vīramāte - vellamāte?

.

Mana topošā vīramāte ir ļooooti jauka. Tomēr, ja godīgi, mani arī biedē doma par dzīvošanu kopā. Mums apstākļi ir tā iegrozījušies, ka pēc kāzām, ja vien neturpināšu braukāt uz darbu, kas vispār ir 160 km no Rīgas, apmetīšos uz dzīvi vīra vecāku mājā. Protams, visi esam norunājuši, ka tas ir pagaidu variants un, kad beidzot, tiksim arī no tās pīiiiiiii krīzes, mēs gādāsim paši par savu dzīvokli, tomēr no šī pagaidu varianta nav, kur sprukt, un būs jārēķinās ar laiku zem viena jumta....
Mana naivā, klusā cerība ir tā, ka arī mana vīramāte ir labu laiku sadzīvojusi zem viena jumta ar savu vīramāti un ne mazumu asaras lējusi, vai nu tomēr gribēs to pašu arī savai vedeklai?!

Mana vīramāte dzīvo 180km no mums...Par laimi...un ir tā, ka ciemojoties vīriņš pirmais vēlas tikt ātrāk mājās...

Visām jaunajām sieviņām varu tikai teikt-dzīvojiet atsevišķi no vecākiem-lai cik labas attiecības būtu, tomēr sanāk "berzēties"vienam gar otru...

Mana vellamāte par laimi dzīvo citā valstī. Labs cilvēks, bet jo tālāk jo labāk....

Man arī ir paveicies ar vīramāti, nekur nejaucas iekšā nekādās mūsu darīšanās. Vienmēr mūsu plāni ir svarīgāki un prioritārāki. Bet mums kaut kā visiem ir saticība kopā vienam pret otru.

Laupītājmeita, noteikti pierunā vīru necelt māju pretī! Tas tikai tā liksies, ka dzīvojat atsevišķi... Piefiksēs visu, kad piecēlies, kad gulēt gāji, kurš ciemos nāca un kad aizgāja... Mēs arī ģimenē (3 paaudzes) dzīvojam 2 blakus dzīvokļos vienā kāpņu telpā un tas nozīmē tikai garāku koridoru. Tāpat viens pie otra visu laiku skraida. Man jau nekas nav pretī redzēt mammu un pārējos katru dienu, mums nav sliktas attiecības, bet tomēr nepatīk, ka jebkurš var ienākt pie mums jebkad, nekādas privātās dzīves...
Ar topošo vīramāti ir paveicies, viņa ir jau krietni gados, lauciniece un dzīvo ļoti tālu Latgalē. Satiekamies 2x gadā:)

mana topošā vīramāte, kā jau vīramāte, māk arī pakutināt nervus, bet ka sacīt jāsaka - kūdīt vīru pret ģimeni nav manos plānos, uzskatītu to par zemisku rīcību no savas puses, bet jaukties jaunajā ģimenītē arī nevajag ļaut.....vienkārši jabūt gudrām.....
jāpiekrīt visam, ko viņas saka, bet jādara pa savam.....lai jau runāa ja tik ļoti patīk un lai jūtās kā noteicējas, kas īstenībaa nav!!!

Domāju, ka tas nav tik viennozīmīgi par mazbērniem, piemēram, mana topošā ir vēl jauna, brīva sieviete, kas pati brīžiem ir kā egoistisks bērns un mazbērni nav viņas dzīves sapnis, nav jau tā, ka ja būtu viņa nepriecātos , bet tas drīzāk uzliktu no mūsu puses papildus pienākumu biežāk viņu apciemot,ko nemaz nevēlamies, bet kādreiz jau arī tas pāries :))))

mazbērnus jau sen no mums prasa un nevar sagaidīt,tagad jau laikam saprata,ka es tik viegli nepiekāpšos un vispirms gribu tomēr kāzas...lai gan sākumā,kad teicām ka būs kāzas pajautāja vai mums tiešām to vajag-tikai tagad sapratu,ka viņa to jautāja tiki tādēļ,ka zin cik tas dārgi maksā,nevis,ka negrib mani par vedeklu...tā arī ir tā viņas līšana mūsu makā...bet pie visa laikam pierod un tad jau tādus jaut. laiž gar ausi un turpina sarunu it kā nekas tāds netiktu jautāts....

