Saderināšanās - kā paziņot vecākiem?

Lielā meita jau 4 gadus dzīvo kopā ar draugu un ja kādu dienu viņa atnāks un paziņos, ka tas ir viņas vīrs, es nedusmošos,ka nebiju klāt, bet tikai priecāšos par viņas laimi. Attaisīšu šampi un abi ar vīru iedzersim.

Nu tieši tā - par to arī runāju... Bet man šķiet, ka Tavu un meiteena situāciju nevar salīdzināt...
Viņai viss pirmo reizi - vēl kopā nedzīvo - tāpēc jau ir tā pietāte pret vecākiem :)

Kad precējos,man bija 26 gadi, vīram 30.Pūrā man nāca bērni (5 un 4 gadi) no pirmās laulības. Vīram arī šīs ir otrās laulības. Mēs negribējām kāzas. Es vienkārši gribēju būt par viņa sievu, bet viņš par manu vīru. Zaksā bijām tikai divi vien. Mums nebija liecinieki un man līgavu pušķa. Kāzu bilde ir tikai viena vienīgā.Tā visa kāzu ambrāža mums jau vienreiz bija un otreiz to negribējām. Vēl pa vidu maisījās cilvēki (radinieki) kuri nevēlēja mums laimes un labāk gribētu redzēt mūs šķirtus nekā kopā (pat pēc 17 kopā pavadītajiem gadiem). Uzaicinājām tikai tos,kuri vēlēja mums laimes bez liekulības.

Nu ir jau atšķirība, ja precas jau zināmā vecumā (rutuxs: man ir lieli bērni) vai precas ap 20, kad saikne ar vecākiem ir daudz stiprāka un liekas, ka jāprasa atļauja, kaut arī tā nav...

Mēs nevaram nevienam neko ieteikt, jo īstenībā, katram mums ir pilnīgi atšķirīga situācija un atšķkrīgi uzskati, kā arī atšķirīgas attiecības ar vecākiem... :)

Man ir jauki vecāki un atbalsta visu, ko mēs bērni esam nolēmuši.Ciena mūsu personīgo dzīvi un ja ko esam iecerējuši, tad pretī nestāv un respektē. Par kāzām nezināja pilnīgi neviens. Arī vīra vecāki, draugi un darba biedri (bija arī iemesls).Visi uzzināja vienā un tajā pašā dienā. Tā mēs bijām nolēmuši.Man jau lieli bērni un zinu, ja viņi izdarīs tā pat kā mēs ,es neapvainošos, jo tāda bija viņu vēlme. Un es viņus mīlu un cienu, tāpat kā mani, mani vecāki.

Piedod Rutux, bet izlasot, Tavu komentu uzreiz gribas jautāt - kādiem ir jābūt vecākiem, lai par savām kāzām paziņotu 2 dienas pirms???


Kaut kā šokē tāda necieņa, bet neko nenopeļu, varbūt tā ir pamatota, ne visi mēs esam aplaimoti ar mīļiem un atbalstošiem vecākiem.

Neiet runa par to, ka viss ir atkarīgs no vecākiem - ja nu viņi pasaka nē! Protams, ka precēs šā kā tā. Vienkārši - tas tāds cieņas apliecinājums vecākiem.
Un vēl - par to, ko iepriekš kāda ieminējās, ka mūsdienās tāda lieta kā ''sākumā lūdz roku vecākiem un tikai pēc tam iecerētajai'' ir visai muļķīga (vai kā nu tur tika teikts...) - manuprāt, tas ir forši un viennozīmīgi satraucoši (P.S-iņš -- Tas jau nenozīmē, ka es nezināju, ka kādreiz šā kā tā mēs būtu precējušies...). Riktīgi feins pārsteigums visnegaidītākajā brīdī! Manī tas tikai nostiprināja sajūtas, ka viss notiek pa īstam un cieņa pret mīļoto tikai izauga vēl lielāka. Tas, protams, nenozīmē, ka tā tagad jādara visiem.
Es palieku pie sava - es ar šo priecīgo vēsti noteikti padalītos ar saviem mīļajiem vecākiem.

Manējie uzzināja tikai 2 dienas pirms kāzām. Pazvanīju un pateicu, ka parīt tikos un tikos gaidu pie sevis. Paprasīja vai uz dzimšanas dienu? Nē, mamm! Precos! Klusums. Tik pateica, ka būšot.

