Skumīgi

Jauka_Raganina neskumsti, degunu augstāk! Viss kas daras - tikai uz labu! Tad arī uzvedies ar viņu, ka ar cilvēku, ar kuru Tev nebūs nākotnes - vai nu viņš mainīs savu attieksmi, vai nu Tev vēl priekšā tas Īstais...

nu jā...Tev taisniiba (ceru, tas nekas, ka es tā familiāri - uz Tu? :) )
tikko izrunājām skypee.... teica, ka negrib precēties, vismaz šobrid ne.... jautāju - kāpēc?????? atbilde - nezinu.........
rokas nolaižas.... neko vairs negribas, tika iaizliist kaut kur kaktiņā, lai neviens neredz, neaiztiek, nedzird..... :(((((

liilu - malacis! pareizi daīiji!

Knope - ļoti patiesi vārdi tew! mēs visas tiešām esam pelnījušas cieņu un to ka tiekam apprecētas! :)
varu piebilst: es uzskatu ka tas ir ļoti negodīgi - ja pāris dzīvo kopā - tad sievietei ir sievas pienākumi, kurus tās nekurnēdamas un ar prieku pilda. bet ja viņām netiek arī piešķirtas sievas tiesības - tad tas ir ļoti negodīgi. ja divi cilvēki ir ģimene - tad abiem ir jāpiedalās lēmumu pieņemšanā. un arī precēties vai ne - tas ir lēmums, kurā jāņem vērā abu partneru intereses. pretējā gadījumā sanāk ka tiek ievērotas vīrieša intereses - viņš vēljoprojām ir brīvais, neprecēteias, bet ne vientuļš vecpuisis, jo ir kāda kas nesavtīgi mīl un rūpējas....pacietīgi samierinoties un gaidot...

Jauka_Raganina - es tavā vietā uzskatītu ka tās ir tikai atrunas. Mums vēljoprojām nav sava dzīvokļa, bet mēs esam ļoti laimīgi īrējot, galvenais ka esam kopā. Bez tam - nekustamo īpašumu vieglāk ir iegādāties ja cilvēki jau ir precējušies - viena ģiemene, viens kredīts - izdevīgāki nosacījumi un tamlīdzīgas nianses.
Bet tu vinju aizstāvi... nenoliedzu ka starp jums valda patiesa mīlestība. bet dzīvē ļoti svarīgi aspekti ir ne tikai mīlestība un romantika - vēl jau ir vajadzīga stabilitāte, drošība, apziņa ka otrs cilvēks ir pilnā mērā un uz visiem laikiem uzņēmies atbildību. Laulības nostiprina ģiemenes saites un nostāda abus partnerus vienlīdzīgā stāvokli. savukārt pirms precēšanās tomēr vīrietis ir noteicējs - gribēšu - precēšu, negribēšu - neprecēšu. un ko tu tādam padarīsi? neko! varēsi tikai vai nu samierināties un gaidīt...vai aiziet - kā liilu! :)

statistika liecina ka Latvijā 30% pāru izšķiras. tad jau sanāk ka šis portāls jāklapē ciet un vajadzētu aizliegt cilvēkiem precēties, jo tak pastāv iespēja ka viņi izšķirsies. kāpēc es to saku - ja baidīsimies no citu neveiksmēm, tad dzīvot vispār nebūs vērts. tas ka vecāki ir šķīrušies, mantas dalījuši - tas nozīmē ka cilvēkam būtu jāsaprot cik svarīgi ir nodibināt stabilu ģimeni - lai bērniem vēlāk nav jācieš!

bet nu tās jau tikai manas domas... katram savs ceļš! :)

Knop, vins mani miil - to ne vien saka, bet ari apliecina ar saviem darbiem - sagada patikamus parsteigumus utt....
nav taa, ka es ubagoju vai luudzos to milestibu....
vinam vnk ir uzskats, ka ir japrecas tad, kad bus savs dzivoklis.... es atkal domaju, ka sakuma japrecas un tad jau japerk dzivoklis, jo panemot dzivokli tagad, pec tam naudu kaazaam neiekrasim jau tik strauji utt...
un puikamvel pieredze no jamo vecaku dzives - sjirsanas, mantas dalisana utt....
nemot vera to, ar kadiem stridiem un tiesam tas bija, jams laikam nobijaas.... .

