Skumjas...

Palasot savu gaušanos paliek gandrīz vai kauns! :) Tā kā nu ĻOTI gribējās saņemt bildinājumu no sava vīrieša, tad nu neliku viņam mieru un reizēm pat viegli sastrīdējāmies par šo tēmu!
Bet pēc jāņiem esmu nomierinājusies, jo no viņa puses ir bija vairāki mājieni, ka būšu viņa sieva :):):):) un ja jau pat iepazīstinot ar dažiem man nepazīstamiem cilvēkiem, kuri jautāja vai tā meitene ir draudzene vai sieva, teica, ka pagaidām vēl draudzene, tad nu sapratu, ka nav ko saspringt! un vakar uz mūžīgo jautājumu vai tu mani precēsi saņēmu atbildi - "noteikti"! Tad nu savu esmu panākusi viņš zin, ka man tas ir svarīgi un domā par to! :)

Mūsu vīrieši ir tik dažādi. Un ne visi uzskata, ka ir vajadzīgs tas romantisms. Man prieks par tām, kas skaisti bildinātas kļūst par laimīgām sievām:) Bet pati pieturos pie domas, ka ne jau gredzenā, svecēs un rožu klēpjos ir laime. Mēs esam tik dažādas.... Ļoti interesanta šai sakarā ir grāmata "Piecas mīlestības valodas". Var mīlēt ar vārdiem, var mīlēt kopā darot ikdienišķas lietas, var mīlēt ar dāvanu pasniešanu, katram citādāk, bet galvenais lai jūtaties laimīgi.

Man arī nav bijusi bildināšana tādā tradicionālā, romantiskā garā.Ir man viņa dāvināts gredzens, bet ne gluži saderināšanās, un citā reizē viņš ir man prasījis, vai būšu viņa sieva. Un man ar to pietiek. Par kāzām mēs jau diezgan ilgu laiku runājām, bet nekur konkrētāk uz priekšu netikām. Tad pagājušajā vasarā tā stingri nolēmām, ka derētu tomēr arī apprecēties, izvēlējāmies datumu, un nu viss notiek:)
Tām meitenēm, kas pārdzīvo, ka nav bijis tāds bildinājums kā sapņots, varu jautāt, kas tad jums ir svarīgāks? Palielīšanās citiem, cik romantiski mani bildināja un kāds man skaists gredzens, vai tā apziņa, ka tieši šis vīrietis, ar kuru es gribu būt kopā, ir izvēlējies mani par savu sievu?
Manai draudzenei bija ļoti skaists bildinājums un gredzens ir tiešām burvīgs, tikai no tās dienas jau gadi divi pagājuši, bet precējušies vēl nav, un tik drīz arī nebūs, jo potenciālais vīrs aizbildinās, ka kāzu lietderīgums vēl esot jāapdomā... Tā lūk.

Jau no skolas laikiem ir zināms,ka puši nobriest daudz lēnāk,kad mēs jau sākam mest acis viņi vēl ar mašīnītēm braukājās pa smilškasti....tieši to pašu varu attiecināt uz savu topošo vīriņu,mums ir 7 gadu starpība un tikai tagad,kad viņam tuvojās 30 viņš ir sapratis,ka ļoti vēlās ģimeni,lai gan viņam pirms tam bija gluži citas domas....ja esat viena vecuma,tad var nākties ilgi gaidīt,bet mūsu gadu starpība ir bijis liels pluss-nebija jāgaida....esmu jauna un viņš tam gatavs....

