Varbūt labāk neprecēties??? :((

ko lai saka, kāds viņš ir, tāds ir. Ja jau piekriti ar viņu precēties un neesat pazīstami pāris mēnešus, tad jau nav tik traki. Vai tad Tu pirms bildinājuma nezināji, ka viņš ir bīdāms? Gan jau ka jā.
Man tas pats (neiet runa tikai par kāzu organizēšanu)-visu jāatgādina, jāpasaka priekšā utt. Bet ja es iedomājos, ka man viņa vairs nav-iu, to gan nē! Protams, dusmu brīžos gribas sūtīt ellē ratā.
Turklāt gatavojoties kāzām, mēs savus izredzētos vērtējam kritiskāk nekā normālā situācijā, tā teikt, skatāmies, vai tiešām der. Stress+kritika=nekas labs. Bet tas ir pārejoši!:)

mans mīļais arī sākumā neko daudz neinteresējās, bet tagad kā sadedzis,jo jūt, ka tuvojas tas laiks...:)Sākumā arī šaubījos un raudāju, bet nu...tagad izradas, ka pa kluso interesējies un zina daudzas lietas, ko vajadzēs...:)Būs labi:))

Mans vīrietis arī nav nekāds ašais uz kāzu organizēšanu, arī mums ir bijuši strīdi par to, ka viņam laikam ir vienalga (un patiesībā ir arī, jo galvenais, ko viņš vēlas - ir apprecēties ar mani - vienalga, kur kad un kā:) )

Daudzas lietas organizēju un domāju viena pati, jo viņš neko īpaši nevēlējās... patica tikai, ka tas patīk vai nepatīk. Bet jo tuvāk nāca kāzas, jo vairāk viņš sarosījās (sākām gatavoties gadu iepriekš)...
Noorganizēja limuzīnu, sameklēja ziedu salonu... Tagad vispār ir visas savas lietas (nesen sadalījām, kas kuram ir jānokārto) nokārtojis, kamēr es pat piekto daļu neesmu paspējusi... :)

Un sarežģījumi kāzām gatavojoties ir vienmēr... to var redzēt šeit pat forumā, kur meitenes izkrata sirdis... Mums nesen atteicās fotogrāfs, muzikanti...vedēji paziņoja, ka nav transporta, ar ko nokļūt līdz izpirkšanas vietai un no tās uz zagsu...

Taču, cita lieta ir ja tu jūti, ka nevēlies precēties... Tas gan ir tik tiešām jāizlemj tev pašai...
Arī man reiz uznāca doma par to, kā būtu ja mēs ar savējo pašķirtos... Un mēģināju iedomāties savu dzīvi bez viņa... Un nespēju... vnk sapratu, ka mūsu dzīves ir pārāk savijušās viena ar otru, ka es pat nevēlos tās izšķirt!

alisee, lasu tavas pardomas un sajuta, ka citee manas pagajuso brivdienu sajutas - ka viss organizacijas process uz maniem pleciem, par visu atbildiba jauznemas man. nu tad nemu un izrunaju savas sajutas ar virieti, beigas sapratu, ka nevajag sitas organizesanas lietas jaukt kopa un izdarit visparigus secinajumus par vinu ka cilveku, jo, ka jau meitenes raksta, mums saja diena katrs sikums skiet svarigs, bet puisim svarigakas ir tas lielas lietas. aprunajos ar draudzenem - visas izdzivojusas lidzigas sajutas. es izdomaju, ka nav ko stresot un strideties, labak sadalit atbildibas sferas (ka pekainite rakstija), tad ari puisim ir lielaka atbildiba par to pasu kazu auto u.c. lietam. vel sodien runaju ar draudzeni, kura lidz asaram stridejusies ar puisi par otras dienas apgerbu, bet tagad jau pec kazam par to tik pasmaida :)

Beidz mulkoties,tas ir tikai pirmskazu stress.Esmu tada pasa situacija.Man gan kazas ir tikai nakamgad,bet jau tagad jutu,ka lielakais smagums bus uz maniem pleciem.Citreiz man pat liekas,ka mans milais ir kaut kads piebremzets... :) Ja godigi,man pat citreiz smiekli sanak,cik dumus jautajumus par kazam vins var man uzdot.Bet ko Tu gribi-tada viriesa daba.Virietis ka virietis,nemaz vairs ne 18gadigs puika,bet lidz ko runa nonak lidz kaut kam nopietnam,ta man vinu logika nav saprotama.

