un kas būs tālāk..?:(

Mans pragmatiskais viedoklis (ja mīli cilvēku, tad tas, protams, nemaz tik vienkārši nav - salikt visus punktus uz i). Tātad:
ja viņš ir bijis visu laiku greizsirdīgs, tad vari nemaz necerēt, ka pēc laulībām viņš pēkšņi tāds nebūs. Tev paveiksies, ja paliks tādā stadijā kā iepriekš. Sliktākā varianta scenāriju neapspriedīšu (totāla kontrole un tavu nervu čakarēšana).
Greizsirdības pamatā ir zems pašnovērtējums un kompleksi (tavam topošajam ar tādiem acīmredzami ir pilna pēcpuse:)).
Sļedovatjeļno - tu tur nevari darīt pilnīgi neko. Viņam pašam jāpieņemas prātā. Viņa apčubināšana no tavas puses greizsirdības izskaušanā ir bezjēdzīga. Protams, gribas viņu samīļot, bet vari necerēt, ka tas mazinās greizsirdību.
Visbeidzot - atgādini viņam, ka katrs vārds atrod savu vietu. Ka nepiekūko, ka tu viņu tiešām pamet.. (ir bijis gadījums pašai, kad mirklī, kad vīrieti mīlu neprātīgi, viņš man sēri novelk, ka "tu jau mani tik un tā pametīsi".Tobrīd likās pilnīgs murgs. Un zini - es vinju tiešām pēc pāris gadiem pametu)...

jā,par spīti visam,man arī šķiet,ka man ir ļoti paveicies:))
kā jau visām šeit:D
drusku jau jocīgi liekas,ka negrib runāt par krenķiem..pati pieturos pie uzskata,ka viss ir jāizrunā,lai neizaug par lielāku problēmu.

Nu, re izskatās, kas situācija pati no sevis sāk atrisināties:))))) Tieši to arī gribēju rakstīt, ka izskatās, ka ir cita rakstura problēma, būs labi:)
Es visu (7) gadu laikā kopš dzīvoju ar savu dārgo, esmu iemācījusies šis nianses atkost (vai ir naudas problēmas, vai vienkārši besis u.t.t.), jo viņš man arī no nerunātājiem, visu, kas viņam uz sirds, atklāju viņu vērojot un tad kadā izdevīgā brīdī, tā starp citu apjautājos:)
Tā ir māksla - attiecību māksla, ko iemācās ar laiku un visgrūtāk ir ar tiem, kuri visu uzņemas paši, viņi nekad skaļi nemēdz atzīt, ka īsti neveicas, tāpēc viņiem vajaga blakus labu, mīļu un saprotošu sievieti! Novēlu tev - izturību un pacietību, un lielu sievišķo gudrību, jo pēc tava apraksta izskatās, ka tev ir ļoti paveicies un esi satikusi Vīrieti ar lielo burtu:)))

Būs jau labi!!!Izej pastaigājies saulītē un mēģini nedomāt ne par ko...vienkārši izbaudi:))

iespējams,ka tas bija riebīgi - bet pamatīgi "uzkāpu viņam uz nerva" un izžmiedzu,kas par lietu...
atklājās,ka problēmas darbā,īpašuma lietas jākārto,naudas trūkums..nav gribējis man neko teikt,jo kā parasti - visas problēmas grib risināt pats.
atzinās gan,ka jūtoties labāk,kad viss ir izrunāts.
greizsirdība un nedrošība gan vēl ir palikusi,neatkarīgi no tā,ka problēmas lēnām,bet sāk risināties..
ar to laikam vnk jāsamierinās.

Nju par to gan ir taisnība,ka pirms kazam problemas nevajadzigas paradas,jo manejo piemeram atlaida no darba un es vispar nestradaju,tapec problema lielu liela!
Bet runajot par laupitajmeitu,pat nezinu,labak nopietni apdoma,ko dari,jo ta ir tiesam nopietna problema,ka tu neko nevari pateikt,kautkas lidzigs ir maniem vecakiem un es tiesam redzu,ka mamma ir daudz del ta raudajusi!Negribejas tevi baidit,bet labak ir padomat!Jo gruti laiki ir tad,ja kautkas negaidits notiek,ka piemeram man un manam ligavainitim,kas japarvar kopa,lai mes vispar varetu apreceties,jo tam jau vajag naudinju!A °ja nav darbina,nav naudinas! :(

