Skumīgi

Sveiki visām! Lasu un domāju- man jau ir pāri 30, kopā 9 gadus,bet precējusies neesmu, kaut arī ir dēls(no cita vīrieša) visādi gāja, pat mēģinājam sķirties(pamatā gan cita problēma), nesanāca, kā viņš pats teica- sačakarēju tikai dzīvi gan man, gan tai otrai...Kopējie sapņi arī ne tajā virzienāir aizlidojuši.Tas nu tā , sākumam....līdz vienā no strīdiem izteica ta'du frāzi- kāpēc visas svarīgās lietas jānokārto viņam....aizdomājos....kaut arī visus šos gadus runājot par kāzām vienmēr viens un tas pats- tas nav tik svarīgi, to var paspēt jebkurā laikā. Tikai tas laiks kaut kā nesanāca....tajā pašā laikā nenoliedza, ka tas ir nepieciešams. Tad nu lūk, 29.februārī pa radio teica, ka ši diena ir diena kad sievietes drīkst bildināt vīrieti. Braucām mašīna, paprasīju vai ir līdzi pase, un liku aizbraukt uz noteikto ielu(kur atrodas dzimtsarakstu nodaļa)un rakstījām augšā iesniegumu....līdz šim arī bija visādas sadzīviskas problēmas finanšu jomā-man augstskola jāpabeidz, viņam ļoti smaga slimība jāārstē(paldies dievam- tas atrisināts)naudas taču nav!!!!Un tagad arī nav, bet 7.06.būs kāzas, tiesa, mazas, bet beidzot....un kaut kā tā gatavošanās rit uz priekšu tāpat kā ikviens ģimenes pienākums, bez maz kā katru mēnesi jāsamaksā par dzīvokli(tas nu tā ļoti prasti salīdzināts, bet doma ir saprotama)Un pēc visa tā kas ir piedzīvots un pārdzīvots ir skaidrs ka vīriešiem tomēr no kaut kā ir bail, tieši no precēšanās procesa,laikam, jeb nezinu no kā tieši, kāpēc-nezinu...Kaut arī 20 gadu vecumā man bija bildinājums, kuru pieņēmu, bet līdz kāzām netikām-man tas likās kaut kā par ātru, nebiju tam gatava...Tajā gadījumā vīrietim otra galejība-ātri aprecēties un miers...tā arī viņš izdar;ija, bet kā dzīvo-nezinu....Tā kā katrā gadījumā ir savādāk, bet var pielietot tiešus līdzekļus, darbojas-ejam un reāli darbojamies, nevis sēžam un štukojam kas un kā, vai sanāks vai nē, vai naudas pietiks vai nē. naudas nekad nepietiks-arī fakts.Nezinu vai kādai mans dzīves stāsts palīdzēja, varbūt liks pārdomāt un izanalizēt...

ok, iedomaajies luudzu situaaciju - Tev ir 26 gadi, Tu dzivo ar virieti 2 gadus, pavisam esat kopaa 3..... Tu miili cilveku, ar kuru esi kopaa, vins arii saka ka miil Tevi... Tev gribas bernus, gimeni - virietis saka, ka neesot tam gatavs sobriid, ka peec 3-4 gadiniem buusot, utt....
Kaa Tu uzvestos sajaa situaacijaa? Pacietiigi gaidiitu? Teiktu "chau"?

varbūt "kapāšana uz nerviem" nav tas labākais veids,kā panākt sievas statusu,bet tas tomēr ir jocīgi,ka gadiem ilgi dzīvojot kopā vīrietis nespēj izlemt...
man bija otrā galējība - jau otrajā tikšanās reizē man paziņoja,ka es esot sieviete,ar kuru var nodzīvot visu mūžu..kacinājos pusgadu,līdz 14.februārim,līdz mani bildināja jau ar asarām acīs.
kad jautāju - kāpēc? - Kristaps atbildēja,ka kāzas ir visdrošākais veids,kā vīrietim pierādīt mīlestību un gatavību ar sievieti pavadīt visu mūžu.
man jau liekas,ka taisnība,tāpēc saprotu tās,kuras streso par faktu,ka viņas patur tuvumā,bet neprec..

Tieši jau par to es runāju, ka sievietes to uztver krienti saasinātāk nekā vīrieši, un tas ir tas ko es nesaprotu :) Kaut kā nav gadījies dzirdēt sūdzības no vīriešiem :)

O,jā,tas bija labs raksts:)

Varbūt tev iedot palasīt savam mīļotajam rakstu tvnet? tvnet.lv

Digna - nu nevajag tik kategoriski apgalvot - tev tāpat kā man tak vēl ļoti tālu līdz 30 gadiem, tā ka mēs tomēr nevaram spriest kā jūtas sievietes ap 30.

un problēma jau nav tajā ka jāgaida tie 2.5 gadi, bet tajā ka vīriešie:
izvairās runāt par šo tēmu
nepasaka precīzu laiku, cik jāgaida
nevienojas par kāzu datumu...

čīkst jau tāpēc, ka grib pievērst uzmanību savai problēmai! :)

Nāk prātā teiciens: nekad, tas ir ilgs laiks, bet es pagaidīšu.

