Vai Jums ir pārliecība, ka viņš ir ĪSTAIS?

man arii briizham liekas viirs mani paaraak lutina , bet kaapeec gan tam neljauties ....
par pagaatni esam jau izrunaajushi sen un cik jaazin viens par otru zinam , abiem ir bijushas nopietnas attieciibas vairaaku gadu garumaa .... ir zinaami skjirshanaas iemesli , kaapeec ir izjukushas attieciibas ... un viss tas sen nolikts malaa, dziivojam tagadnee un naakotnei ......
bet manaa skatiijumaa nopietni tev jaapaardomaa , kaapeec tavs toposhais tev nokluseejis , ka ieprieksheejaas attieciibas izjukushas alkohola deel ....

Attiecībās viens ir kas mīl, otrs ir tas, kas atļauj sevi mīlēt. Te ir vienalga, kurš no tiem ir vīrietis, kurš sieviete. Kādreiz es tam neticēju, bet dzīve ir parādījusi, ka tā tomēr ir.

Vai tad to var izmērīt? :)

Jau vienreiz biju precējusies, izšīros, jo sapratu, ka nemīlu, ka negribu būt ar šo vīrieti kopā, ka nevēlos vairs neko ar šo cilvēku dalīt, tai skaitā gultu... Mums ir kopīga meitiņa.
Kad bijām kopā, attiecības jau lēnām juka, bija nepārtraukti lielāki un mazāki strīdi...un kad pamanīju, ka no sliktās vides ģimenē cieš bērns, sapratu, ka tā vairāk nevar!
Izšķīrāmies, un tagad mums ir laba saskarsme, katram jaunas attiecības, viņš tiekas ar meitiņu, viss ir daudz labāk...

Ar to gribu teikt, ka pats svarīgākais ir mīlēt un cienīt vienam otru! Cienīt pat ir svarīgāk, jo karstā mīlestība vēlāk pāriet draudzībā, un ja nebūs savstarpēja cieņa vienam pret otru, tad nav vairs tālu līdz nicinājumam un agresijai no vīrieša puses....it sevišķi, ja ir problēmas ar alkoholu.

Kā jau meitenes te saka, problēmas ir jāizrunā, tev ir jāredz, ka tavs vīrietis nožēlo teikto, ka viņš ir gatavs tevis dēļ mainīties....
Vispār jau, man liekas, ka vīrietim sieviete ir jāmīl vairāk, nekā mums vīrietis!!!! :)

Hmm, pieaugušiem cilvēkiem, kas ir nolēmuši veidot savu ģimeni, laikam jau būtu arī jāsaprot, ka iemīlēšanās atšķirās no kopdzīves un mīlestības! ja dzīvojot kopā ar cilvēku, Tu gaidīsi sajūtas no iemīlēšanās perioda, tad jau nu nekas tur nesanāks! 'veidojot ciešākas attiecības ar cilvēku ir jāuzdod sev jautājums, vai Tu esi gatavs šo ceļu kopā ar viņu iet, pieņemt viņa pagātnes likstas un varbūt "bagāžu", prast ar to sadzīvot! būt blakus un augt kopā un iet pa šo ceļu uz priekšu, jo neviens nezin uz kurieni tas ved! Protams, tā spēj domāt sociāli nobriedušas personības! un ja nav pārliecības par savu rīcību, varbūt to nevajag darī, vai tajā visā vajag atrast lietas, kas vairo pārliecību!