Mūsu topošajā ģimenē ir līdzīgi kā asheles jau esošajā ģimenē :) (tā smieklīgi sanāca...) - visa pamatā ir izrunāšanās, arī tā pat - ja nejūtas tik labi, kā gribētos, tad tā arī pasaka, nevis aplinkiem uzgrūž otram virsū ne par ko kaut kādas riebeklības, un par apvainošanos - ja ir izrunāšanās, tad tāda apvainošanās nepastāv. Mums tas liekas tā diezgan nesaprotami un lieki.
Tā kā - jāsāk ar runāšanu, lai tur vai kas. Savādāk būs tā, ka ne Tu sapratīsi, kas īsti notiek, ne arī viņš.
Lai veicas!

viedi vārdi, ashele! paldies par tiem.

diezgan murgaina situācija!
es no savas puses varu pastāstīt ka mums savstarpējās attiecībās ir svēts, nepārkāpjams likums: nekad neizgāzt pār otru savas personīgās problēmas!!! NEKAD! un vienalga - vai tas ir slikts garstāvoklis, jo darbā bija grūta diena, vai vienkārši melanholija jo līst lietus, vai vienalga kas nu tas nebūtu - nevienam nav tiesības izgāzt slikto omu pār savu ģimeni! tā vietā mums ir pieņemts - atklāti atzīt: man ir slikts garstāvoklis, jo... un tad mēs varam izrunāties, vai kādu mirkli baudīt to ka tiec likts mierā - līdz sliktais garstāvoklis ir pārvarēts.
ja problēma ir savstarpējās attiecībās - tad nekas cits neatliek kā vien saņemties un atklāti pateikt, kas nepatīk, kas sāpina, ko gribētos pamainīt. pēc problēmas izrunāšanas abiem ir skaidrs, kas īsti kaiš. un nav tādas situācijas, kad apvainojamies, viens pasaka kaut ko ne tā, bet otrs sapūšas vai izplūst asarās! un tad "vainīgais" sēž un domā - ko es ne tā izdarīju, ko es tādu pateicu?
un zini - šāds modelis darbojas pat ļoti labi. varbūt pasaki savam līgavainim - ja tew ir kāda problēma - nāc un atklāti izrunāsimies par to. ja negribi runāt - paturi pie sevis, ar piebildi - ka tew ir tiesības NECIEST no viņa paša problēmām. ja viņš negrib tās risināt, lai patur pie sevis, nevis izgāž visu pār tavu galvu!
pavisam noteikti ir jāsakārto savas attiecības pirms kāzām. mūsdienās saderināšanās laiku izmanto lai sarīkotu glaunu ballīti, bet patiesībā šajā laikā ir pastiprināti jāpievērš uzmanība attiecību sakārtošanai. un precoties ir jābūt 100% pārliecībai - ka tas ir pareizs solis, īstais cilvēks, ka pēc kāzām neparādīsies tādi zemūdens akmeņi, kas noved pie šķiršanās.

greizsirdība... ja tu nedod pamatu greizsirdībai, tad līgavainim nav tiesību tewi terorizēt. visvairāk greizsirdīgi ir tieši tie cilvēki, kas paši ir spējīgi uz krāpšanu, sānsoli, nodevību. ja cilvēks ir uzticams un uzticīgs - viņam ne prātā neienāks, ka pret viņu tiek gatavota sazvērestība. jo mēs katrs citus vērtējam pēc sevis.
šobrīd tewis aprakstītā situācija izklausās pēc manipulācijas - tu esi spiesta kontrolēt savu uzvedību lai "nesāpinātu" līgavaini, čubināties un lutināt. bet vai tu esi gatava tā dzīvot visu savu dzīvi? vai tew neapniks tā auklēties? man šķiet - ja reiz vēlies izkratīt sirdi - tu neesi ar mieru ar to samierināties. tāpēc - esi drosmīga un rīkojies. risinot problēmas nevienas attiecības nevar sabojāt - var tikai pasteidzināt to galīgo izjukšanu vai tās uzlabot. vēlu tew veiksmi! :)

manuprāt te ir darbs psihoterapeitam... Šī nenormālā greizsirdība ir viņa problēma, kura jārisina. Atceries, ka pēc kāzām vecie niķi nekur nepazūd...

hmm... es te lasu komentārus un domāju pavisam savādākas domas, nekā pārējās meitenes...
man problēma ir tieši pretēja - manējais nav ne mazākās drusciņas greizsirdīgs! Izklausās jau forši, un ir jau arī, kad gribas ar druškām iziet patusēties un nav jāklausās pārmetumos un jaizlūdzas atļauja to darīt... bet tomēr.... tomēr... man pietrūkst tā sajūta, ka viņš kaut mazliet uztrauktos, lai es neaizietu ar citu! Protams, aiziet ar citu man nav ne pat prātā nācis, bet neliela vīrieša greizsirdība tomēr paceļ sievietes pašapziņu, pašvērtējumu. Viņš man no visas sirds uzticas, saka, ka ir par mani drošs, ka es pa kreisi nelaidīšu, bet mani tas vienkārši tracina! Gribu izjust, ka viņš par mani uztraucas, baidās un domā! (Protams, ar mēru, jo pārlieka greizsirdība arī nav laba!)