Ha lasu un man pilnīgi liekas, ka par mani... Arī man toreiz pusis teicās, ka precēsies pēc gadiem 4-5, t.i. tad, kad viņam būs pie 30, bet ātrāk ne...
Tā nu viņš gaida savus 30, bet es šovasar kļūšu par sieviņu citam... :D

Nākošreiz, ja atkal uzdos jautājumu: "Kas mainīsies, ja aprecēsimies", vari izstrādāt ebreju cienīgu manevru un pajautāt pretjautājumu. "Ja reiz pēc tavām domām nekas nemainīsies un tevi tas neietekmē, tad kāpēc tad baidies un nevēlies kaut man par prieku izdarīt lietu, kas man, savukārt, ir ļoti svarīga un nozīmīga? Vai tad tiešām es neesmu tā vērta, lai man izdarītu nozīmīgu lietu?" Nezinu, man it kā "šantāžas" nevajadzēja pielietot, jo laulību tēmu un vēlmi precēties ar mani draugs ticamā nodomu formā izteica jau diezgan agri attiecību sākumā... Bet tai pat laikā draugs no sākta gala zināja manu vispārēju nostāju pret jebkuru potenciālo dzīvesbiedru. Nekad un nevienam netiku slēpusi savu pārliecību un lēmumu, ka par bērnu tēvu atzīšu tikai oficiāli laulātu vīrieti. Ja reiz vīrietis neuzskata mani par pietiekami labu, lai piedāvātu savu uzvārdu un sievas statusu, tad bērniem arī nav vajadzīgs tāds tēvs un viņa uzvārds, kas nespēj cienīt un mīlēt viņu māti. Ā, starp citu, ja vien tavējais nav bērnu nīdējs un viņam kaut nedaudz rūp savas dzimtas turpināšana - tad TVNET kādu laiku atpakaļ bija rakstiņš, ka vīriešiem pēc 26 gadu vecuma ar katru gadu samazinās spermas auglības kvalitāte... Zinu, ka savējam tiešām bez zemtekstiem, vienkārši tā pat kā joka un info pēc nosūtīju, bet pēc tam momentāli atskanēja nopietns jautājums: "Kad mums būs bērni".... Uz ko mana atbilde: "Kad būsim precēti vai arī man vienai pašai, ja būs jau tuvu 30 gadiem". Par to, vai vēlies būt blakus vīrietim, kas nevēlas laulību, par to Tev pašai jātiek skaidrībā. Es kopš tīņu gadiem noteikti zināju, ka esmu pelnījusi vīrieti (neba tāpēc, ka ka savās iedomās būtu skaistule, gudriniece, labāka vai sliktāka par vidusmēra sievieti), kura mīlestība man nebūs jāubago, jāizkrāpj, kurš mani vēlēsies tikpat, cik es viņu. Ir jāatrod sevī pašcieņa un pašapziņa un tai pat laikā drosmi pateikt sev - vai tiešām esmu tik slikta, ka vīrieti varu piespiest būt sev līdzās, aprecēties tikai ar viltu, lūgšanos vai šantāžu. Un, vai tādā gadījumā tas tiešām ir ĪSTAIS, kas pelnījis būt ar mani. Diez vai. Ikviena no mums ir pelnījusi sev otro pusīti, kas mīl no sirds.

nu teica, ka bernu var ari tagad "uztaisit"...es teice, ka saakumaa kaazas, un tikai pec tam berns... devu saprast, ka 1.bebi velos lidz 30 gadiem, a man ja upec 4.5gadiem bus tie 30...
vispar vakar meginaju ta nopietni izrunaties - izskatas, ka kaut ko bus nemis vera un tagad tik kircina vairaak...
eh, kaut man izraditos taisniba... :)