Tad man ir jautājums, cik ilgi tad viņu pazīsti, ja vēl to neesi ievērojusi. Un ko nozīmē, ik pa brīdim uznākošām alkoholisma pazīmēm. Tas ir kā?

neesmu sieva ar baigo staazhu , tikai pusgadu , kopaa jau 2.5 gadus , muusu draudziibas , saderinaashanaas laikaa un nu jau lauliibas laikaa , roku liekot uz sirds , striideejushies neesam ne reizi.... protams ir briizhi , kad vinjsh iedomaajas ka ir pats stipraakais un neizstaasta savu probleemu liidz galam ... tas ir saapinaajis ( bija biku veseliibas probleema) .....bet visumaa , man pat nenaak praata par ko mees vareetu striideeties , maajas soli , kad kaadam no mums briivs apdaram abi , vinjsh nerauc degunu , ja griida jaaizmazgaa vai pasham krekls jaaizgludina , jo briizham vienkaarshi pie ljoti intensiivas darba nedeeljas neiznaak , eest gatavom biezhi kopaa , iepreerkamies .... iedzershana njaa kad luste vinjsh ar koleegjiem kaadu gin tonic peec darba , vai es ar draudzeneem kaadu viinu, taa ka alkoholisma paziimes muusu gjinemee nav ...., esam taa teikt savu iztakosjushies , peec tusinja uz darbu no darba uz tusinjiem- tie laiki ir garaam ....finansiaali abi esam uz viena viljnja ....
nekad neesmu domaajusi iistais neiistais , bet kad vinjsh izteica bildinaajumu neshauboties teicu jaa, vai iisi pirms kaazaam bija shaubas ,nevienu minuuti ...

un kā tad paliek ar ik pa brīdim uznākošajām alkoholisma pazīmēm..? - tieši šis moments mani uztrauc visvairāk, jo kā nesen uzzināju - tieši šī problēma esot bijusi par iemeslu pirmās laulības šķiršanai :(

Nekad neesmu domājusi vai viņš ir īstais vai nē. Es pat to nezinu. Drīzāk, vai es viņu varu pieņemt tādu, kāds viņš ir vai nē. Ar visiem viņa plusiem un galvenokārt ar mīnusiem.

Runājot par strīdiem, tad strīdu laikā mēs bieži vien sāpinam otru. Strīdējoties mēs izaicinam otru un nepadomājam ko un kā runājam. Es vienmēr saku;"Sauc kaut par naktspodiņu, tik iekšā nedirs."

Un pēdējais- beidz iesaistīt jūsu attiecībās trešo personu. Viena tante teica, bet es zinu daudz vairāk... Ja jūsu starpā ir palicis kas neizrunāts- izrunājaties. Bet lai tas ir mierīgs dialogs, nevis uzbrūkošs monologs. Abi neesat mīļi un pūkaini un katram ir sava pagātne.

Tās dienas vakarā, kad pirmo reizi satikos ar savu vīru, jutu, ka viņš ir īstais!Nevaru paskaidrot -kā, bet es jutu.
Arī tagad, kad kopā esam(jūnijā būs 7 gadi kā kopā, 4 kā precējušies), ir sajūta, ka blakus ir īstais!
Lai arī ir piedzīvoti dažādi mirkļi, nekad neesmu šaubījušies, ka viņš ir mans LIKTENIS!!!

