Saderināšanās - kā paziņot vecākiem?

Mēs tā arī darījām - nesakot iemeslu uzaicinājām mammas uz vakariņām (mēs kopā dzīvojam jau 9 gadus un neviens vairs nedomaja, ka apprecēsimies), tad - izdevīga brīdī paziņojām. Mammas sen nebija redzējušās un tik aktīvi runājās, ka mans vīrs ilgāku laiku mēgināja "iespraukties" ar savu sakāmo :).

Tobrīd jau zinājām gan datumu, gan ceremonijas un svinību vietu, arī aptuvenu viesu sarakstu. Jo tad uzreiz sākas jautājumi - kad, kur?

Mes ar tagad domajam,ka pazinot vecakiem , gribas jau visiem reize,nevis pie vieniem un tad pie otriem!
Domajam uzaicinat drauga vecakus ciemos pie maniem vecakiem uz kuku, nu un tad ari pazinot!:)

Es ari piekritu tam ka parak atri jau nevajag pazinot par saderinasanos!Mani bildinaja jau 15.06
bet nevienam neko neteicam! Tagad kad beidzot nolemam kads bus datumins, tad atgad ari pazinosim!:)))

Nedēļu pēc bildinājuma, kad jau bija skaidrs arī kāzu datums, uzaicinājām manus vecākus uz kūku un šampanieti un nostādījām fakta priekšā.:) Savukārt vīra vecākiem pateicām, ciemojoties pie viņiem laukos. Nekāda "lūgšana" nenotika... manuprāt, lūgt roku vecākiem, kad jau pats objekts, t.i., līgava, ir devusi pozitīvu atbildi, ir mazliet tā kā lieki...

Ja godīgi - neizprotu - tā steigties ar bildināšanu un rokas nelūgšanu un risinājumiem, ja taisāties precēties ne ātrāk kā pēc diviem gadiem!?
Par dzīvokļa jautājumiem - tas tiesa - nav jēgas precēties un palikt uz dzīvošanu katram savā mājā :D:D:D Tāpat arī es ar savu puisi - "nodraudzējāmies" 7,5 gadus, dabūjām dzīvokli, un tikai tad viņš mani bildināja.. un pēc nedēļas ar šampanieti un smalkām uzkodām vasaras vakarā paziņojām to vieniem un pēc tam otriem vecākiem. Kāzas nolikām pēc trīs mēnešiem - un viss kedā!
Priekš kam Jums tagad jātaisa teātris ar bildināšanu? Un ja nu 5x vēl izšķiraties!?
Tas, ka tavējais puisis negrib lūgt Taviem vecākiem roku (un pat paziņot ne) vien liecina par nenobriedušu vēlmi savas dzīves savienot vienā..
Nu Jūs dariet kā gribat, bet domāju, ka Jūsu vecāki anyway to neuztvers nopietni!

Njāaaaa... a kāpēc jūs tā steidzāties ar saderināšanos? Nu pastāsti par saderināšanos (kas ir jūsu privātā lieta) un tad, kad būs kāzu datums - tad nedzaudz kaut kā svinīgāk - par precēšanos... (it kā pibliskā lieta) nu sadali to... Katrā ziņā tas, ko gaida tavs tētis - rokas lūgšanas procesu - nevareetu būt noteicošais...

es jau nesaku, ka jūs viens otrā atklāsiet ko sliktu, bet cilvēks ir jāiepazīst visādi. tāpēc ar to paziņošanu labāk jau nu gan nesteidzaties.
mēs paziņojām martā, ka precēsimies jūlijā, bet pa to īso laiku bija visādi, ka likās, ka varbūt tomēr nebūs tajā jūlijā,.
nav ko skriet.

man pašai bija tā, ka sākumā, kamēr nedīvojām kopā, viss likās savādāk.
kad saakaam dziivot pie viņa vecākiem, atkal viss bija pavisam savādāk, bet kad 2 gadus atpakaļ sākām dzīvot divi vien, pirmie mēneši bija tāds murgs, ka es domāju- viss, cauri ir..
vajag pamatīgu laiku, lai saprastu otru cilvēku.
lai veicas.

vispirms jau nu mīļie padzīvojat kopā un tad domājat par precēšanos.
mana draudzene- dziļi ticīgs cilvēks apprecējās nedzivojusi kopā, nu ir gads pagaajis kopš precējušies un dzīvo kopā, un viņa meklē sev jaunu mājvietu un principā viss velk uz šķiršanos.

Mans topošais vīrs ir kareivīgi noskaņots manam tēvam lūgt manu roku. No sākuma biju nedaudz šokēta par šādu viņa izvēli, bet pēc tam apradu ar šādu domu, jo viņš vēlas tā, kā "pieklājas" pie precībām tā teikt - nedaudz vecmodīgi, bet ar tradīcijām. Viņš pat nevar iedomāties, ka mēs vienkārši manai ģimenei to paziņotu.

Mīkijs
klusie ūdeņi ir tie dziļākie!

man paties prieks, ka šeit nav izvērtusies vērta - asa viedokļu apmaiņa
Žetons jums visām

Varbūt nevajag tādu pompozu rokas lūgšanu. Vienkārši jauku vakaru, kur vecākiem izstāstīsiet par saviem plāniem.

Mēs ar mīļo gājām pie manas mammas, lai teiktu, ka vēlamies precēties. Pirmās plānotās kāzas gāja secen... neatkārtošos, gan jau kkad kādā no postiem izlasīsi.

Es domāju, ka vienkārši aiz cieņas pret vecākiem kaut kādā veidā šis jūsu prieks, cerības ir jāpaziņo. Un ja negribat, lai jūsu ilgais ceļš līdz kāzām nekļūst par mājienu - variet tak vaļā to maciņu, tad izstāstiet, ka gribat tā īsti nostāties uz savām kājām un tikai tad stūrēt laulības ostā.

phu,, piekusu. :D

anminka
Tieši tā, mazs jautri dejojoš pelēns, kas reizēm zaglīgi paskatās apkārt vai kāds no malas viņu nenovēro un neizjauc līksmību :)

Rutux.

Atvainojos. Ja tāda situācija, tad tiešām nav būtiska nozīme, tam lielajam pasākumam, jo vienreiz viss jau bijis, visa satraucošā gaidīšana un pucēšanās, kas arī mammām ir svarīga, tāpēc tā brīnījos, jo mammai tādu prieku laupīt, man likās briesmīgi, bet ja vienreiz jau piedzīvots, tad jau drīzāk viņa gaida ielūgumu uz mazbērna kāzām :))

Mīkijs
par tevis rakstīto, kur nolien stūrītī un priecājās iedomājost tādu mazu pelīti nolienam stūrī un tādu mazu, mīļu, draisku un dejojam džaga-džaga vai to deju, kur rokas citam uz gurniem un kājas uz malāk.
nu nevaru to sava prāta izgodrotu peļuku aprakstīt...
bet sajūtas tik mīļas pārņēma.

Es precējos pirmo reiz, bet vecākiem, lai arī viņus mīlu, par to paziņojām tikai pēc kāzām, jo vienkārši tā mēs jutāmies vislabāk. Un vecāki bij saprotoši un to pieņēma. Bet cik noprotu, tad meiteens to vēlas paziņot vecākiem, tad uz priekšu, ja negrib līgavainis lūgt roku, tad stāsti pati. Katrs mēs esam savādāks un prieka izpausmes ar - cits visai pasulei grib izkliegt cik viņš ir laimīgs, bet cits stūrītī nolīdis klusītēm priecājas par savu laimi