Vienošanās vai gaidīšana

Pat negaidīju, bet saņēmu :D pārsteigums bija pamatīgs :D

mēs sarunājām, kopā izvēlējāmies piemeerotāko gredzentiņu, utt...
bet bildināja tad kad pats bija nobriedis un sajutis, ka nu ir īstais brīdis tam.. visu pats saorganizēja - pasākumu ar vecākiem kopā kur tika lūgta mana roka! ar ziediem, pudeli un ceļos krišanu!!
bija ļoti romantiski!!

Mēs kopā esam jau gandrīz 7 gadus, ik pa laikam runājām par kāzām, bet vasarā tā vairāk "aizrunājāmies", ka nu jau tā kā vajadzētu... Pēc laiciņa savā dzimšanas dienā viņš mani bildināja, klāt bija arī mūsu ģimenes - vecāki, manas māsas. Man tas bija negaidīts pārsteigums. Mammai tika liels sarkanu rožu klēpis :)

Ne vienmēr runāšana līdz.
Patiesībā, es zinu pāri, kur sarunas notiek, viss ir - mīlestība, fantastiskas attiecības un kopā pavadīti 6 gadi, bet puisis nē un vis. Viņi ir mičoti 10x, par puisi smejas, un saka, ka piespiedīs draugi bez prasīšanas. Viņš neko. Meitene jau līdz asarām. Bet tā kā mīlestība ir, škirties nevēlās, puisis dzīvo cepuri kuldams, meitene neko... kā kāda paziņo par gaidāmajām kāām, tā meitene raud. Stulbi, bet izskatās, ka kompromisa tur nebūs. Tikai laiks iet, viņam jau 30, meitenei 28, laiks tak nopietnai ģimenei, bērniem utl.
Otrs pāris ar precīzi tādu pat stāstu, izlēma, ka neprecēsies, bet izvēle krita par labu kopīgam mazulim.

tieši tāpēc, cilvēkiem ir jārunā!!!Jārunā par savām vēlmēm un sapņiem, ja tie nesakrīt, tad jāmeklē kāds kompromis, savādāk viens būs nelaimīgs un vēlāk vai āgrāk tas vienalga beigsies ar šķiršanos.

ar to gaidīšanu ir tā - viena dzīvo svētā mierā, citai ir ļoti svarīgi, lai tas būtu nokārtots oficiāli. Cita mēģina sarunāt, bet nekas nenotiek, jo pats puisis tādu sarunāšanu neuzskata par nopietnu, bet apprecēšanās pat pēc 30 gadiem liekas kā baiss bubulis. Cik cilvēku tik situāciju, viedokļu utl.Tikai žēl, ka vienam no pāra ir pilnīgi cits, otram nepieņemams viedoklis :(

Gaidīju. Bija jāgaida tikai 8 gadus! :)
Labi, mānos, īstenībā nemaz negaidīju, mani tīri labi apmierināja šāda dzīvošana, arī tagad apmierina, bet, ja jau vajag, var arī apprecēties. :)

Pēc būtības, jau tas ir tikai formāli, nav jau tāds negaidīts pārsteigums (ja nu vienīgi tas ir mazāk kā gadu pēc pazīšanās noticis), vairākuma gadījumos, jo par to runāts ar otru pusi ir, aptuvenā atbilde zināma ar... atliek vien to nodarīt puisim, vai meitenei :) Bet nervus bendējoši tas ir, puisim izdomājot kā un gredzenu meklējot, meitenei gaidot, bet skaisti.... lai arī, varbūt vecmodīgi. Tad jau pašas kāzas ar ballīti ar ir vecmodīgi, jaunmodīgāk tad būtu sarakstīties izskrienot no darba pusdienās, tas lūk būtu mūsdienīgi... bet vai mīļi? Esmu par bildinājumu... ar vai bez gredzena, bet romantiksu bildinājumu, vai romantiksi sarunāšanu, bet tādas lietišķas lietas, lai paliek darbam :)

Skatos, ka dominē gaidīšana, lai gan daudzi no maniem pazīstamajiem to uzskata par vecmodīgu un nervus bendējošu pasākumu.

Mums bija mājieni visa gada garumā, jautājumi no vecākiem, draugiem - tikām nomičoti un pušķus noķēru. Protams, ka gaidīju, kad tas notiks. Bet tad sapratu, ka visi šie jautājumi puisi dara stresainu, pēc būtības, jo spēcīgāks spiediens, jo lielāka pretreakcija. Tad nu atslābu, pēc vasaras kāzu maratona visi pieklusa, un tad tas notika, viņa vārda dienā, pie jūras, ārā sniga pirmais sniegs, meklējām Saulkrastu pludmales smiltīs sirsniņakmeņus, tad viņš teica, ka ir vienu atradis, pagriezos un tur jau viņš bija, uz ceļa ar gredzenu rokās... pirms tam bija divas romantiskas dienas pavadītas un es neko negaidīju. Tā kā bija pārsteigums. Laikam ir vērts gaidīt.... Man sānāca mazliet ilgāk par 3 gadiem.

Man toties vīriņš ik pa laikam apliecina, ka ir izvēlējies pareizi...joprojām dzīvojamies kā jaunlaulātie un mīlam viens otru var būt pat stiprāk nekā pirms kāzām:) Mums arī pirms tam bija tāda kā "joku bildināšana" , bet tad tā kā pieklusa un pēc tam sekoja īstā bildināšana:)

es pat nebiju paguvusi sākt gaidīt - pirmo reizi tiku bildināta "caur puķēm" kādu nedēļu pēc iepazīšanās:D tāds īstais, nopietnais bildinājums, kas nepieļāva nekādu izvairīšanos un atjokošanos, bija pēc pusgada, Valentīndienā - un vēl joprojām tieku ik pa laikam bildināta no jauna:)

Devu mājienu, bet viņš pats visu paveica:) Arī vecākiem roku lūdza...Nu varbūt viņš to izdarīja nedaudz praktiskāk nekā biju iedomājusies, bet romantika mums arī bija un ir joprojām:) Vienalga bija neizsakāms prieks un biju neizsakāmi laimīga:) Joprojām esmu:)

Bijām runājuši, kā būtu ja būtu, bet es jau tad pateicu, ka tāpat nekāda sarunāšana nebūs, ka man vajag pārsteiguma momentu :) un sanāca tā baigi mīļi un tiešām bija pārsteigums, nebiju gaidījusi :D:D:D

gaidīšana :)