Vienošanās vai gaidīšana

Skarbi, bet patiesi... neesmu dzirdējusi nevienu puisi gaužamies - jēziņ, kad viņa teiks - jāaaaa... Visticamāk atraidījums ir bijis tāpēc, ka pirms tam viņš meitenei pārpratis, vai nobiedējis, pāragri to nodarot. Bet es zinu kaudzēm meiteņu, kas gaida, gaida, gaida.... pat runā par to tēmu ar savu puisi, pat bildina pašas (!), bet NEKAS nenotiek. Patiešām, kur ir cieņa pret sievietes jūtām? Un vai maz ir cieņa pret sievieti, ja 5-10 gadus nekas netiek piedāvāts, ja viņa to gaida un vēlas. Cita runa, ja tā ir vienošanās un neviens nevēlas un nevienam tā nav drāma :)

Tieši tā... Lai man piedod un atvaino vīrieši, bet, ja tu dzīvo dien dienā kopā ar sievieti 2-3 gadus, esi viņu redzējis gan labās, gan sliktās dienās, kāda viņa ir priekos, kāda bēdās, kāda ikdienā, kāda sadzīvē, tad kādu neredzētu brīnumu vēl ceri ieraudzīt, kas būtu tik būtisks, lai izlemtu precēties vai neprecēties? Savukārt, ja labi pazīstot savu līdzcilvēku, nevari izlemt, vai vēlies ar viņu pavadīt kopā mūžu, tas tomēr nozīmē, ka neesi pārliecināts par savu jūtu patiesumu un ceri satikt kaut ko labāku.
Un tādā gadījumā arī sieviete ir pelnījusi "tikt atbrīvota", lai ļautu satikt vīrieti, kas būs pārliecināts par savām jūtām.

Es pilnīgi piekrītu tam, ko raksta Knope! Protams, ka vīrieši ir dažādi, visi nevar būt vienādi un skaisti, ka ir romantisks un neaizmirstams bildinājums, bet ir arī daudzi citi skaisti veidi kā pāris nonāk pie lēmuma precēties! Bet lasot diskusijas par šo tēmu, gan šajā sadaļā gan citās, man rodas jautājums- kāpēc mēs tik ļoti sargājam un aizstāvam vīriešus? Meitenes lielākoties iesaka, ka jāpagaida, ka viņš būs gatavs utml. ieteikumi, bet kā ar meitenēm pašām? Ja viņas ir gatavas laulāties jau pēc 2 vai 3 gadu kopā būšanas? Kāpēc viņai ir jāgaida 6, 7,8 vai pat vairāk gadu, kad vīrietis tam būs gatavs? Kā tad paliek ar sievietes jūtām un vēlmēm? Man tas liekas sava veida egoisms no vīriešu puses! Vai ne tā?

pieredze saistībā ar emocionālo sfēru nav tas pats, kas viedoklis par kleitas krāsu vai labāko ēdinātāju Babītes pagastā :) Sadaļa tā arī atbilstoši saucas - "Sirds izkratīšanas kambarīts ..."
Brrrrrr, bet neapskaužu diskusijas autori. Ne tā vieglākā iekšējā cīņa, acīmredzot, priekšā. Paciesties un gaidīt, vai zaudēt pārsteigumu, bet iegūt skaidrību.
Ja tagad es par sevi pasmaidu, tad vēl pirms nedaudz vairāk kā gada, tas bija sāpīgākais temats un "drāma".

Nu, gan "īsi" izteicies :D :D :D

Pilnīgi piekrītu Knopei. Kopīgos mērķus ir jācenšās sasniegt kopā, viens otram palīdzot un atbalstot. Un kā tad bija agrāk mūsu vecākiem- Parasti kāzas rīkoja līgavas vecāki, dzīvokli vai nu kādam piešķīra vai arī dzīvoja pie vecākiem un pāris kopā centās dabūt savu ligzdiņu, mašīnu utt. Es precos ar cilvēku nevis viņa mantas vai bagātības dēļ, bet tāpēc, ka mīlu un gribu visu mūžu būt kopā. Būšu viņam blakus un palīdzēšu kāpt pa karjeras kāpnēm.

Mīlošai sievietei vajadzētu macēt atbasltīt savu vīrieti. Un tieši šādos ekonomiski grūtos apstākļos - pierādot, ka ne jau māja vai mašina ir tas, ko sagaida no vīra. Likt viņam sajusties droši vismaz attiecību sfērā, ja par visu citu apkārt sabiedrībāšobrīd stabilitāti nevar grantēt neviens. "Visu Tev var atņemt, tikai mīlu nē". Divatā tikt pie tās mājas, mašīnas utt ir daudz vieglāk, nekā vienam. Un, ja ir izveidota ģimene, tad ir stimuls savas pūles kopīgi veltīt tās labklājībai.

Vispirms SARGĀSIM savu mīlestību pēc tam gredzenu un laulības apliecību, ja atradīsies vīrietis ar atbildības sajūtu. Dažām būs jāiztiek tikai ar mīlestību - tām kuras gaidīs un gaidīs. Vai vīrietis ir tā vērts lai gaidītu un cik ilgi gaidītu jūs????