viibeke - varbūt palūdz viņai palīdzību! saki ka arī gribi iemēģināt roku ar orhidejām, bet baidies, ka nesanāks. lai viņa pastāsta - kādu šķirni labāk izvēlēties un kā to kopt un tad uzcītīgi seko viņas padomiem...es domāju ka viņa būs sajūsmā un jums abām jau būs kaut kas kopīgs! :) (un vispār orhideju audzēšana ir tiešām forša un aizraujoša nodarbe, es savas 2 dabūju tieši no vīramātes un viņa nespēj vien nopriecāties cik labi tās pie manis aug un cik krāšņi zied)

un vēl diezgan drošs ceļš uz vīramātes sirdi ir mazbērni! :)

paldies par ieteikumu, tākā es no viņas puķēm maz ko jēdzu, bet viņas stāstos par to kā kāda noziedējusi pat divreiz un cik skaisti ziedi bij kādai citai uzklausu ar interesi un zinu,ka viņai patīk ka kāds arī klausās...citādi visi citi laiž gar ausi un liek atšūties ar tām savām puķēm...vakar pat divatā(parasti izvairījos,jo tajos brīžos sanāca saņemt dzēlīgu piezīmi vai arī valdīja kapa klusums) internetā skatijāmies puķu katalogu...beidzot nebija nekādu dzēlīgu piezīmju....tikai par un ap puķēm ar lielu sajūsmu,ka vēl kādam interesē...šis mums ir pirmais gads savā privātmājā,tāpēc arī beidzot ir par ko parunāt...bet tā jau ir jo retāk redzi,jo mīļāks esi...par cik esmu vienīgā vedekla pagaidām,tad iepriecina fakts,ka viņas mazbērnu no meitas puses viņa atļauj uzticēt tikai man un nevienai draudzenei,jo viņa redz cik ļoti esmu viņam pieķērusies...tajā ziņā tā jau ir kā uzslava un uzticēšanās man...man šķiet,ka jebkura savā vellamātē var atrast arī balto pusi un atrast ko kopīgu iegūstot atzinību..tikai kopā gan nevajadzētu dzīvot...un strādāt ar..jo es tam izgāju cauri un vajadzēja 2 gadus,lai viss atkal nostātos savās vietās...

runā jau ka precas ar vīru, nevis ar visu viņa ģiemeni! es tam gluži nespēju piekrist, jo būtu jābūt tā ka ģimenes saites ir gana ciešas arī pēc vecāku ligzdiņas pamešanas. ģimene taču ir nopietna vērtība, kaut kas īpašs - tās ir ikviena cilvēka saknes un arī patvērums, atbalsts.
es nesaku ka nav jāveido jaunā ģimene - tas ir pat ļoti svarīgi. bet arī vecāku ģimenes ir ļoti svarīgas. padomājiet kaut vai par saviem bērniem - abas mammas būs vecmāmiņas, abi tēti - vectētiņi. bet ļoti lielā mērā problēma ir tāda ka jaunās sieviņas ij necenšās veidot labas attiecības ar vīramāti - uztver katru rīcību kā apvainojumu, kā kritizēšanu un kā pazemošanu. es jau nesaku ka tā nekad nav (situācijas ir dažādas), bet lielākoties taču ir tā ka vīramāte vnk turpina rūpēties par savu dēlu un dara to labu domādama (mani ir jaunāki brāļi, abus esmu auklējusi, tagad viņi ir pusaudzī, bet es vēljoprojām nobaru viņus par nekārtīgu istabu, saburzītu apģērbu un kritisku aci nopētu viņu meitenes, jo lai arī cik viņiem ir gadu - es esmu vecākā māsa. un tāpēc labi saprotu arī savu vīramāti - viņa vnk turpina mīlēt un aprūpēt savu dēlu, kurš nu jau ir precējies - un kas par to? vai tad man žēl??). kā nekā - tieši sieviete ir ienācēja - viņa ienāk svešā ģimenē. un grib visu pēc sava prāta. bet neaizmirstiet ka vīramāte sava dēla un savas ģimenes dzīvē bija vispirms. tāpēc arī jaunajām sievām ir jāprot izveidot attiecības ar savu vīramāti. :) nevis jāgaida ka notiks otrādāk.

