uh, esmu sevi nomocījusi...

inxis
Jā, es Tev varētu piekrist! Jo attiecību sākumā es biju "pārāk iemīlējusies" , līdz ar to aizmirsu par sevi! Un tad es sapratu, ka tas ir par daudz, ka vajag domāt ne tikai par otru, bet arī par sevi! Līdz ar to nav nekādas upurēšanās, bet ir vienam otra papildināšana! :) Ko mēs arī daram, mācamies papildināt, atbalstīt un palīdzēt!
Vienkārši laikam katram ir līdz tam "jāizaug", un man ir liels prieks, ka mēs mācamies!

Jo ilgāk esmu kopā ar savu vīrieti, jo vairāk pārliecinos, ka nav nejaušību un teiciens par vienam otra papildināšanu var tikt uztverts arī krietni dziļāk. Ar "Papildināt" saprast - ar savu klātbūtni palīdzēt izlabot vai dzēst otra pagātnes ievainojumus, mācīties, izprast otru un caur šo izpratni pašam kļūt gudrākam un pieaugušākam, pilnveidoties, saprast, ka melnam/baltam var būt tūkstošiem nianšu, saprast un ieraudzīt otru patiesību...
Karoče - man gribas piekrist teorijai, ka divu mīlošu cilvēku sūtība mūža garumā ir ne tikai mīlēt ( ar to var būt krietni vien par īsu jēdzīgai kopā būšanai visa mūža garumā), bet ar savu līdzdalību otra dzīvē pilnveidot, uzlabot dzīvei atvēlētā laika kvalitāti... Kaut kā tā..
Kas attiecas uz noturēšanu - lai iet kam jāiet. Un vai tik tavā gadījumā nebūtu jāapskata tēma "Mīlēt savu vīrieti pārāk daudz"?

jā, meitenes, kas to lai zin, ar to laimes spēli! Jo pēc tās mazās "brīvības" mans vīrietis aizbrauca ekspedīcijā uz 5 nedēļām, tad arī sapratu, ka tas ir laiks, kas mums ir dots, lai sevi saprastu un pārdomātu ko gribam! Bet viņa skatiens, kad sagaidīju viņu lidostā...man pat tagad "taureņi" lido! :) Jo mums, pa šo laiku, bija komunikāciju trūkums (tehniski tas nebija gandrīz iespējams) un nākošajā dienā, pēc viņa atgriešanās, viņš man dāvāja gredzentiņu (no Kongo - dimantu dzimtenes)! Tas brīdis bija tik pilns emociju, ka nevaru pat izteikt vārdos!!!

Reaalas laimiigas lauliibas un attieciibu receptes diemzheel nav. Ir laimiigaaki briizhi, ir sliktaaki. Kaut arii mees visas klusiibaa savaa kaazu dienaa domaajam un ceram, ka uz muuzhu, bet patiesiibaa, neviens iisti nezin, kaa izdosies... Piekriitu, ka lauliiba ir kaa laimes speele, viss ir mainiigs, cilveeki, dziive, apstaaklji. Galvenais ir buut pozitiivam un ticeet, ka izdosies, intuiicija arii ir laba lieta:)

Nelime kopa neko,limets paliek limets.Ari mana otra milestiba uz kadu laiku no manim aizgaja.Dariju visu lai vins atgrieztos.Neklausiju visiem siem padomiem ka nevajaga.Aprecejamies,piedzima delins un vins vienalga aizgaja,jo tas vina rakstura,nav radits gimenei.
Ja par ko saubies apdoma ta pa nopietnam,viriesu mums ir pietiekosi un ar laiku atradisi isto.
Tas tikai ta lai nav dzive javilas ka man.

sākumā es biju kā klints, es celtos un kristu par šo cilvēku..bet tad pienāca brīdis, kad viņš teica: man ir smagi, tava mīlestība mani "spiež" un izvēlējās aiziet uz brīdi, un tajās pāris dienās manī iekšā tā klints salūza, es cenšos lipināt viņu atpakaļ, bet vairs nav tā kā bija...

Mēs esam tas, ko domājam.
Mēs topam par to, kam ticam.
Mūsu dzīve ir tāda, kādu to
iztēlojamies.
Mūsu dzīve ir tas, ko mēs
sakām.

Mēs varam mainīt savu dzīvi,
mainot savas domas.

Mūsu domas un vārdi ir visu
spēcīgi.
Ar mūsu domu un vārdu
palīdzību mēs radām savu dzīvi.
Mēs esam vienīgie, kam ir
pilnīga kontrole pār mūsu
domām un vārdiem, jo mēs esam
vienīgie, kuri mūsu apziņā rada domas.

Tieši tāpēc mums piemīt tāds
spēks.

vai tādas pārdomas Tev neradās arī iepriekš? Arī man šad tad radās, rodas pārdomas par MUMS. Bija smagi, taču labais ir vairāk nekā sliktais. Tas palīdz salikt visu pa plauktiņiem un izgaisināt šaubas. Ir bijušās krīzes. Nesen pat viena ļoti smaga, bet mēs tikām tai pāri.