Sanija, nevajag tā pārdzīvot par bildinājuma trūkumu. mēs ar vīru ar pirms krietna laika bijām runājuši ka kaut kad jau aprecēsimies. un tad pāris mēnešus vēlāk viņš vienkārši paziņoja - mums vajag aprecēties un jo ātrāk, jo labāk! nebija nekāda romantiska bildinājuma ar ziediem, šampānieti un gredzenu. (tv gan neskatījāmies, bet tas tāpēc ka mums nav televizora :D ) man pat netika jautāts vai esmu ar mieru kļūt viņa sieva (jo zināja taču ka esmu).
tad nu kopīgi norunājām ka pusgadu pagaidīsim lai kāzas būtu vasarā! un te nu es esmu - precēta sieva.
pusgadu PĒC kāzām man gan tika pasniegts varen skaists "saderināšanās" gredzens.
bet bildinājums jau nudien nav tas pats svarīgākais, jo laim;igas laulības noslēpums ir pavisam kur citur! ;)

Eh, Sanija, kā es Tevi saprotu:( Mans stāsts ir līdzīgs:( Māsa mani mierina, ka vēl ir laiks:)

Sanija nepārdzīvo, man tas pats bija, bet bildinajumu tomēr sagaidīju, kāzu dienā visu viesu priekšā mans vīrs lūdza manu roku.

mums ar draugu jau apmēram pēc pusgada kopā būšanas bija skaidrs, ka mēs būsim kopā, būsim ģimene.

bet.....kaut arī pašreiz gatavojamies kāzām š.g. vasarā, tādu īstu bildinājumu tā arī neesmu saņēmusi... bija parasta ikvakara saruna pie tv par dienas gaitām, kuras gaitā viņš ieminējās, ka vajadzētu apprecēties, jo tāpat jau dzīvojam kopā, visi no mums to gaidot (lasīt - viņa ģimene to gaida). nebija ne saderināšanās gredzena, ne ziedu un krišanu uz ceļa, ne arī citādu romantisku padarīšanu, kas man likās tik svarīgi tomēr...

...ja man agrāk bērnībā likās, ka šim brīdim būtu jābūt tiiiiik skaistam kā romantiskā pasakā, tad..... par savu esošo situāciju es to vispār nevaru teikt, jo nav pat puses no tā visa, par ko es sapņoju.... man pat kauns un neērti teikt vecākiem, radiem un draugiem, kā notika mana "bildināšana" (ja to tā var vispār teikt...) ....visi uz mani noskatītos ar žēlumu...man būtu kauns... :(

..kaut arī gatavojamies kāzām, jūtos tā teikt "apdalīta" ar kaut ko... manu gatavošanos, visa plānošanu, pasūtīšanu, rezervēšanu viņš uztver kā nevajadzīgu stresu... man vairs nav nekāda prieka to darīt... gribas tikai iekrist spilvenā un raudāt... reizēm liekas, ka man vispār vairs neko nevajag.. :(

malacis! Domāju, ka sagaidīsi un tad tas brīdis būs vēl superīgāks, nekā citkārt!!!

Man izmisuma brīžos (stāsts ļoti līdzīgs Tavam, arī attiecību stāžs tāds pats) par šo tēmu palīdzēja sev pajautāt - kas svarīgāks: labs cilvēks blakus vai gredzens pirkstā?
Labu cilvēku nav tik vienkārši atrast, kā kādu, kas uzmauc gredzenu pirkstā un, ja vien nav tā, ka kategoriski noliedz precēšanās iespēju, tad ir vērts gaidīt! Tā vismaz domāju es.. :)

Nu re! Dzīve ir pagriezusies tā, ka arī man vairs neatliek laiks domāt par tādām muļķībām, kapēc viņš mani neprec! Jo pirmkārt esmu saņēmusi atbildi uz sev interesējošu jautājumu un tas arī mani nomierināja! Nu patiešām jūtu, ka tas kaut kad pienāks, kā jau man tika solīts, un jo mazāk par to domāšu, jo patīkamāks šis brīdis būs!
Tā ka meitenes paļaujaties uz savu iekšējo sajūtu un viss būs labi!!!!

