Topošā vīra vecāki!

naatre,es Tevi saprotu pilniibaa....man ir ljoti liidziigi....vienreiz,kad mess ar miiljoto bijaam nedaudz sastriideejushies,man toposhaa viiramaate man pateica ,ka manaa vietaa vinja jau sen buutu vinju (t.i. vinjas deelu) pametusi....nezinaju,kaa,lai to saprot....ar laiku sapratu,kaapeec vina taa teica...es esmu taa,kas vinjai nepatiik......Bet taa jau ir ne jau ar viiramaati busss jaadziivo....

man toposcha viramate vispar teica ka mani un savu deelu neatziis ja vinjsch nomainis uzvardu uz manu;)) un nemuzam nepiedos delam bet nu jau pariis meneschi pagaja ,samierinajas:))ta ir musu dziive ne vinju ,varetu teikt ka muusu attiecibas labas sauc par meitu ta viss kartiba;)))un nepardziivo tevi vinjiem nav jamiil, jums jamiil viens otru

To ka mēs precamies vinna uzzinaaja un ar diezko laimiiga neizskatiijaas. 3 reizes paarjautaaja vai mees tiessaam taa domaajam. Par to teelossanu un samaakslotiibu ir taa. Ja tevi paziist vairaak kaa meenesi,tad jau zin kas par putnu esi. Ilgstossi jau neviens nespeej teelot.

un vēl pie visa mana topošā vīra māte nezin, ka precēsiemies :)) nu mēs tā domājam ka nezin :) Viskaut kas būs pēc tam jādzird, bet esmu tam gatava vairāk ka viņas klātbūtnie kāzu dienā :))

Vīramāte ir savādāka, attiecības ģimenē vispār savādākas... it kā jau viņa visvairāk gribēja lai mēs precamies - bet šad tad dzirdu frāzes kas liek aizdomāties - nu piemēram pēdējais hīts - vēl jau tu (es) vari pārdomāt... - hmmm, ko tas nozīmē... nu nepārdomāšu es, nepārdomāšu...

Man ar topošo vīramāti tādas neitrālas attiecības....drīzāk jau nekādas. Jā,varam par visu ko parunāt,bet jūtu,ka tas viss ir diezgan uzspēlēts....Sastrīdējušās jau vēl neesam,kaut arī pagaidām dzīvojam pie viņas...Drauga iepriekšējā viņai laikam patika daudz labāk...jo kad pateicām,ka taisamies precēties viņa diez ko iepriecinata neizskatījās un divreiz pārjautāja,vai esam kārtīgi visu apdomājuši(kaut ari jau pusotru gadu kopa dzīvojam) ...nevaru vien sagaidīt,kad beidzot dzīvosim atsevišķi....

jau no pirmās dienas tajā ģimenē tiku pieņemta kā savējā - bez liekuļotas laipnības, tai pat laikā to sirsnību un rūpes var sajust ar katru šūniņu. arī manējie manu topošo vīru ir pieņēmuši pilnībā - mamma pat lutina vairāk kā manu brāli (piemēram, zinot to, ka viņam ļoti garšo mājās audzētā paprika, vienmēr, kad sezona, tās lielākās, smukākās pietaupa priekš viņa.. :D)...

Man ir lieliski vīra vecāki. Es nemēdzu liekuļot, esmu tāda, kāda esmu.Bet viņi mani irpieņēmuši kā vēl vienu meitu.

Man ir tā pat kā natrei. Īpašas simpātijas mūsu starpā nav. Esmu tāda kāda esmu un negribu liekuļot. Laikam jau ar nevar pārdzīvot, ka vienīgais dēls ir aizgājis no mājām un dzīvo pats savu dzīvi un ir kāda cita kas ēst taisa, zeķes lāpa un apmīļo :)

manējās attiecības bija kā pa kalniem, no sākuma pieņēma, tad, kad uzzināja, ka precēsimies, bija skandāls, bet mans mīļais izturēja ģimenes spiedienu, un nepašķīrāmies, kas tika no viņa prasīts. Pēdējo mēnešu laikā attiecības ir normalizējušās, bet nevaru teikt, ka ideālas

Man ar ar līgavaiņa vecakiem ir loti labas attiecibas!!! Esmu ka meita... protams ari cenšos pati būt mīļa un laba, jo līgavaiņa vecāki ir vienlīdzmīļi ka savējie!!!!