Izslasot sito no malas, rodas iespaids, ka tavs virietis ir pieradis, ka var atstat visi pusdaritu, jo galu gala esi tacu tu,kura beigas tik un ta visu izdaris. Varbut lauj vinam paris reizu "apdedzinaties" , lai pamacas no savam kludam.

taapat ir arii man. bet es gan nezinu, vai tas ir pirmskaazu stress. lieta taada, ka mums jau ir meitinja. tas mazliet ir licis atveert acis, varam labaak redzeet viens otra truukumus. kaa teevs man toposhais viirs ir vienkaarshi lielisks, bet ... prieksh manis vinjam truukst laika. protams, ka beerns ir tas, kuram tiek veltiits gandriiz viss laiks, tas ir logjiski. bet man pietiktu kaut vai ar maziem maajieninjiem, ka es vinjam esmu noziimiiga. esam daudz par to runaajushi, vinjsh apsolaas laboties un veltiit vairaak uzmaniibas man, bet peec sarunas viss it kaa aizmirstas un ir pa vecam. un atrunaajas vinjsh ar nogurumu. darba vinjam tieshaam daudz, nu bet, vai tad gruuti kaadreiz man kaadu pukji nopirkt vai vienkaarshi taapat samiiljot?? kaazas buus, nu bet bail, ka veelaak nav shkjirshanaas

Pirmskāzu stress 99.9% Vīrieši principā negrib neko zināt par ielūgumu krāsām un viesu izvietojumu pie galda. Es ar par to bik pabesījos. Cerams, ka esi vilcējs tikai attiecībā uz kāzu organizēšanu. Vispār, nedomā šādas domas un miers. Dzīve rādīs. Ja nu galīgi nederat kopā, pēc pāris gadiem pašķirsieties - nav jau kāzas nāves spriedums - bet par to domās pēc tiem gadiem, ja tā būs, nevis tagad, pirms kāzām!

Zini, man ir pilnīgi tas pats.. Bet es domāju, ka tas ir pirmskāzu stress...Tu jau noteikti biji kopā ar šo cilvēku labu laiku pirms jūs abi izdomājāt precēties un līdz šim brīdim viss taču bija kārtībā - viņš tev patika tāds, kād viņš ir :) Tā kā nav vērts domāt par mazajiem kašķiem un pirmskāzu problēmām (manējais arī neko pats negrib un nevar izdarīt, tā kā neesi vienīgā:D Bet es tomēr viņu mīlu)...

Paldies par viedokliem un atbalstu!
eh.... varbut, ka es parspileju un domajams, ka te neapgrozaas tadas meitenes, kuram shi nelabaa priekshnojauta vai shaubas ir bijushas... :) Bet varbut tomer? ;)

Katra zinja kaazu procesaa vins salidzinoshi aktivi iesaistas, tikai visu atliek uz pedejo bridi un mani tas dara stresainu, jo parasti ir ta, ka pedeja bridi darit nevar paspet izdarit visu kartigi un pa smuko. Un galu gala, lai visparkaut kas notiktu, man ir jakeras klat pusdaritajiem darbiem.

Es tad es saaku domat par sadziivi... kur ari sak notikt tas pats- stumdams un bakstams... :((( Bet varbut tiesham es tada stresa delj nespeju objektivi skatities uz visam tas lietam??? Es nesaku, ka pirms tam man ir bijushas rozaa brilles, ka nezinaju, kads vins ir, bet tagad man tas lietas tik nenormali tracina, ka es varetu vienkrashi vinju piekaut ;)))))) Vai lamaties!!!!

Nu var jau but, ka es parspileju, bet ta sajuuta kaut ka mani nepamet, ka izdaru kluudu un ta apzinja, ka iespejams man visu laiku bus jabut tam vilcejzirgam gan sadzivee gan attiecibaas mani galigi neiepriecina... :((