bet manuprāt, ir tikai saprotami zināt, ka bildinājums, drīzāk kāzas, nenāk tikai tāpēc, ka naudas tam trūkst! Ja esam ģimene, mums nav no otra nekā, ko slēpt. Arī man nācās gaidīt 4 gadus bildinājumu. Jāsaka godīgi, man nācās savu līgavaini pastumt uz izlemšanu-lai izdomā, ko viņš grib no manīm un kā redz mūsu turpmākās attiecības. Tajā laikā radās arī finansiāls pamats pieņemt lēmumu par kāzām kā pasākumu.
Gaidīt n-tos gadus, kamēr vīrietis nobriedīs, izdomās utt. nebiju gatava. Īstenībā kāzas kā fakts nav tik svarīgs, kā apziņa, ka mans vīrietis ir izvēlējies mani par savu dzīvesbiedru, nevis vienkārši draudzeni.

mēs jau septiņus gadus kopā.. pirmo reizi mani sauca, kad gadu bijām nodraudzējušies :) es sapratu kā joku un atbildēju - nē.. draudzējāmies tālāk..
tad jau sākām dzīvot kopā.. draudzenēm bērni, radi un omas prasa - kas tā ir, dzīvošana kopā? filsi precaties...
bet nekā.. bildinājuma nebija.
Kad prasīju - kādi ir plāni attiecībā uz mani? viņš atbildēja, ja nu reiz esam tagad kopā, tad jau laikam es tevi mīlu un plānoju būt kopā..
bet bildinājuma nebija..
asaras.. visādas stūlbas domas.. bet izrādās.. ka viņš visu laiku ir domājis, kā var aprecēties, bet nav bijis naudas.. tagad varot mēģināt, jo ir īstais brīdis.. :)
es neteikšu, ka biju pārsteigta, iekšēji visu laiku biju droša, ka būsim kopā mūzīgi.. gribēju tikai apliecinājumu.. te nu viņš ir..
secinājums - jo mazāk vīrietim uzmācies ar jautājumiem - kad precamies, jo ātrāk tas lailks pienāk :D

un tagad viņš rūpējās organizāciju vairāk kā es :) patīkami.. bija vērts gaidīt.. ;)
novēlu tev pacietību.. ja mīli, un tevi mīl, tas brīdis pienāks.. un kāds būs kaifs... oi :)))))

Tiešām balstoties uz paziņu vidū valdošo atiecību attīstību nākas secināt, ka ja tas puisis to meiteni tā īsti mīl, tad kāzas ir vidēji pēc diviem, trīs gadiem kopš iepazīšanās.
Ar retiem izņēmumiem ir tā, kā rakstīja meitenes iepriekš... piecus gadus dzīvo kopā un tad tikai sāk domāt par oficiālas ģimenes veidošanu. Tas var būt raksturīgs tiešām tiem, kam lēni aiziet tā saprašana gribu vai negribu šo cilvēku tā pa īstam sev blakus. Vēl ir kategorija pāru, kuri apprecas, tikai tādēl, ka bērniņš pieteicies ( pagājušajā gadā biju uz divu tādu pāru kāzām - un abām sieviņām tagad vienām jāpastaigājas ar saviem bēbjiem, jo vīrieši tusējas kopā ar draugiem).
Piedod, ka tik gari un varbūt lieki izplūstu garos savārstījumos, bet es Tavā vietā tā riktīgi tam vīrietim teiktu, lai izvēlas ko turpmāk dzīvē grib, piem. nedēļas, mēneša laikā, jo gadi mums nevienam nestāv uz vietas un tad arī izdarītu secinājumus, savādāk tiem vīriešiem ir grūti ar saprašanu - domā, ja jau ir blakus un pilda sievas pienākumus, tad priekš kam vēl kaut kādas kāzas (jo neesot precētam vismaz teorētiski pastāv iespēja dabūt arī kādu labāku, skaistāku, gudrāku ...) acīs viņi jau saka, ka nav gatavi, ka vēl jāizdara šis un šis darbs, jāpabeidz tā skola un jādabū šitas darbs... tās ir tikai atrunas, ja mīl, tad bildina un neprāto, kas tik vēl nav jāizdara, lai attālinatu to kāzu brīdi.
Meitenes mīļās mīliet sevi:))