Par to jau arī es runāju :)

Ja nav pieņemams variants (kāzas pēc 2.5 gadiem), tad ja vēlas tomēr turpināt attiecības ar šo vīrieti, tad jābeidz čīkstēt. Cik ilgi gaidīt? To var pateikt tikai sirds, tā kā pati nekādas precības negaidīju, laikam būtu gatava gaidīt arī līdz nāvei (tikai ārlaulības bērnus nepieļautu :) )

Digna - jā gan! vīrietis diez ko laimīgs nejūtas ja uz viņu spiež! viņš negrib un viņam ir tiesības negribēt!
bet ir arī medaļas otra puse - sieviete. viņa grib. un viņai ari nav diez cik laimīga tā kopdzīve, ja jāpaliek gribot. un tās ir viņas tiesības - gribēt precēties! (un pilnīgi vienalga - kādu apsvērumu dēļ viņa to grib)
īsāk sakot - ir divi cilvēki! viens grib precēties, otrs negrib. lai kopdzīve būtu laimīga IR jāatrod kompromiss! nu citādāk nevar. un vienalga - kādi lai arī tie iemesli nebūtu - kāpēc tik ļoti gribas apprecēties - tie ir tieši tik pat svarīgi kā otras puses - negribu!

kompromiss:
vienkāršs izklāsts - noprasīt - tu precēsi mani vai nē? ja saka jā - tad abi vienojas KAD un kā un visu pārējo! tas ir kompromiss! vīrietis saka - pēc 5 gadiem, sieviete saka es gribu tagad. tātad kāzas pēc 2,5 gadiem! un viss! ja saka NĒ... nu tad tur jau tāpat viss skaidrs. un pāris savā starpā vienojas - vai palikt kopā un parunāt par to vēlāk, vai aiziet katram savu ceļu. :) tieši tik vienkārša ir shēma. protams dzīvē viss ir krietni vien sarežģītāk.

mēs ar vīru sākām satikties kad man bija 21. attiecības izveidojās stabilas, mīļas un romantiskas. es jau sākumā nopietni paskaidroju - ka grasos apprecēties līdz 25 gadu vecumam. pēc nepilniem diviem gadiem sākām dzīvot kopā. pagāja vēl pusgads un mans mīļotais kļuva par līgavaini... pusgadu par kāzām pat nerunājām, es par tām pat nedomāju, bet zināju ka tomēr precēsimies kaut kad drīz. un bija miers sirdī. un vēl pēc gada kļuvu par sievu! un vēl ne 25 gadi nebija.

pirms 4 gadiem, kad sākām satikties manam vīram metās stīvas kājas un nelabums bij klat no domas par precēšanos, 3 gadu laikā viņš spēja pieaugt, nobriest un ne tikai būt gatavs precēties, bet ar tiešām milzīgu prieku un vēlēšanos dibināt ģimeni.

bet ja viņam būtu bijis vajadzīgs vairāk laiks - es būtu gaidījusi (saprāta robežās). tikai noskaidrotu - cik ilgi. tas tāpēc ka mēs abi esam gatavi uz kompromisiem otra labā.

bet diemžēl ir liela daļa vīriešu, kas nesaprot, ka ar savu negribu viņi jau pašos pamatos stingri sagrābj varu pār attiecību dabisko attīstību. kas viņiem ar to psiholoģisko traumu, es nezinu, bet jebkurā gadījumā - atsakoties precēties, atsakoties to apspriest un izrunāt viņi nostāda sievieti bezkompromisa stāvoklī. un tas ir ļoti nejauki!

ieteikums visām meitenēm gan sievām, gan līgavām, gan vienkārši mīļotajām sievietēm - MĪLIET SEVI! :)

Nu jau līdz strīdiem tikām!!!Es visas šīs lietas uztveru mierīgi!Katrs paliksim pie sava viedokļa:)Tas Tev Jauka-Raganina:)

Es Tevi pilnībā saprotu!!!Tas ir ilgs laiks!!!Un viņam jau bija jāzina, ko viņš grib vai negrib!!!Un arī Tev ir tiesības izteikt savas vēlmes!!!Man patīk atklātība starp mīļotajiem cilvēkiem...Es jau pēc pirmajiem pāris randiņiem brīdināju, kāda esmu un lai izlemj, kamēr nev ielīdis pārāk dziļi sirdī!!!Izlēma:) Pēc 3 nedēļām kopš pirmā randiņa bijām pāris:) Es esmu bērnišķīgā pāra puse un Ivars- nopietnā:)) Nav labi vēlmes noklusēt:))

Patiesībā jau jā, katrai no mums ir savi iemesli kāpēc mēs vēlamies kāzas, cita vēlas piepildīt "balto sapni" izdzīvojot dienu, kad būs vienīgā princese plašajā viesu lokā, cita vēlas, nodoršināt, ka pēc mīļotā nāves viņai neatņem ierasto iedzīvi, citai mīļotā nauda, citai bērni... . Man tikai liekas, ka diez cik laimīga kopdzīve nav ja uz kaut ko spiež.

Es nerunāju par tiem pāriem un sievietēm, kur kāzas ir loģisks attiecību turpinājums, es vienkārši neizprotu, tās sievietes, kurām precības stāv pāri visam.

es butu ar mieru pat vnk saregistreties, bez ceremonijas - atnakt ar lieciniekiem, uzlikt paraxtu un viss!
Vins arii to pagaidam negrib
un - es neiidu un neuztveru to slimiigi - man sii velme 1-reizi par 3 gadiem, ko esam kopa ka tik atklati jamam pateicu, nevajag tacu parspilet uzreiz...

Ir,ir:) Esmu bijusi precējusies:D Tad man iekšēji bija sajūta, ka dŗīkstu daudzas lietas pieprasīt un man uz daudz ko ir tiesības:D varbūt smieklīgi, bet tā nu es jutos:D Man laikam vienkārši patīk būt precētai:D Tas varēja būt sācies no brīža, kad mans pirmais puisis pajautāja: A, kas tu man esi, ka mani regulēsi? Es jau saku, ka katram savs...Man patīk būt sievai...un drīz mans sapnis piepildīsies:))