Atbildot uz laupītājmeitas iesākto diskusiju, jāsaka, ka tas, manuprāt, nav normāli - tāda vīrieša uzvedība, liekas, ka sievietēm būtu jābūt tām, kas pirms kāzām tā uzvedas un domā.
Varbūt, ka vajadzētu sākt darīt tieši pretējo - ārstēt viņu ar paša zālēm - pateikt, ka jā, es tevi pametīšu tūlīt pēc kāzām, iztērēsim lielu naudu svinībās, pēc tam izgrūdīsim summiņas šķiršanās procesā, un es aiziešu ar citu, lai parādītu, cik ši doma ir absurda!!! Katra mēs esam atšķirīga, arī katra situācija ir atšķirīga, bet es ar savu raksturu, kad man tā bērnišķīgā pinkšķēšana apniktu, laikam pateiktu apmēram tādu tekstiņu, ka ja šīs, tiešām nepamatotās aizdomas par pamešanu turpināsies izvērsties tik muļķīgos kašķos, tad tiešām viņš ar savu uzvedību panāks, ka viņa mīļotā līgaviņa aizies... bet ne jau pie cita, bet gan tāpēc, ka viņai apnika auklēties ar vīrieti, kas savā uzvedībā vairāk līdzinās bērnam.

Ui, es jau atkal sarakstīju savā stilā! Protams, tās ir manas domas, ceru, ka nevienu neaizvainoju ar savu tekstiņu, bet man tiešām liekas, ka tā no vīrieša puses ir ļoti bērnišķīga un gļēva uzvedība, atcerējos teicienu no bērnības (pašai smiekli sanāca, jo biju jau aizmirsusi pavisam): ''Tēlo jēlo, grib, lai žēlo!'' manuprāt, to var attiecināt uz tavu gadījumu, laupītajmeita!
Bet gribu tev novēlēt veiksmi, lai izdodas pārvarēt visas nesaskaņas un grūtības! Atceries, ka tu neesi vienīgā, domās esam ar tevi un saprotam,jo mums visām ir savas problēmas, kas, maitas, saasinās tieši pirms kāzām! :))

man ir bijis ļoti līdzīgi, nu var teikt joprojām ir :D tulīt 10 gadi kā precējušies, bet joprojām greisirdīgs :D pat vēl vakar vīra darba kolēģi atveda mani mājās un vīrs jau pa ceļam zvana un pras ko darot, kapēc tik ilgi neceļot klausuli utt, bet jau esmu piešāvusies un kautkā atradusi tam visam pieeju, es ar humoru viņam visu paskaidroju un viņš norimstās :D
es domāju ka tavam topošam vīram tā izpaužās depresija. nēsu psihalogs un varbūt kļūdos, bet ja mīl ir vērts pacensties. novēlu veiksmi un isturēt :*

Viņam ir lielas problēmas, varbūt pusaudža gados trauma,varbūt ģimenes t.i.mātes un tēva mīlestības trūkums. Bet problēmas ir lielas un tas ir tikai sākums. Iespējams, ka līdz kāzām vēl iztur un kad iestāsies ikdiena var sākties pamatīgas problēmas kopdzīvē.Ja Tev jāpārdomā katrs vārds ko saki un katrs skatiens, Tu pati pārvērtīsies par nervu kamolu un beigās Tev var būt vienalga ko un kā viņš domā.

Varbūt ir kādi Jūsu pāra draugi vai vēdēji, kas var ar viņu aprunāties? Noskaidrot, kas par lietu, nolikt viņu uz kājām, varbūt psihologs/ mācītājs/ kāds viedais dvēseles cilvēks. Žēl, ka Tev kam tādam jāiet cauri, viņam vajadzētu uz sevi paraudzīties no malas, saprast, ka ne tikai viņam ir bail, bet Tev viņa teiktais ļoti sāp. Turies, x

Greizsirdība, tas ir briesmīgi. Mana draudzene jau bēg, nu jau no vīra, vēl nav gads kopā, bet jau murgs. Tas jau līdzinās šizofrēnijai un tad labāk par lielu,lieku gabalu(: