Skaudība....vai kas?

vel gribēju piebilst, ka mums vecāki neko neuzspiež, viss notiek tā kā mēs velamies....nu vienīgi mēģinu visu tā lai nebūtu viss astronomiski dārgi....jo zinu, ka maniem un mana drauga vecākiem nauda neaug kokā...

Mums palidz abu vecāki, jo bez viņu palīdzības mēs paši tikai baznīcu varētu atļauties....Mēs izstāstijām kāda ir mūsu situācija, un gan mana drauga vecāki, gan mani vecāki teica ka palīdzēs mums. Tāpēc mums jāsaka ļoti,ļoti liels paldies viņiem, jo bez viņu palidzības mums nekas nebūtu

Lai vai kā būtu, jau sākumā jānoskaidro, cik kurš dod (no tiem, kas uzstāj, ka dos) un būtu jāizplāno aptuvens kāzu budžets, lai vēlāk neatklājas zili brīnumi, par to ko kurš vēl ir paredzējis un gaidījis. Manuprāt, ir jauki, ja vecāki grib palīdzēt, jo pārsvarā visiem ir augstākais daži bērni un liela daļa speciāli kāzām krājuši kā dāvanu. Būtu slikti viņiem lepni pateikt, ka nevajag, pat ja nevajag. Kad budžets apzināts, tad vai nu visu organizē un no kopīgā katla, kurā visa nauda savākta arī paši visu apmaksā, vai sarunā, kurš par ko atbildīgs un pārskaita atbilstošo finansējumu, tikai tad rūpīgi jāizraugās atbildīgos, lai viss labi saskanētu, vai jāņem kāzu rīkotāju. Tradicionāli, gan vairāk iegulda līgavas vecāki, jo kāzas taču vairāk skaitās līgavas lielā diena (vēsturiski vecāki beidzot meitu izprecina), bet mūsdienās finansē tas kurš var atļauties, kas nenozīmē, ka grandiozas dzīres obligātas.

Musu kāzās mani pārsteidza vecmāmiņas. Viena jau kad saderinājāmies uzdāvināja naudu, ko visu laiku šim nolūkam bija glabājusi (kaut arī par saderināšanos neviens nebija brīdināts, jo visi to uzzināja vienā dienā ar mani). Otra vēl pie kāzu dāvanas (kas nebija maza) bija pielikusi naudu, ko nezinu kā bija atlicinājusi, bet tas viņai bija goda jautājums. Vecāki arī pārskaitīja uz kontu to summu, ko paši bija plānojuši bērnu kāzām un vēl mēs paši pielikām, cik vajadzēja. Tā kā tas tika jau sākumā izdarīts, arī vēlāk problēmu nebija, jo maksājām mēs (kaut piedalījās visi, kas gribēja) par to, ko vēlējāmies redzēt savās kāzās un vecāki pat negrasījās iejaukties. Un ja vecāki dod paši (nevis jaunie ubago, lai iedod kāzām, citādi nebūs svētku), tad labāk no sirds pateikties, jo neko citu viņi negaida un bērnu kāzas arī viņiem ir liels notikums. Atteikšanās drīzāk izskatās kā apvainojums, tā vietā var vecākiem lielāku pateicības dāvanu pasniegt.

Bet kredīts kāzām vispār ir absurds, jo pēc kāzām tikai praktiskā dzīve sākas ar reālajiem izdevumiem par dzīvesvietu, saimniecību, auto, bērniem utt. Savukārt svinību mērogs nekādi matemātiski nav savienojams ar laimi laulībā vai izdevušos pasākumu kā tādu. Tāpēc, ja finanses ir stipri ierobežotas, kāzas nevajadzētu ne atlikt, ne atcelt, bet svinēt, vadoties pēc tā budžeta kāds nu ir. Starp citu daudzi bagāti cilvēki speciāli rīko kāzas slēgtā lokā bez liekas naudas tērēšanas, lai pasvītrotu, ka viņu kāzas nav tikai materialos apsvērumos, bet gan mīlestībā balstītas, bet mīlestība prasa vien lielu pacietību un sirsnību.

Es laikam visu mūžu justos parādā, ja mūsu vecāki uz pusēm segtu mūsu kāzas un mēs vien tik daudz cik gredzenus un tērpus nopirkt.
Visu paši un bez nekādiem kredītiem. Ir jāmācās krāt un veidot pašiem savas kāzas, nevis kredītu ņemt un sākt kopdzīvi jau ar finansiālām problēmām.

Mēs ar par kāzām maksāsim tikai un vienīgi paši! Kaut gan zinu, ka mana mammīte grib palīdzēt finansiāli, jp kad viņa precējās visus iizdevumus sedza viņas vecāki - tad tas bija normāli un tā bija pieņemts, tomēr tā ir mūsu ideja par lielām kāzām un abi esam strādājoši cilvēki, tāpēc maksāsim paši vien!

