Skumjas...

es savos 30 sāku jaunu dzīvi... un esmu liktenim pateicīga par šo iespēju, aiz muguras atstājot divas attiecības, katra no tām ilgusi piecus gadus. Pēc 30 satiktais vīrietis saprata jau pavisam drīz, ka negrib neko citu, nebija jāgaida, jāklausās solījumi, aizbildinājumi... es pat pati vēl nebiju līdz kāzām aizdomājusies.
nedomāju, ka vajag gaidīt. ģimene nav viena cilvēka institūcija :), iniciatīva, gribēšana vai negribēšana utt. pilnīgi piekrītu uzskatam, ka dzīvošanu nereģistrētā laulībā popularizē tie, kas nav atraduši cilvēku, ar kuru gribētu pavadīt kopā visu atlikušo mūžu. to dara tie, kas nejūtas pārliecināti, kas cer uz kko labāku. diemžēl, šādu cilvēku ir daudz apkārt. un ja iemesls lēmuma nepieņemšanai ir - tāpat visi izšķiras, tad... varu izteikt tikai līdzjūtību tam, kurš tā domā.

meitenes, ja esiet aitas, tad jūs arī cirps! Nekad nebūs tā - nu ir dzīvoklis, nu ir auto, nu ir viss, ko nu vēl varētu sadarīt? ai, taisām kāzas! HA! JA vīrietis ir pieaudzis, viņš sapratīs, ka var sākt no otra gala - vispirms ģimene un tad viss pārējais. Divatā taču ir vieglāk!!!

Nelda,es saprotu,ka Tev sobrid ir 22 un vinam 24 gadi,ja? Nu tad jau Tev isti nedraud palikt vecmeitas.Nesatraucies tik loti.Saprotams,ka puisis vispirms nostabilizet jusu dzivi un tas ar mierigu pratu rikot kazas.Iedomajies cik vins stresains bus,ka jadoma par dzivokli,par kazam utt...Bet parunat ar vinu gan vajag.Sak-saprotu,ka ne tagad,bet kad tad?

Ak, Nelda, kā es tevi saprotu! Mana situācija ir viens pret vienu kā tavējā! Vakar bija 6, 9 gadi kā esam kopā, bet es vēl joprojām gaidu. Tā pa īstam esmu sākusi apsvērt domu par kāzām pēdējā gada laikā, visas draudzenes pamazām izveido ģimenes, kaļ nākotnes plānus, un šķiet, ka tikai mūsu attiecības ir iestrēgūšaas vienā punktā... Iemīlējāmies viens otrā tāpat kā jūs, gluži jauni, man- 16, viņam- 18. Gājis pa šo laiku ir visādi, esam mēģinājuši pat šķirties, bet beigās sapratām, ka tomēr nevaram viens bez otra un atkal sagājāmies kopā. Arī manam puisim šķiet, ka mums ir labi kopā tāpat, ka kāzas visu tikai sabojās, ka vajaga pilnīgi nostāties uz "savām kājām". Mēs sāksim dzīvot kopā tikai šovasar, kad pabeigšu augstskolu, tāpēc ceru, ka varbūt tad kaut kas mainīsies. Neko viņam īpaši nemēģinu uzspiest, redzu, ka viņš tiešām vēl nav gatavs. Es mīlu viņu un esmu gatava gaidīt. Tā lūk. Taču ceru, ka arī mūsu laimīgā diena drīz pienāks! Arī tev, Nelda, no sirds novēlu to pašu un visām citām meitenēm, kuras vēl gaida!!!

Iespējams, īstenībā tas nemaz arī nav tik ilgi! Jo kopā esam vairāk kā 6 gadus, bet kad sākām draudzēties man bija 16 viņam tajā pavasarī palika 18, tad bija vidusskolas beigšana priekšā augstskola, šobrīd esam nostabilizējuši dzīvi, abiem ir stabils labi attalgots darbs, beidzot vairs nedzīvojam pie vecākiem! Tā ka laikam jau nav tik traki, ka man no sākuma likās! Kopā dzīvojam mazāk kā gadu, pirms tam vēl bija iespēja pieskatot viņa māsas dzīvokli padzīvot kopā dažus mēnešus, bet tā dzīve nostabilizējusies tikai pēdējā gada laikā!!
Runāju ar viņu, viņš man teica, ka tas notikšot tā vai tā, bet ja es centīšos viņu neatlaidīgi ietekmēt, tad tas tikai paildzināšot to procesu!
Un par mums esmu pārleicināta, jo dzīve ir devusu visādus pārbaudījumus, kas ir pierādījuši mūsu jūtas vienam pret otru! :)