"SARGĀSIM savu mīlestību nevis gredzenu un laulības apliecību."
precizi.

ņemot vērā to, ka mūslaiku saspringtajā situācijā ir dažādi sarežģījumi ar to ko sabiedrība uzskata par standartu (diploms, dzīvoklis un auto kā minmums) vai kā pielikumu vīrietim, tad pirms apprecēties vīrietis vispirms grib to visu iegūt un tikai tad bildināt. Es domāju, lai kādi laiki būtu tikai vīrietis vienalga ir un paliek vīrietis, līdz ar to ja viņš savā dzīvē kaut kādā veidā nejūtas drošs, tad atbildību par otru neuzņemsies. Es tevi lieliski saprotu, ka gribas būt par mīļotā vīrieša sievu, bet... Dažādu iemeslu dēļ katrai no mums ir nolikts savs gaidīšanas laiks - kurai īsāks, kurai garāks tas lai paliek likteņa rokās, bet viņš vai nu pienāk vai nepienāk, arī tas ir likteņa rokās. Mūsu vēlme un ietekme uz mūsu vīriešiem tikai atbaidīs viņus. SARGĀSIM savu mīlestību nevis gredzenu un laulības apliecību.

Dažreiz labāk ir "vienoties" jeb labāk izrunāt tiešā teksta, nevis starp puķītēm. Nu, diemžēl, virkne vīriešu nemāk lasīt mūsu noskaņojumu starp teikumiem. Sieviešu un vīriešu empātijas spējas stipri atšķiras, un par to nav ko vienam uz otru dusmoties. No tā brīža, kad patiesi kļuvām par pāri, mīļotais jau kaut kādā otrā mēnesī paziņoja, ka esmu sieviete, ko visu mūžu ir gaidījis un par 100% ir iekšēji pārliecināts, ka vēlas veidot ģimeni ar mani. Glaimojoši, bet sievietes skepse protams īsti nenoticēja. Vēlāk laiku pa laikam divvientulības brīžos no mīļotā atskanēja lietišķs jautājums - "Kad mēs precēsimies?" Bet, atkal, sievietes pašlepnums - "ka tik neizskatās, ka es to vien gaidu, un, vispār, man pienākas smuks bildinājums", parasti lika pieticīgi atjautāt "Un kā tu domā, kad tas būs?". Un nekas konkrēts nesekoja. Ik pa laikam vīriņa bezkaislīgs "Vai mēs precēsimies?" un mana tikpat piezemēta "Jā, precēsimies" atbilde. Aptuveni pēc gada kopā būšanas, vīriņš kādā ziemas pastaigas vakarā lietišķi paziņoja "mums vajag aprecēties", es teicu - "jā, vajadzētu gan". Pēc šīs sarunas , iekšēji sāku gaidīt - kad tad bildinās. Pavasaris nāca ar joni virsū, pēdējais laiks sākt gatavoties kāzām, biju jau paspējusi kleitas izpētīt utt, bet nekā. Kāzu jautājuma vietā mīļotais bieži sāka jautāt - "kad mums būs bērni? " - uz ko mana atbilde - "pēc kāzām". Ap vasaru beidzot pilnībā pārvācāmies dzīvot kopā, nevis tikai uz maiņām viens pie otra "ciemoties". Bet arī tad nekā. Katru mirkli, katru pasākumu ieciklējos - nu mani bildinās... Katra pasākuma beigās - puņķi un asaras, nepiepildījušās cerības. Pa vasaru redzot uz ceļiem kāzinieku mašīnas - rūgtuma kamols kaklā. Iekšēji sāku izjust dusmas un aizdomas - "ka tieku mānīta, speciāli sāpināta, pats uzvedina uz domām par kāzām, bet pēc tam to nemaz negatavojas realizēt". Bet, atklāti to pateikt neļāva atkal sievietes pašlepnums - "esmu pelnījusi vīrieti, kurš nebūs jālūdzas, lai mani bildina, neiešu jau "ubagot"". Šo manu iekšējo pārdzīvojumu dēļ attiecības kļuva arvien saspīlētākas, kašķi un konflikti ne par ko. Rudenī uz Dzimšanas dienu tika uzdāvināts gredzentiņš un milzīgs rožu pušķis. Varēju vien palikt zīlējot - vai tā ir Dzimšanas dienas dāvana, vai kaut kas vairāk. Atkal sievietes pašlepnums neļāva skaļi pajautāt - "vai tas ir derību gredzens vai tikai dāvana?" Vēl jo vairāk, sievietes pašlepnums aizvainojuma ugunskurā meta vēl tik pa pagalei klāt - "ahā, vēl trakāk spēlējas ar manām emocijām, smejas par manām ilgām par TO GREDZENU". Vienvārdsakot, ap Ziemassvētkiem saprotot, ka tā arī mūsu ģimenēm svinīgi netiks paziņots, ka mēs precamies - no izmisuma nezināju, ko i darīt - mīlu šo cilvēku, bez viņa nevaru, bet ar viņu arī grūti, ja ir tāds rūgtums sirdī. Kādas pāris nedēļas gandrīz katru nakti raudāju klusu spivenā, mīļotais blakus izmisumā un arī nesaprašanā - "PAR KO?!?" Beidzot vecgada dienā - vadzis lūza un izkliedzu savu sāpi. Tā kā es to jūtu - "ka tieku vazāta aiz deguna, ne es prasīju, ne lūdzu, lai kāds runātu par kāzām, bet, ja pats biji pirmais, kas par to sāka runāt, kāpēc nenoveda visu līdz galam.". Pēc vīriņa sejas sapratu, cik ļoti esmu kļūdījusies savās aizdomās. Naktī Jaungada salūtam virs mūsu galvām skanot vīriņš teica - "Mums šajā 2008.gadā ir jāizdara viena vissvarīgākā lieta - jāapprecas! Piekrīti? Mums konkrēti jāvienojas, kad mēs to izdarīsim! ". Izrādas, vīriņš jau no sākuma tieši tāpat kā es ir juties katru reizi, kad es neesmu konkrēti atbildējusi uz viņa jautājumiem par kāz tēmu. Respektīvi - viņam nav pieticis ar manu - "jā", bet bija gaidījis, kad es teikšu kaut kādu konkrētu datumu, izrādīšu entuziasmu utt. Respektīvi -viņš par "bildinājumu" bija uztvēris jau savu pirmo reizi uzdoto jautājumu. (Bet es, nedzirdot standarta jautājuma formu, gredzenu&co utt to tā neuztvēru pa nopietnam). Mana atturība, tikusi tulkota - "patiesībā es nezinu, vai gribu ar tevi precēties". Un, rezultātā vīriņš baidījies, ka ja runās konkrētāk un uzstājīgāk, es varu viņam arī atteikt. Pieauguši cilvēki, bet ar kaut kādām neizrunāšanām, katrs savā iedomu pasaulē uzbūvējām šaubu mūri starp sevi, kas gandrīz vai lika mums vienam otru pazaudēt. Tāpēc, varbūt kādreiz ir vērts atkāpties no Holivudas rožainajiem steriotipiem - ka vīrietis, saorganizējot atbilstošu vidi un atribūtus, bildinās mūs pavisam negaidīti un necerēti. Mums ir bail, ka mēs netiksim apprecētas. Bet arī viņiem ir bail, ka tiks atraidīti... Un, ja abu starpā kāzu tematika ir "Tabu" - viņai aiz bailēm izklausīties "izmisušai apprecēties", viņam atkal viņas atturības rezultātā, tikt atraidītam. Tad nekas labs tur nevar sanākt.
Ar šodienas acīm man ir kauns par savu bērnišķīgo egoismu. Bet nav ļaunuma bez labuma. Vismaz smēlāmies dzīves gudrību, un abi ar savu vīriņu nu jau savā laulības dzīvē zinam un ievērojam šo pamata principu - VISU izrunāt, nevis tikai caur puķītēm dot mājienus, cerībā, ka otrs sapratīs.
Mēs sievietes vēlamies skaistu Holivudas bildinājumu, savukārt vīrieši vēlas lietišķu skaidrību. Mēģināsim atcerēties, ka divu cilvēku attiecību pamatā parasti ir kompromiss starp abu vēlmēm. Tas tā, lai tikai neieciklētos uz "Man ir tiesības tikt bildinātai! Kāpēc viņš vēl to nav izdarījis?????". Varbūt jau ir, tikai neesat pamanījušas :) Labāk izrunāt, nekā pazaudēt pārpratuma vai pārspīlēta pašlepnuma, egocentrisma pēc visdārgāko, kas mums dzīvē dāvāts...