Pašas saviem vecākiem esam divas meitas un gan māsas vīrs, gan mans topošais vīrs ir pieņemti kā dēli, kuru maniem vecākiem līdz šim nav bijis:) Viņi ir laimīgi, jo viņu meitiņas ir laimīgas un mīlētas:) Tā teikt drošās rokās:)

Man ar ir ļoti labas attiecības ar mīļotā senčiem- abi mani dēvē mīļvārdiņos. Ar brāli attiecības ir draudzīgas, bet samērā neitrālas- nav vienoti uzskati par dzīvi un dažādām lietā. Savukārt ar pusmāsu ir nedaudz sarežģītāk - viņa nekad nav dzīvojusi kopā ar to ģimeni un it kā saka, ka pret mani ir ļoti labvēlīgi noskaņota, tajā pašā laikā centās mani nsokaņot pret līgavaiņa vecākiem. protams, es par to neklusēju un pateicu draugam. līdz ar to arī vairs nekontaktējos ar viņa pusmāsu, jo draugs ar bija ļoti dusmīgs.
it kā esmu teikusi, ka būs jānāk uz kāzām, bet tad jau redzēs. Viņa kaut kāda stipri dīvaina. Vēl pavasarī, kad trijatā runājām, ka būtu skaisti, ja būtu skaistas kāzas, balta kleita, viņa tik noteica- nekas vasarā uzrīkosim tev tusiņu, saaicinasim daudz cilvēku un nopirks baltu kleitu un būs oki. tā ka man baigi sirdī aizķērusies tāda negativa attieksme. Es jau neesmu vainīga, ka viņai nav dzūivē veicies ar vīriešiem un viņa tos maina kā zeķes..

Nu vot, man ar nav paveicies ar līgavaiņa mammu... Pazīstami esam jau 7 gadus, viss it kā bija jauki, līdz brīdim, kad mans līgavainis pārcēlās no dziļiem laukiem pie manis uz Rīgu atstājot savu mammu vienu pašu!
Tā nu sākās tā sliktā attieksme līdz brīdim, kad tika paziņots, ka viņa nevēlās vairs mani redzēt..

Viņa gribēja, lai dēliņš paliek pie viņas un tā kā tā ir ļoti maza pilsētiņa tad principā darbs tur ir tikai 2 varianti - vai nu gaterī vai vākt miskastes... Nu nav tai pilsētā ko darīt!

Es protams esmu sliktā, esmu izlaista Rīgas dāmīte, lai gan savā laikā ar esmu dārzā bijusi un ēst pagatavot māku, caurumu zeķē aizlāpu un apkārt neskraidu...
Bet viņa jau to nesaprot (nevēlās saprast..)...
Tā nu tagad domājam vai aicināt viņu uz mūsu kāzām.. it kā jau vajadzētu, jo viņas jaunākais dēliņš precās, bet... bet viņa nevēlās neko ne zināt pa mani, ne redzēt...
Laikam jau jāuzaicina un tad, lai lemj pati...

mana liigavainja vecaaki mani ir pienjeemushi kaa pashu beernu! ja kopaa ar liigavainja maasu braucam iepirkties mums abaam tiek dota kabatsnauda vienliidz liela, abas tiekam apdaavinaatas un lutinaatas. liigavainja vecaaki dazhaadu probleemu risinaashanaa pat vairaak reizeem ir manaa pusee un paliidz man cik nu vien speej. zinu, ka musu attieciibas vinji uztver ljoti labveeliigi un ka vinji ir laimiigi par muusu laimi!
reizeem gan drauga mamma ir paaraak gaadiiga un mums kaa pieaugushiem cilveekiem briizhiem ir gruuti ar to tikt galaa, tomeer saprotam jau arii vinjus - vinji ir taadi vecaaki kas dziivo saviem beerniem un mees ljaujam vinjiem baudiit to laimi, ka ir iespeeja par mums paruupeeties, lai gan arii pashi tiktu galaa.
un mana gjimene mani miiljoto arii ir pienjeemusi - mani braalji draugu uztver kaa savu braali, mamma vienmeer vinju atbalsta ja es kljuustu paaraak kapriiza, un teetis - nu ans teetis ir tads klusais ruuceejs, kas nekad iisti neatklaaj savas juutas - ne pret mums beerniem ne pret paareejiem, tomeer var jau maniit ka vinjsh ciena manu toposho viiru un priecaajas ka esam laimiigi.
muusu gjimenes gan savstarpeeji veel nav diez cik labi paziistamas, bet es domaaju ka ar laiku visi buusim kaa viena gjimene!

es esmu no taam meiteneem kas biezhi vien savu puishu mammaam esmu patikusi vairaak kaa pashiem puishiem... lai arii cik diivaini tas neizklausiitos.

bet nevienmeer shiis attieciibas ar miiljotaa cilveeka gjimeni ir svariigas. ja vinjam pasham nav diez cik tuvas attieciibas ar vecaakiem, tad nav veerts paardziivot ja vinji tewi ne paaraak labi uznjem savaa viduu. bet ja miiljotajam ir tuvas attieciibas ar vecaakiem, tad vecaaki vienmeer pienjems sava beerna izraudziito kaa pashu beernu!