta citiem...murgs...bet vienīgais,ka man ir paveicies ar topošo,jo ir reizes,kad es viņu atbalstu un saprotu ka ir jāpalīdz un reizēm pasaku nē mums arī vajag atpūtu....tā arī sadzīvojam...par laimi esmu augstāk par visām pārējām sievietēm,jo ar mani viņš var izrunāt visu, bet no abām pārējām daudz, kas ir jāslēpj...un galu galā mēs veidojam savu ģimeni....

arī man ir paveicies ar vīra ģimeni. esmu kā vēl viena meita un galvenais - ka tik bērniem ir labāk! tiekam lutināti un apčubināti tieši tik daudz cik vēlamies. un tai pašā laikā - lai arī dzīvojam gana tuvu - mūsu dzīvē nejaucas, neko nediktē un neregulē! :) tiešām kolosālas attiecības. tad jau es drīzāk esmu tā kas uzstāj ka šad tad vairāk jāpievēršas vīra vecākiem un nekad nav bijusi situācija, kad es tiktu atstāta novārtā tāpēc ka vīramātei kaut ko vajag. bet es jau arī nebūt neiebilstu ja situācija būtu tāda kā raksta laupītājmeita. uzskatu - ja māte vēlas kādu īpašu laiku ar savu dēlu, tad iebilst pret to ir ļoti nepieklājīgi un egoistiski.
jā - jūs esat jaunā ģimene un jums ir savi plāni. bet tajā pašā laikā iedomājies kā jūtas vīramāte! zini - tas ir tikai normāli ja viņa grib kādu laiku ko var pavadīt divatā ar savu dēlu. vēl jo vairāk tādēļ ka drīz viņš būs precējies un tad - kas zin varbūt vairs nebūs šādas iespējas.
tu pārmet sava līgavaiņa mammai egositisku rīcību, taču pati rīkojies tieši tāpat! tu domā ka tikai tew ir kaut kas svarīgs? nē - arī viņai. un par braucienu tak tika teikts jau iepriekš. pieļauju domu ka viņai tas ir pirmais brauciens uz angliju - tātad jebkurā gadījumā svarīgāks notikums par jāņiem, kas ir katru gadu.
un visbeidzot padomā tak kā jūtas tavs līgavainis? no vienas puses māte, no otras līgava - un tagad katra rauj uz savu pusi!!! un viņš ir bezizejas situācijā - lai ko arī izlemtu darīt, viena paliks apvainojusies. tavā vietā es piekāptos - tā ir gudrāka un mīļāka rīcība.
es tavā vietā izprasītu no abiem visādas dāvanas, pavadītu viņus uz lidostu un laiku kāmēr līgavainis ir prom izmantotu tikai sev.

bet nu tu rīkojies saskaņā ar savu sirdsapziņu. ja tomēr nepiekāpsies, neceri, ka citā reizē vīramāte piekāpsies tew. jebkurās attiecībās ir nepieciešams savs ieguldījums un jebkurai līgavai novēlu lai izdodas izveidot jaukas un mīļas attiecības ar vīramāti! pašām tak būs labāk un vieglāk un vīram - mierīgāk ap sirdi, ja divas viņa mīļotās sievietes labi saprotas. :)

Man arī laikam ir paveicies, jo man ir labas attiecības!Viņa redz, ka dēls ir laimīgs, ko tad vairāk vajag?Lai bērni ir laimīgi!'Mēs visi tiekamies regulāri, gan ar viņa, gan ar maniem vecākiem, jo mums visiem ir ļoti ciešas ģimeniskas saites!Tā, kā laikam arī es esmu tā, kas var teikt, ka vīra māte nav vella māte:)

piekrītu Ivetai25. ja ļauties šādai šantāžai, tad var panākt arī to, ka kāzās pirmo vijoli spēlē vīramāte, lai gan tie nav viņas svētki : ( Laupītājmeita, cīnies par sevi un savu ģimeni : ) turies, lai tev veicas : )

Nu bet sarunat, ka vins aizved vira mati pie tiem radiem, bet pats atbrauc atrak atpakal uz Janiem nevar? Gan jau vira mate tiks gala viena atpakalcela.