otra kļūda - dzīvot kopā ar kādiem vecākiem. vienalga ar kuriem. ja reiz cilvēki ir gana nobrieduši lai sāktu kopdzīvi tas nozīmē ka viņi ir arī gana nobrieduši sākt patstāvīgu dzīvi - prom no vecāku mājām. bet ja jaunajam pārim nav iespējas dzīvot atsevišķi - nu tad pašiem tak ir jāsaprot ka viņi vēl ir tikai bērni. mūsdienās tak vairs nav kā senāk - dzīvokļu trūkums. katram ir iespēja sameklēt kādu miteklīti un sākt vīt savu ligzdiņu. tāpēc es nesaprotu tos pārus kas dzīvo ar vecākiem.

viibeke - redz kā tew izdevās atrast veidu k;a rast kādu saprašanos. es pati ar audzēju orhidejas tāpēc iesaku- naakamreiz kad būsi ciemos noteikti izpēti viņas puķu kolekciju, paskaties vai kādai ir izaugušas jaunas lapiņas, vai kāda grasās ziedēt un noteikti paslavē zaļos pirkstiņus! orhideju mīļi nespēj ienīst tos cilvēkus, kas fano par viņu mīluļiem! :)

laupītajmeita - man šķiet ka ir problēma ne tik daudz vīramātē, kā pašā vīrā. katrā ziņā es tew nopietni iesaku - atrunā savu vīru no mājas celšanas blakus vecāku mājai! ja dzīvosiet tik tuvu, nabassaite nekad netiks pārrauta un jūs vienmēr būsiet bērnupāris. pie tam - visa dzīve viņu acu priekšā. (es tavā vietā uzstādītu ultimātu - blakus vecākiem nedzīvošu un punkts! neesi ar mieru - preci citu! )

iveta - man acīmredzot nekad dzīvē vēl nav sanācis saskarties ar kādu cilvēku, kas mani varētu iztrenkāt! ja trenktu - es vnk neietu! un galvā neņemtu pārmetumus. :)

šoreiz piekritīšu laupītājmeitai, jo ir tādas viramātes, kas dancina uz prieksu un atpakaļ...un,ja vēl labas psihologes, tad vispār katorga...mana vecāmate ir tāda...mammu necieš (vedeklu) un pārējos dzenā, spiežot uz sirdsapziņu:( Bet es arī naspētu dzīvot kopā ar vīramāti, lai arī cik labs cilvēks viņa nebūtu...jau pieradu, ka esam vieni:)

Cenšaties veidot tomēr arī savu sadzīvi. Atrast arī iespēju veidot, radīt savus svētkus un savas gimenes atmosfēru, ieradumus. Ja spēsiet kopīgiem spēkiem, pareizi pasniegt domaju,ka Jūsu vēlmes arī tiks cienītas un respektētas.Man gan šķiet,ka problēma nav vīramātē, bet mīļotā cilvēka attieksmē, pret savām attiecībām.

Sākumā man likās, OK, pēc tam īsta katastrofa, tagad esmu pieradusi un pasmejos par visu jau dažreiz, viens ir skaidrs, lai ko darītu nekad nebūs labi un viss beigsies ar viņas pinkšķēšanu, tāpēc daram kā gribam un viņa ir liels cilvēks un ar savām psiholoģiskajām problēmām viņai jātiek pašai galā, un tas ka viņai trūkst uzmanības, mēs neupurējam savu dzīvi tādēļ.Tā nu mēs satiekam :)))