Ir ļoti grūti kaut ko pateikt par attiecībām, par kurām nezinām neko vairāk, kā tikai šo vienu epizodi, kuru esi mums atklājusi. Mēs visas esam tik dažādas. Mums katrai ir savi priekšstati par to, kādām jābūt vīrieša un sievietes attiecībām, kas tajās ir pieņemams un kas ne, katrai ir savas vajadzības un cerības, ko saistām ar cilvēku mums blakus. Tāpēc, visticamāk, tu saņemsi dažādus, pat pilnīgi pretējus ieteikumus, jo mēs katra uz tevis aprakstīto situāciju skatāmies caur savu personīgo pieredzi. Bez domstarpībām neiztiek nevienās attiecībās, taču cilvēki pat strīdus risina atšķirīgi. Kādā ģimenē tā ir ierasta lieta, ka cilvēki ļauj dusmām vaļu, viens uz otru kliedz un dauza traukus, lai pēc tam salīgtu mieru. Kādā citā ģimenē pāris izmanto “es ar tevi nerunāšu” metodi, un katrs pats pie sevis izdusmojas, lai pēc tam problēmai pieietu ar vēsu prātu. Citi strīdoties izmanto visu iespējamo dzimtās valodas vārdu krājumu un vēl aizņemas no citām, citi vienmēr korekti un lietišķi izrunājas. Ar to es gribu teikt, ka tikai tu pati vari izvērtēt, vai tevis minētais strīds jūsu attiecībās uzskatāms par kaut ko ārkārtēju un nopietnu, kas tiešām prasa attiecību izvērtēšanu, vai arī tas ir kašķis, kura dēļ nav vērts pieņemt radikālus lēmumus.
Man jau liekas (protams, spriežot pašai pēc savām attiecībām), ka ir lieliski, ja pēc strīda, kura rezultātā kāds palicis ar rūgtumu sirdī, abas iesaistītās puses var izrunāties par to, kas tieši otra rīcībā vai teiktajā ir sadusmojis, aizvainojis vai apbēdinājis. Es gan arī saprotu, ka ne visi pāri ir naski uz runāšanos, tāpēc nevaru to ieteikt kā universālu recepti.
Līze, lai tev izdodas rast skaidrību un sirdsmieru, gan par sevi, gan par savu vīrieti, gan jūsu attiecībām!

Mums ir bijusi gan kaski, gan stridi, pat vienreiz pagrustijamies! Esmu saukusi vinu visados riebigos vardos, visas valodas ko vien zinu, jasaka, vina leksikons gan nav tik bagatigs, man par laimi! ; P Tomer ilgi dusmas neturam un atri saligstam mieru un vispar jau censamies parak nekasketies, lai netraumetu bernus! Bet, esam jau kopa 6,5 gadus un esam nolemusi kopa novecot. : ) Esmu ari verojusi vina tevu, lai zinatu, kas mani vecumdienas sagaida un kada seja man bus jaredz! : )) Saubas par kazam? Ne minuti! Ir izdarijis paris lietas, kuras, ja butu jaunaka varbut ari nepiedotu, tacu tagad jau saprotu, ka mes neviens neesam ideals un ideali viriesi vispar NEPASTAV ka tadi defaulta! : ))). Milu gan ar sirdi un dveseli, bet ari ar pratu, kur jauniba bija tikai sirds un dvesele un prats bija dies zin kur!

man ari taa bija pec liela striida:( es sarunaju vinam sausmu lietas - ka atcelssu kazas jau pirmdienas ritaa (bija svetdiena), ka negribu vairs preceeties, ka neeesmu vairs paarliecinata....
vins loti paardzivoja.....un tad kad ar veesu pratu padomaaju - cik tomer tas berniskiigi bija...pie katra strida, piesist kaaju un teikt, ka negribu preceeties....
es atvainojos no visas sirds! protams tas bija dusmu uzpludaa (jo taja bridi es ta patiesam jutos)....
bet istenibaa jau protams taa nedomaju un nejuutos:D

gan Tev arii paaries;)

Man ir pārliecība ka tieši viņš ir tas īstais un vienīgais . Reizēm , ļoti reti strīdamies, bet tas ir normāli, visi strīdās , bet lai pie pirmā mazliet nopietnāka strīda šķirtos un domāt, ka negribu precēties, NĒ.
Arī tev iesaku padomāt, vai pēc viena strīda un apvainojumiem ir jāšķiras.

Mums nav 100% pārliecības par to,ka būsim kopā līdz mūža galam,to jau neviens nevar garantēt,bieži paši par to pajokojam, no sērijas- ko es darīšu,ja tu satiksi citu? , bet kopumā uz patreizējo brīdi(kopā esam 3 gadus) nevaru iedomāties nevienu,kurš būtu vairāk man atbilstošs, liekas,ka viņš ir tas ar ko kopā pavadīt cik nu Dieviņš būs lēmis.