vispār jau ir pierādīts, ka cilvēks izdara izvēli, vismaz zin vai grib ar šo cilvēku palikt kopā 6 mēnešu laikā no iepazīšanās brīža, var ticēt, var neticēt, bet 80% tomēr ir taisnība, vismaz starp man pazīstamiem cilvēkiem.

noteikti pamēģināšu šādu stratēģiju - nerunāt par to, ko gribu es, bet, to, ko un kā un gribētu viņš. Ceru, ka izdosies, jo viņš man ir tāds ļoti noslēgts cilvēks, kas nelabprāt stāsta par savām dziļākajām izjūtām. un par kāzām - es arī nojaušu, ka savā ziņā nozīme varētu būt apstāklim, ka viņa vecāki ir šķīrušies, kad viņš vēll bija mazs un to viņš ļoti esot pārdzīvojis...

Nu te atkal ir tai otrai pusei, šajā gadījumā, sievietei jāzilemj, vai mīlestības dēl pret šo puisi, viņa ir gatava atteikties no bērniem... vai gaidīt līdz pēdējai iespējai. Tas tā skumji, ka ir cietēji. Ja viss ir abpusēji, tad nav bēdas. Šoreiz..

Ne jau vecums parāda to vai cilvēks ir gatavs bērnam, bet brieduma pakāpe, ir cilvēki, kuri tā arī NEKAD nav gatavi kļūt par vecākiem....................