Par kazam maksasim tikai un vienigi mes pasi,jo es uzskatu ,ka tas ir musu lemums un mes esam pieaugusi cilveki ,un pasi par sevi varam parupeties!Un es laikam piekritisu Dignai,ja nevari atlauties, tad vispar labak netaisi

Ja vecāki vēlas un paši tam piekrīt, lai palīdz. Pašu rokās ir palaist visu zem vecāku diktatūras vai nē. Cilvēki ir dažādi. Ir arī tādi pāri, kuruem vecāki vairs nav starp dzīvajiem. Mums uz abiem ir tikai mana mamma, kura grib palīdzēt uz palīdz, tikai ne finansiāli. Es arī nepiekristu, ja mums kāds piedalītos kāzu rīkošanā finansiāl. Mēs paši par visu maksāsim, izmantojot draugu "blatiņus" un savas pazīšanās, lai ieekonomētu. Lai cik cilvēkiem būtu naudas, visi normāli cilvēki pērk sev vēlamas lietas pēc iespējas lētāk. Es neuzskatu, ka uz kāzām viesi būtu jāsaaicina tikai skaita pēc. Parasti tuvāko draugu un radu loks ir no 30 - 80 cilvēki un tas ir pietiekoši kupls pulciņš. Laba balle nenozīmē, ka saaicina ap 200 sen nedzirdētu, no pamatskolas laikiem neredzētu cilvēku, noīrē bezmaz Rundāles pili, izkrāmē pārdesmit tūkstošus un bļauj, ka mums bija lielas un dārgas kāzas. Te meitenes labi jūtas nosvinējušas arī ar 4, 10 un 20 tuvākajiem cilvēkiem.

Te lasāmās diskusijas atkal velk uz ecēšanos. Nekur nav garantija saticīgai laulības dzīvei apprecoties 18 vai 30 gados.Viss atkarīgs no attiecību veidotājiem. Lai cik arī tagad būtu moderni laiki, arī man ir svarīgi Dieva priekšā kļūt ar savu līgavaini par vienu veselu.

Domāju, ka katrā gadījumā ir savādāk, bet es nekādi nevarēju iedomāties, ka par mūsu kāzām kāds cits maksā... pat ja varētu atļauties, noteikti negribētu.. Ja pati maksāju, tad daru kā gribu un te forumā ir pierādījies, ka tā ir vislabāk, jo citādi Tevi dancina pa savam un uzspiež kaut ko... viss bija par mūsu naudu un tā kā varējām atļauties. Piekrītu arī tam Dignas komentāram. Ja nevari atļauties, nerīko...

Nu mes ari pasi maksasim. Man jau gan nebutu iebildumu, ja kaut ko pieliktu, jo tad sanaktu vel smukakas, bet mums neerti prasit. Ja pasi kada bridi ierunasies, tad varbut nedaudz panemsim.

ashele, pilnīgi Tevi saprotu! Nu redz, es jau es pirmajā atbildē norādīju, ka noteikti atradīsies kāds, kas visu uztvers saasināti, un tā arī notika!:) Es arī nesaprotu, kāpēc dažiem jāuztver katrs vārds tik šausmīgi personīgi un slimīgi..
Starp citu, es nedzīvoju kopā ar savu mīļoto sazincik gadus, mēs iepazināmies pirms 3 gadiem. Zinu, kā ir 18 gados, kad gribas kopā ar otro pusīti augt un sasniegt visu kopā... tikai es un puisis, ar ko kopām gribēju augt, esam izauguši un nobrieduši par pilnīgi citiem cilvēkiem, dzīves uztvere pieaugot mazliet mainījusies, un izglītība, karjera, intereses krietni atšķirīgas. Bet 18 gados, arī 20 es NEKAD nedomāju, ka tā varētu notikt! Likās, būsim kopā mūžīgi blā blā...Ap 24 gadiem sapratu, ka esmu savādāka nekā 18 gados, patstāvīga, daudz neatkarīgāka, sāku analītiskāk un dziļāk pieiet attiecībām un vīriešiem, un tai pašā laikā - vienkāršāk, jo nav vairs tā jāsaspringst un nevienam sevi jāpierāda. Un brīnums - radās daudz skaidrāks priekšstats, kādu vīrieti man gribas kopdzīvei un palaimējās arī šo vīrieti atrast. Bet 18-20 gados nekad šo vīrieti nebūtu izvēlējusies! Jo tobrīd ir pavisam citi kritēriji un gandrīz nekāda pieredze.