Mani gan mans mīļotais bildināja pec nodzīvota gada kopdzives un tagad šī gada jūnijā precesimies nedomāju,ka ir jāgaida nez cik ilgi..Ja mīl un ir labi tad neviens neteiks - labs nāk ar gaidīšanu,galu gala gredzentiņu var jau uzdāvināt,bet naudiņu kāzām krāt tad kopā-tad vismaz ir mierīgāk un stabilāka tā sajūta...Visdrīzāk ka vaina ir citur va nu viņš nav nobriedis tam vai nu nezin pats ko velas..Kaut gan ceru,ka tev pienāks tas brīdis pavisam drīz

Man ar līdzīgs stāsts......5 gadi...un izšķīrāmies....ar visu laiku teica, ka nav kur steigties....beigās bildināja....neoficāli...un pēc 2 ned izšķīrāmies.....lūk tā....

nedomāju, ka gadi ir rādītājs. mēs esam kopā jau vairāk kā astoņus gadus un tagad gatavojamies precēties. nu jā, jau dažus gadus iedomājos par kāzām, bet reāli par kāzām sākām runāt tagad, kad arī varam sarīkot tādas kāzas kā vēlamies. astoņi gadi- tas ir ilgs laiks, bet jāsaka, ka tas viss ir veidojies tā dabiski un nevar teikt, ka esmu ilgi un pacietīgi gaidījusi, kad tad viņš mani bildinās... iespējams, ka par to tā nesatraucos, jo iekšēji bija tā pārliecība, ka tas notiks, kaut gan iepriekš viņš tikai atgaiņājās, ka apprecēšot mani, kur tad likšoties ;).... vienkārši pienāca īstais brīdis un arī viņš tagad ar nepacietību gaida mūsu kāzas

Nju 2 gadi taču ir normāls laiciņš, lai pagaidītu... :) Bet 5, 6 un vairāk... tur jau jābūt lielai pārliecībai par savu un viņa mīlestību... :)

Man jau ar gribējās ātrāk un visu laiku itkā pa jokam viņam piesējos par to, ka ilgi gaidu gredzenu...Tad viņš teica: pagaidi!!! Un es tad arī gaidīju...Valentīna dienā dabūju gredzenu un 02.08. precēsimies:) Esmu laimīga...Esam kopā vairāk kā 2 gadus:) Tagad plānoju un jūtu, ka esmu to pelnījusi:D

jā gan - ir dažādas situācijas. man ar gadījies novērot dzīvē situāciju - jauks, saticīgs pāris, bet nu negribēja šis vīrietis precēties. pagāja 5-6 gadi, bērniņš jau paaudzies, un tad šis sastapa citu sievieti un vēl gads nebija riņķī, kā apprecēja... un jāpiebilst, ka pameta ne tikai sievieti, ar ko bij nodzīvojis kopā daudzus gadus, bet arī savu bērnu. tagad audzina savas sievas bērnu. riebīgs stāsts, bet nu tas liek aizdomāties par to cik uzticami ir vīrieši, kas negrib precēties.

Man arī bija līdzīga situācija, satiekos 3 gadus, puisis visu laiku stāstīja, ka grib bērnus, ka grib mani par sievu, bet tā arī nebildināja, man apnika šis sarunas un es aizgāju no viņa, bija gruti, es biju parliecināta ka mīlu viņu, pēc gada satiku citu puisi, es jau pēc pirmā randiņa sapratu, ka viņš ir mans īstais vīrietis un jau pēc kādām divām nedeļām viņš mani bildināja, toreiz viņam bija tikai 22 gadi (pirms tam viņš bija pārliecināts, ka apprecēsies tikai pēc 30) un tad pēc pusgada mēs apprecējamies, tagad audzinam bērniņu.

Dzīvē notiek dažādi... zinu džeku, kas bija kopā ar meiteni 7 gadus un ne mirkli nejuta vēlmi viņu apprecēt, tad stika citu meiteni un apprecējās pusgada laikā. :) :) :)

Es arī piekrītu liillu..un ko tu darīsi 30 gadu vecumā, kad viņš pēkšņi sapratīs, ka nē - tomēr neprecēs. Sāpīga tā patiesība, bet sievietēm ap 30 gadiem ir stipri grūtāk atrast partneri kā 25 gados un jaunākas mēs nepaliekam!
Es domāju, ka meitenes tev iesaka pareizi - pēc 6 gadu kopdzīves šis jautājums ir skaidri jāizrunā un viss, proti - kādi katram ir plāni.

pareizi pareizi! aprunājies, tad jau būs skaidrāka bilde! varbūt arī nav tik traki, varbūt viņam negribas nevis prēcēties, bet vienkarši negribas lielu pasākumu

Paldies meitenes par atbalstu! Esmu nolēmusi runāt nopietni ar savu vīrieti, it kā jau mīlu un būtu gatava gaidīt, bet ja viņš mīl mani, tad kapēc nevarētu darīt mani laimīgu ņemot par sievu! :)
Noksi, iespējams jau ka baidās, bet neviens taču viņam pāri nedarīs! :)