Laupītājmeita, Nu es jau ceru, ka svētkos tev nebūs jāpaliek vienai!! Un zini ar to vainas sajūtu, ir tā, ka jā tu jau jutīsies vainīga, bet varbūt beidzot nevajag!! Arī man ir tas pats, ka gribu lai viesiem ir labi un ja tas vļ ir atkarīgs no manis, tad nu vispār daru visu, lai tikai manis dēļ kādam nerastos neērtības, bet beigās ir tā ka neviens tāpat to nenovētē, vēl tev pārmet, ka par maz palīdzi, atļuaj, utt utt!!! Ir grūti, bet mēģini padomāt arī par savu labumu!!! :) Tiešām ceru, ka atradīsiet kompromisu!!! Lai tev veicas!!! :)

Bet jūs būsiet ģimene un viņai tas jāpieņem!!!Ko ta pēc tam jūsu bērnus arī šitā nostādīs uz zemāka pakāpiena?Nu nevar tak ignorēt tavas vēlmes!!!Man mamma ar šitā dara, bet nu jau esam pieraduši pie tiem dzēlieniem par reto parādīšanos:)

vakar ar draugiem.lv palīdzību mēģinājām rast kompromisu,šodien strīdēsimies klātienē:(
ok,ne gluži strīdēsimies,viņš ir galīgi sašļucis un piedāvā meklēt kādu citu,kas brauks viņa vietā....bet tagad atkal es jūtos vainīga,ka nabaga vīramātei jaucu plānus un atņemu dēlu:(
un ja piekāptos man,tad noteikti kādā izdevīgā brīdī tas tiktu ierīvēts degunā..:/

un tu esi teikusi topošajam vīram, ka ļoti nevēlies palikt svētkos viena, un ka ļoti gribētu, lai viņš nebrauc?
varbūt palūdz, saki, ka esi ļoti apbēdināta par to
domā viņam vienalga
var taču atsaukties uz to, ka vienmēr ir gājis un darījis, kad māte lūgusi, varbūt šoreiz var izdarī izņēmumu
nedomāju, ka viņam vienalga kā jūties

mums šī problēma bija attiecību pirmajos gados, bet es vienmēr teicu, ja jutos atstāta novārtā, ja uzskatīju, ka viņš par daudz skrien
vēl arī tas, ka sākumā viņa mamma vēl nebija apradusi ar to, ka dēlam sākusies sava dzīve
tagad vairs sen tā nav, kad pārāk bieži ko lūdz, laikam saprot, ka mums arī savi darbi un laika tāpat maz
bet kā cilvēks arī - super, labāku nemaz nevar vēlēties, vienmē jauka un mīļa, degunu nebāž mūsu lietās - vienvārdsakot ir tieši tāda kā vajag

vienvārdsakot uzskatu, ka vajag runāt par to, kas tevi nomoka, apbēdina ... redzēsi, ka tas nākotnē būs darījis savu :)

un turies, nepārdzīvo un neuzskrūvējies arvien vairāk, man šī nejaucība piemīt, ka ja kas, tad pati sevi ar domām vēl vairak saērcinu pat līdz asarām, citreiz noder spēja paskatīties uz situāciju no malas, tad atkal sāk likties, ka tur nekā tāda baigi diža nav vnk tāda situācija, kas ne visai, bet - jāprot samierināties, ja nevar neko mainīt

nemoki sevi ar šīm domām, mēģini izrunāt -- ja nekas nemainīsies, vismaz vieglāk ap sirsniņu paliks

tev tacu ir neapgazami iemesli,kapec nevari braukt!tu tacu nevari risket ar veselibu un lidot,ja arsts to nelauj.un izglitiba tacu ir svarigaka ka viramates vientulibas sajuta!!!!!

Mēs dzīvojam tālu viena no otras...Es Siguldā un viņa ar tēti(es tā viņus saucu:mamma un tētis:D)Liepājā:)Un Ivars (mans līgavainis) ir audzis ļoti patstāvīgs un lemj pats:)Pat dažreiz es pierunāju darīt, ko mamma gribējusi...Es nemaz neoiedomājos, ka man tā paveicies, ka mani jau no pirmās tikšanās dienas pieņēma...Nu ir jau protams lietas, kas man ne pārāk, bet mēs jau reti pie viņiem- reizi mēnesī:))Drīzāk mana mamma ir klupšanas akmens- ļoooti valdonīga un man prieks, ka dzīvojam atsevišķi...vieni paši:)Tā kā mums drīzāk ir ...sievasmāte:D