Skumjas...

man arī liekas, ka 6 gadi tiešām ir pietiekoš laiks, lai saprastu, gribi tu pavadīt visu mūžu ar cilvēku vai nē. Varbūt viņš vienkarši no kaut ka baidas?

jā, arī vīriešiem ir jāizaug līdz apziņai, ka jāprec mīļotā, citiem tas aizņem vairāk laika, citiem mazāk. parasti jau tā psiholoģija ir tāda - kad vīrietis saprot ka grib tieši šo sievieti sev blakus uz visu dzīvi - tad arī seko bildinājums un kāzas. bet kāmēr viņš dzīvo ar domu ka pagaidām ir labi kā ir - tikmēr uz kāzām ar nav ko cerēt...

vispār vairumā gadījumu tas klikšķis atskan divās situācijās - vai nu rodas apjausma, ka var mīļoto pazaudēt (piemēram pie apvāršņa uzrodas kāds konkurents), vai arī - kad piesakas mazulis un izveidojas nopietnas, ģimeniskas saites. :) nu tas jau protams tā diezgan virspusēji, jo cilvēki ir dažādi.

Nelda - es tavā vietā negaidītu viss. ja esat kopā jau 6 gadus, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai cilvēks zinātu ko vēlas. Jā - gaidīt un sagaidīt var, bet ja nu sagaidi tieši pretējo?? Es domāju - labāk zināt visu jau tagad uz tad pieņemt lēmumus savai dzīvei - vai sāksi visu no jauna, vai samierināsies ar attiecībām bez laulību solījuma. to kā ir labāk - to jau tava sirds pateiks.

es pirms 2 gadiem skaidri un gaiši savam draugam, ar kuru kopā biju nodzīvojusi pāris mēnešus, pateicu - es gribēšu pēc kāda laika precēties, pateicu, ka neesmu noskaņota palikt vecmeitās... un viņš teica - ka tad jau būs vien jāprec mani. pagāja vēl gads - un mēs sākām gatavoties kāzām - pēc viņa paša iniciatīvas, pēc apjausmas - ka var jau mani arī pazaudēt.
un man tiešām prieks, ka nebij jānonāk situācijā, kad dīcu - gribu precēties, lai gan šķiet - ja neprecētu, tik un tā visu dzīvi gribētu nodzīvot kopā tieši ar šo cilvēku - manu otro pusīti. :)

vēlu veiksmi, visām, kas vēl tikai gaida! un lai nepietrūkst drosmes skaidri izrunāt savas dzīves plānus, noskaidrot - vai vēlaties iet vienu dzīves ceļu! :)

Njā ir jau labi jau izklausās kā dažas meitenes te raksts : ja ļoti mīli cilvēciņu, tad gaidi...
Nu man, piemēram ir jau gandrīz 25 gadi, cik ilgi tad es vēl gaidītu??? 2; 3; 5 gadus... kamēr man būtu 30??? Nu un ko tad, ja tas vīrietis tā arī neizdomā, ka ir gatavs laulības dzīvei, tad 30 gadu vecumā visu sākt no jauna, manuprāt, tomēr būtu grūtāk nekā tagad, kamēr vēl esmu jauna meitene! Nežēlīgi... Dzīve ir tik sarežģīta...

Man arī ir apsolīts gredzentiņš, un pirmās sarunas ar vedējiem jau ir vestas, šis un tas ir izrunāts par to ko un kā gribētu, kāds viesu nams, cik lielu pasākumu, bet... kur tas gredzens ira?!?! gaidu nu jau no gada sākuma, bet nekā... it kā runājām, ka gribētos šovasar, bet cik tad tālu līdz tai vasarai ir, jāsāk būtu kaut kas konkrēts domāt un darīt.
Kā tikko es par to ierunājos, tā cienītas pretī, ka grib lai man tas ir pārsteigums, pašā negaidītākajā brīdī utt, bet es esmu tik pat nepacietīga un gribu ātrāk...
Labs nāk ar gaidīšanu, bet - es Tevi Nelda ļoti ļoti labi saprotu, un ceru ka Tu sagaidīsi savējo! Un galu beigās - ir jau vēl variants, ka ņem un pārkāp principus un bildini pati viņu! Es jau sāku šādu iespēju apsvērt ;)
Lai Tev veicas!!!

Nu es arī ilgi gaidīju, bet tas bija tā vērts. Esam kopā jau 7 gadus. Pirms pāris gadiem itkā starpcitu minējos, ka nu taka būtu laiks, bet nekā. Un ta pienāca tas brīdis. Šogad Valentīndienā. Un mans mīļotais ir tagad tik pārliecināts par to, ka grib mani par sievu. Laikam jau dažiem vīriešiem ir līdz laulībām jāizaug. Citam tā apskaidrība nāk ārtrāk, citam vēlāk:)
Ja tiešm mīl cilvēciņu no visas sirsniņas, tad ir vērts gaidīt.