Alisee, viss noteikti nokārtosies un jūsu diena pienāks...un tā būs pati labākā un skaistākā diena mūžā! :)))Es noteikti tev novēlu daudz, daudz veiksmītes; spēka.
Pirms gada, kad saņēmu bildinājumu, kopīgi izrunājām kāzu "Lielās lietas"- finanses; viesu nams; viesu skaits....Tā pa nopietnam pieķērāmies klāt janvārī....es kā aptrakusi (visa mana dzīve bija "kāzas"). Sāku just, ka mīļotais paliek gauss; neaktīvs. Tad nu es sadusmojos- paliku neaktīva. Brīvdienās ieplānoju atpūtu brīžus, kad nerunājām par kāzām; neko neplānojām....arī darba dienās vairs plānotājām klāt neķēros.... (Tikai ar vedējmāti pa kluso sarakstījāmies). Pēc vairāk kā mēneša (kad es aktīvi vairs nedarbojos; par kāzām nerunāju), šis palika tramīgs..Hmm... kas notiek?! :))) Tad es arī pateicu- parasti jau precas 2 cilvēki...man iepriekš šķita, ka precos es viena (vai pati ar sevi?); ka - vai man vienai ir nepieciešamas kāzas?! Tad viņš mani saprata....un šobrīd viņš ir tas aktīvais; lielais stresotaajs. :)))
Tā es pārmācīju savu vīrieti; tikai nedomāju, ka uz visiem iedarbojas viena formula.

Nu atbildi uz tavu jautājumu, vai varbūt labāk neprecēties, tev toč te neviena nepateiks ;)

Par iniciatīvu tieši kāzu plānošanas, organizēšanas sakarā man bija periodi, kad man likās līdzīgi- vai ta man vienai to visu vajag? Varbūt labāk 2atā sarakstamies un viss? Nebija šaubu par to vai īstais, bet liekās, ka tieši kāzu organizēšanā par maz iesaistās, taču, tad sapratu un pieņēmu, ka vīrietim tik tiešām var būt pie kājas, kādā tonī būs ielūguma papīrs, vajag tur to lentīti vai tomēr nē, pušķī tādas puķītes vai tādas...parunāju ar brāli, ar citiem puišiem un vīriešiem un sapratu, ka lielai daļai no viņiem tie sīkumi nav būtiski, ka viņi nesaprot, ko tur varm ņemties, štukot.. ;) taču tas nenozīmē, ka viņi negrib kāzas, ka negrib mūs, ka negrib visu skaisti, viņi domā mazliet savādāk un tas tomēr ir forši :)) mēs vienkārši sadalījām, kurš par ko atbild un viss un 'viņam uzticēju tās lietas, kuras viņš saprot, kas viņam interesē, teiksim kāzu auto, video... viesu namus apskatīties un izvēlēties braucām kopā, tālāk viesu nama sakarā visu organizēja un kārtoja vīriņš...
Katrā ziņā nomierinies, pārrunājiet un varbūt arī sadaliet atbilstoši uzdevumus ;)

Beidz, es arī vienā brīdī sāku biki sevi žēlot, ka ķipa vairāk pievēršu uzmanības šim procesam, vairāk tērēju savu laiku (nereti uz studiju un karjeras rēķina)... Bet tad tā ar vēsu galvu padomāju, ka vīrieši pārsvarā dzīves situāciju, diemžēl ir tādi. Pat mans mīļotais tētis, mans mīļotais brālis, pat no malas it kā perfektais ģimenes cilvēks - vedējtēvs. Ir jāmāk pieņemt un saprast, ka vīrieši ir nedaudz savādāki kā mēs. Un ne nu mūsu spēkos un varā ir ņemt un lauzt viņu patieso dabu. Jā, ar gudru lēnprātību un pacietību varam nemanāmi mēģināt viņus milimetru pa milimetram liekt un mīcīt sev tīkamajā formā. Bet ne jau ar pārmetumiem, asarām un ultimātiem. Ja jau reiz piekriti laulībām, tātad visticamāk biji pieņēmusi savu vīrieti tādu kā viņš ir. Nedomāju, ka pirms kāzām viņš ir mainījies, tikai tagad tava uztvere ir saasinātākā, un diez vai pirmskāzu stresā tā objektīvākā. Padomā un atceries visas tās skaistās lietas, kuru dēļ tu piekriti būt viņa līgava, tad otrā kausā saliec visu to, kas tev tagad rada šaubas. Izsver - kas tev ir svarīgāks ;)

nepārdzīvo, es domāju, ka tu neesi vienīgā, kam tādas šaubas ir nomocījušas. Mēs esam divas, bet es esmu jau tam posmam tikusi pāri un atkal ir tāds rozā briļļu periods (varbūt papardes zieds būs palīdzējis :))
Nepārdzīvo, viss būs kārtībā. Vienkārši Tev jāsaprot,ka vīrieši nav tie aktīvie (varbut kāds), kas ies un organizēs kāzas. Arī vedējmātes lomā esot mantas ir vairākkārt pierādījies, ka viss vairāk vai mazāk uz vedējmātes pleciem :)