Lai nu kā, man piekritīs daudzas, kuras tam ir gājušas cauri, un kuras (vēl) nav - varbūt piekritīs vēlāk. Galvenais, ko gribu pateikt, - nestrīdamies, meitenes! Pieredze un viedoklis mums katram ir savādāks, un tāpēc nav par katru vārdu un burtu jāceļ brēka. Mēs vienkārši apmaināmies ar piedzīvoto un padomiem iespēju robežās. Dzīvosim draudzīgi!

redz kā ir - kāmēr tādi teicieni kā piena puika un knapas kāzas spēj aizķert tikmēr tas tomēr ir jaunības maksimālisms. :)

neņem tak galvā! :)
mans vīrs kāzu dienā bija tik pat kā piena puika. (un es tik pat kā piena skuķis) mums bija ļooooti knapas kāzas šī portāla izpratnē. par daudzām lietām maksāja vecāki (jo viņiem ļoti gribējās palīdzēt). un vispār - neesam nemaz ar tik stabili šai dzīvē vēl - cik tad ilga mums tā darba pieredze - vien pāris gadiņi. (manā izpratnē stabils materiālajā ziņā ir tas cilvēks, kam ir dzīvesvieta bez hipotekārām saistībām un tik lieli iekrājumi, lai pāris mēnešus spētu izdzīvot, ja paliek bez darba, un droša garantija ka darbu viņš spēs atrast jebkurā ekonomiskā krīzē)
Bet mums ir ļoti jauka, mīļa ģimenīte, neskatoties uz to ka mums nav ne 20 ne 30 gadi, bet kaut kur pa vidu. un esam laimīgi, lai arī kāzas palīdzēja apmaksāt vecāki.

un es piekrītu - ir tak forši abiem kopā augt un būvēt savu dzīvi. kopā izcīnīt visas cīņas.

tajā pašā laikā - varu būt pamatoti pārliecināta - ja būtu precējušies pāris gadus iepriekš, tad tagad jau būtu šķīrušies. bet katram jau ir savs laiks un sava dzīve.

vienu gan zinu droši - es nebūtu dzīvojusi kopā ilgāk kā 5 gadus un neprecēta. un nebūtu gaidījusi līdz 30 gadiem, lai apprecētos. bet tas tāpēc ka mani vecāki manī ieaudzinājuši tādas vērtības un uzskatus par ģimeni.

bet es nesaku - ziniet - es rīkojos vispareizāk! tas bija pareizi mums ar vīru, mūsu attiecībām, bet citiem šķitīs pilnīgi aplami.

bet es arī saprotu Medusa viedokli un cienu to.

tā ka nav ko kašķēties un spuroties par katru sīkumu. :P

janx&zenja un Medusa - te jau cīnās jaunības maksimālisms un brieduma smierināšanās.

katram pašam savs ceļš un ceļa soma - citam 18, citam 25, citam 30 gados. mīlestībai, laulībām, attiecībām nav vienotas receptes. tāpat arī attiecības ar ģimeni - gan savu gan otrās puses katrā gadījumā ir atšķirīgas. nav nepareizi pieņemt vecāku palīdzību, nav nepareizi tikt ar visu galā pašiem.

toties nepareizi ir pieņemt savu modeli par vienīgo patieso.

ehhh:
kas attiecas uz finansēm - nu nav paveicies ar vīra ģimeni un vīra māsu jo īpaši. no vienas puses saka - precas jau ar vīrieti, nevis ar visu ģiemni. no otras puses - tu ieprecies viņa ģiemenē un ar to tev būs jāsadzīvo visu mūžu. mans ieteikums - samierinies un pieņem to kādi viņi ir un iemācies dzīvot tā lai tewi nesāpinātu māsas skaudība un tas ka vecāki danco pēc viņas stabules.
kas attiecas uz kāzām - gan jau kaut kā sagrabināsi trūkstošo summu un viss būs labi.

ir cilvēki, kas arī 22 ir diezgan pastavīgi ar izglitību un kam tur vēl jābūt lai skaititos stabiliem :)

varbūt, ja cilvēks 22 gados vēl nav materiāli pastāvīgs-tad rodas tālākās problēmas arī sadzīvē ar mīļoto cilvēku. Man būs 24 kad precēšos.esmu sasniegusi daudz karjerā.pabeigs maģistrs. materiāli pastāvīga.nejūtos, ka daru to rozā briļļu dēļ, jo kopā esam pietiekami ilgi...

man gan uz kāzās visi radi kautko palīdzēja. es to neprasiju, viņi paši izlēma to darīt.
nesaprotu kas tur slikts ja kāds grib palīdzēt :)
esmu saviem vecākiem piektais bērns un mani vecāki visām manām māsām palīdzēja gatavoties kāzām un brālim kurš precējās divreiz.
nākošgad domājam ar vīriņu salaulāties baznīcā un vecāki jau atkal grib ko palīdzēt :) itkā palīdzība finansiāli nau vaidzīga, bet vecāki saka tas ir vecāku pienākums.