Esmu starp 2 atšķirīgi domajošām pusēm - palīdziet lūdzu ar padomiņu, kā pēc iespējas vienkāršot sarežģītu situāciju!?!
Tad nogaidi šos divus gadus un nesaki vecākiem. Pasaki tikai tad, kad jau iesniegums gulēs uz dzimtsarakta nodaļas galda. Bet ja gribi manas domas 100%, tad tāda meitas rokas lūgšana tētukam es neatzīstu.Un ja viņš nedos savu piekrišanu, tad tu ko? Neprecēsi viņu?

Replika par saderināšanās gredzeniem - gredzeni ir tāda modīga lieta. Visdrīzāk vecākiem tādi saderināšanās gredzeni nemaz nebija - tādēļ viņi atribūtu "gredzens" ar lēmumu precēties nesaista. (Vismaz mani vecāki)

Gredzens var būt arī vienkārši dāvana mīļotajai sievietei - kā citas rotas - auskari, kuloni, krelles u.t.t. Līdz ar to daudziem cilvēkiem arī mūsdienās gredzens uz pirksta automātiski nenozīmē -> saderinājusies (-ies) / precējusies (-ies) un otrādi - rotu trūkums automātiski nenozīmē juridiski (un vel mazāk - emocionāli) brīvu statusu.

No tāda rakursa skatoties, jā, arī mums saderināšanas sakrita ar laiku, kad vīrs pārvācās dzīvot pie manis

varbuut nedaudz vecmodiigi - bet tomeer... :)) Iespeejams, Viņš juta, ka es negribu dzīvot ar viņu kopā `tik taapat vien` - man vienkaarshi ir taada sajuuta! Tiesi taapeec mees veel nedziivojam kopaa shobriid. Un saderināsanās - muusupraat tas ir solītis tuvaak lauliibaam, apliecinaajums tam, ka gribam buut kopaa vienmeer un pa iistam :)) Jaa - manas draudzenes gandriiz visas jau dziivo kopaa ar saviem dzjekiem ( citas jau pa treešai reizei :D ) Bet es taa negribu ( vienk. nevaru - iekšeja paarlieciiba, iespeejams)) Gruuti izskaidrot - kaapeec taa - vot taa ir ar mani, un viss :D Ne esmu kaut kaa īpaši audzināta, ne arii religiski noskanota. Pasaule ir dažāda - un cilveeki jau arii!! :) bet nu tas jau ir cits staasts...

Piekrītu Dignai!!!
Man liekas, ka var izdzīvot arī bez bildināšanas, ja mīlestība tā vai tā satur kopā un nākotnē ir domas par kāzām! Vai tad nav skaisti zinot, ka ir iespēja un jau saprot, ka arī laiks ir pienācis izdarīt to visu skaisti!!! Es piemēram zinot, ka mēs precēsimies (bet nezinot kad), biju laimīga ka mani bildina un pasaka ka arī kāzas jau pēc gadiņa!!! Vai nav jauki, man tagad ir datums no kura jau dieniņas skaitu!!!

Anminka

Bet par to jau es arī runāju, ja pastāv tik daudz šķēršļu laulības noslēgšanai, kāda jēga no bildinājuma.

Digna
sava taisnība tev arī ir, bet nevisi var atļauties tika ātri taisīt kāzas- mācības, darbs, karjera, nauda, gadi...iemesli daudz!
pietam viņi sarerinās, lai dzīvotu kopā- tad redzēs, kas sanāks!

Teikšu godīgi, iespējams kādai nepatiks..., bet es nesaprotu, kāda jēga no saderināšas fakta, ja nav ne jausmas, kad precēsies. Kāda tam jēga? Lai tīri juridiski šķiršanās gadījumā atgūtu visas lietas, ko viens otram pirkuši? Mīlestības apliecināšana..., nu ja mīl tad to jūt ar sirdi un diez vai tie gredzeni kaut ko mainīs, manuprāt, ja bildina, bet kāzas svin pāc n-gadiem, tad zūd tas burvīgais satraukuma peroids no bildināšanas līdz kāzām, turklāt, šajā gadījumā visi ir tiesīgi prasīt, kad būs kāzas.