Manai draudzenei bija tieši tāda pati situācija, visu laiku runas par stabilu nākotni un varbūt, kaut kā, kaut kad... Un draudzenei asaras acīs, vēl arī ar veslību problemas, ka pārāk vēlu dzemdēt nevar un pati grib bēbi, jo pēc vecuma(27gadi) tā kā vajadzētu. Tā tas turpinājās kamēr meitene neplānoti palika stāvoklī... Pagājušo vasar biju vedēja kāzās un abi ir laimīgi precējušies mazas meitiņas vecāki :)) Nezinu, kas ar tiem vīriešiem ir, bet daudzi nogaida, ka vairs jau nav variantu jāprecas un viss.Tāpēc savējam arī, pirms viņš mani bildināja, pateicu, ja grib bērnu, tad sakumā precamies, lai tas nav par iemeslu :) Tā nu mēs gatavojamies :) Gan jau viss nokārtosies arī tavā dzīvītē!!!

3-5 gadi????Vai viņš traks???Un bērnus, kad 40???(pārspīlēju, protams) Tas ir par traku!!!Jūtu tev līdz!!!Un, ko viņš, kad pateici, ka neder???

es jau arii teicu, cik man tas ir svariigi....
sodien teica, ka pec 3-5 gadiem varetu appreceties.... bet es taa negribu! :(((((( to ari pateicu vinam.....
aj, man jau besis naak virsuu par so.... bet pamest nevaru - miilu... :(

visu laiku no topošā puses arī nebija nekādas nopietnas runāšanas par kāzām. man jau arī likās, ka kad vēl tās sagaidīšu. bet visu atrisināja pavisam vienkāršs teikums, ko kādā vakarā pateicu savam topošajam- ka vienā veikalā redzēju ļoti skaistu saderināšanās gredzenu... pie gredzena gan netiku, bet pie kāzām gan ;) varbūt viņam bija svarīgi dzirdēt no manis, ka vēlos mūsu kāzas, tā pavisam nopietni...

hm, laba doma....
meeginaasu saadu gaajienu :D
Paldies par ideju! :)

njaa, man arii ik pa briidim paliek bail, jo novembrii bus jau 26....
no otras puses, palasot, kaa citaam meiteneem 30 gados vel nav bildinajums izskanejis... tomer ceru, ka drizuma to tomer sanemsu... mes uz Janie mlidosim uz Stokholmu uz 3 dienam - varbut tur...

Man ir 24, šī gada beigās paliks 25...

Mēs esam kopā jau 6 gadus, saderinājušies 3. Viņš vienmēr teica ka negrib kāzas... ar laiku jau vinjsh teica ka vareetu tā pa kluso salaulāties un prom ceļojumā. Bet neko tālāk kā tikai par runāšanu šad tad netikām, jo vienmēr naudinja pa maz, arī vedējos nebija ko ņemt...tā viena problēm pēc citas.Un kārtējā mana "ieminēšanās", ka vēlos visu oficāli, aizvien vairāk viņu sāka kaitināt...
Vienu dienu uz savu inicatīvu izlēmu sarēķināt cik tad nu mums vajag to naudiņu, kur kas ir, kur, kad ko varētu. Pāris dienu laikā biju sasmēlusies informāciju(tajā laikā nejauši atradu šo portālu), un kad mēs tā ierunājamies par kāzām liku viņam priekšā konkrētus faktus, laulājamie tur, svinam tur, kleitu dabūsim tur, uzvalku tur... kopā tas sanāk mums TIK. Tā arī sākās mūsu gatavošanās. Viņš man nav no tiem organizētājiem, nepatīk viņam atrasties uzmanības centrā,tā nu es visu meklēju, pērku, domāju..vakaros aprunājamies(kas viņām nepatīk to izsvītrojam), kad brīvs abiem braucam pa druskai visu iepirkt, pasūtīt.. Pierunāju iet deju kursos, pierunāju laulāties baznīcā utt. Reizēm jau liekas ka kā ar mazu bērnu, bet te pat vienā postiņā lasīju, ka arī citām līgaviņām tā pati problēma gadās.