Mēs kopā esam nodzīvojuši jau 11 gadus. Un ja godīgi, tad es vienmēr biju tā kas bremzēja ar kāzām.Nezinu kāpēc man bij bail no tā. Viņš jau ik pa laikam ieminējās ka vaidzētu tākā aprecēties, bet ko es, es to uztvēru kā joku un vienmēr mainīju sarunas tematu. Un pēkšņi kad viņš atkal par to ieminējās, nezinu pat kāpēc bet es piekritu!!! Un pēc tam vēl domāju ko es esmu izdarījusi, laikam esmu beidzot nojūgusies...
Bet nu viss ir kārtībā, un nu jau gaidu ar nepacietību to skaisto dienu...

Šīs skumjas, Nelda, ir pazīstamas...tikai iznākums nu jau ir laimīgs. Mēs kopā esam nodzīvojuši jau gadus piecus...protams, ka laiku pa laikam dīcu, īcu utt. kaut kā savādāk mēģināju tikt pie bildinājuma (man pat vienu laiku bija gluži vienalga- ka tikai bildinājums)...un tās mūžīgās atrunas-jāizdara tas; jāiekrāj šis utt. Un tad pavisam nejauši man darbā tika pieņemts jauns kolēģis...un simpātijas bija jaušamas kilometru attālumos. Tikai tad, kad manējais saprata, ka ir iespēja mani zaudēt, tikai tad arī sekoja bildinājums...un tad nu jūlijā dzersim kāzas. :) Tik maz vajadzēja..

tu saki, ka nevari vairs gaidit... amko tad tu tasies darit???

PS pec dzives pieredzes varu pastastit.. man pazistama viena meitene, kura ari ntos gadus bij kopa ar dzeku... vina tapat ka tu loti gribeja preceties, tacu shis tik atrunajas... beigas pec apmeram 5-6gadi vina vinu pasutiju... sapnis bij izsapnjots- vins to nespeja piepildit un vinai apnika gaidit... tagad meitene sak dzivi no jauna...

Vel viena draudzene atkal ilgi un dikti bija kopa ar dzeku... gaja visadi, bet mileja viens otru arpratigi... tacu nebija nekadas konkretibas- kopa ta patstavigi nedzivoja (rezem palika viens pie otra), preceties shis ar ta ka vel nebija gatavs... meitenei piegriezas... pagaja paris menesi un meitene apprecejas ar citu... un tagad ja nemaldos jabut jau piedzimusam bebim..


dazreiz varbut tiesam labak visu sakt no jauna....

Nu mēs nobriedam tikai šogad-tas ir 10.gadadienā,kā esam kopā:) Bet nu mums bij tik daudz visādu projektiņu-augstskola, mājokļa jautājums arī karjera, ka pat laika neatlika padomāt par precēšanos,bet nu arī mūsu mirklis ir pienācis:)

Tad atliek cerēt, ka manējam nevajadzēs vēl daudz laika!!!

Manējais iedomājās pēc 6.5 gadiem :)) Tā ka ne visi tam ātri nobriest :)

Nu saka jau ka vispār grib precēties, bet ne tagad! Bet es gribu tagad! Tapēc jau saku, ka iespējams pati esmu pārāk nepacietīga! Man vienārši liekas, ka citām tie vīrieši ātrāk paši par to iedomājas!

Beidz! tas nevar būt iemelsts savu dzīvi balstīt uz māsas kreņķiem. Protams, ētrtāk ir neprecēties, no šāda viedokļa skatoties... Piedod, ka tā saku.
Protams, viena lieta ir tā, ka pagaidām Tavs puisis nevēlas precēties (vienalga kādu iemeslu dēļ), cita atkal, ka viņš vispār to nevēlas. (Vēlreiz atvainojos)

Pieļauju domu, ak viņš bišku baidās tāpēc, ka viņa māsa bija precējusies, bet diezgan ātri izšķirās un tad viņš man vienu laiku atrunājās ar to ka daudzi tāpat beigās izšķiras, to it kā izrunājām, bet iespējams viņam tas ir zemapziņā iesēdies!!! Nu nezinu var jau būt, ka tiešām pārāk steidzīgi gribu visu!!!

Žēl, ka Jūsu vēlmes nesaskan...Zinu, ka ir tāds vīriešu tips, kas pēc būtības nesaprot, kāpēc cilvēkiem ir jāprecas! Tā, manuprāt, ir liela problēma, kad cilvēku dzīves uzskati ir pilnīgi atšķirīgi, taču es ticu, ka tam visam var tikt pāri, daloties ar cilvēku savos pārdzīvojumos un domās, taču ja tas nepalīdz...Pat nezinu, kas šādā situācijā ir risinājums...Laikam jāklausa sava sirdsbalss:) Jekurā gadījumā-lai Tev veicas!