Lasu forumu un acīs asaras riešas. Atliek priecāties par meitenēm, kuru sapnis ir piepildījies. Es šo sapni gaidu jau kādu gadu, kad sāku skandināt par šo tēmu. Gadi vairs nav nekādi jaunie. Kopā esam jau ilgu laiku. Apkārt draugi precas, bet mana sāpe graužas arvien dziļāk sirdī. Viņš manu vēlmi ļoti labi apzinās,vienīgais, ko esmu dzirdējusi,varbūt nākamgad, taču tas mani īpaši nemierina. Gluži kā Nelda, esmu visādi mēģinājusi, centusies izrunāties, izprast kāpēc, kas nav tā, kas baida, ar viltībām, aizbildinoties,ka atradīšu citu,pat varbūt agresīvām metodēm,stāstījusi kādas varētu būt kāzas, pat sakot, ka ar mums viss ir beidzies u.c., bet nekā. Cerība sāk zust arvien vairāk. Turklāt apzinoties savu vecumu, man arī bērniņu gribās un ne vienu vien. Laikam skrienot varu palikt arī bez tā. :(

Dzīve nekad nerit pēc cilvēka izdomāta plāna. Tā pati ievieš korekcijas un saliek lietas pa plauktiņiem. Bija man viens periods, kad domāju - ai, kā gribētos kāzas, gribas precēties, veidot ģimeni utt.. Bet labi, ka tajā brīdī (kas ilga pat pāris gadus) nebija kāda, kas domātu līdzīgi, jo tad tas patiešām notiktu.. Sievietes visbiežāk ir tās, kas nenormāli grib, lai viņas bildina, sapņo par kāzu dienu utt... Bet neapzinās, ka grib tikai to procesu. Bieži vien ir priekšplānā izvirzās tas pats pasākums, tas, ka var pateikt citiem- man ir vīrietis, man ir attiecības, mani bildināja. Bet man jau liekas, ka svarīgāk ir atrast cilvēku, ar ko kopā ir tik labi, ka pat nav tik ļoti svarīgi, kad bildina, kad precās. Tas tāpat notiks. Cilvēks ir sabiedriska būtne un ļoti pārdzīvo to, ko par viņu domā un runā citi. Galvenais ir, lai viņš neizceļas īpaši uz citu fona, kaut ko neizdara vēlāk vai sliktāk. Pēc tā mērām, cik labi vai slikti esam paši. Tikai nevajag aizmirst, ka mēs katrs esam savādāki un katram tas laiks var pienākt pilnīgi atšķirīgos momentos. Pazīstu sievieti, kas savu otro pusīti atrada tikai 33 gadu vecumā. Nu un??? VIņai bija vienalga, ka kādam šķita, ka viņa ir vecmeita vai tā kaut kā... Viņa vismaz reāli baudīja dzīvi līdz tam, priecājās, strādāja un mēģināja izveidot sev pamatu zem kājām. Ja viņas laiks bija nolikts tajā vecumā, vai tiešām viņai tas laiks bija jāpavada čīkstot un raudt, kad nu būs, kāpēc man tik vēlu... Nu ne takš... Es arī savu otro pusīti atradu ne 18 gadu vecumā, kad man to ļooooooti gribējās.. Bet tad man gribējās nepareizu mērķu dēļ.
Lai Jums izdodas sagaidīt dienu, kad Jūs bildinās. TIkai līdz tam varbūt padomājiet, kāpēc Jūs aidāt to dienu? Tāpēc, ka tas cilvēks Jums ir tik mīļš un svarīgs, vai tāpēc, ka tad varēs pateikt visiem - es precos, mani bildināja (kas, tas vairs nav būtiski)