Raudošā līgava:)

Izraudāties kārtīgi un no sirds - ne par ko - paspēju aptuveni 24h studas pirms kāzām, pinot mičošanai paredzēto vārpu vainagu. Teju pēc sentēvu tradīcijām sanāca - meitas kārtā pinot pēdējo vainadziņu gauži noraudāties :)
Kāzu rītā un dienā biju tik pacilāta, un tik laimīga lidoju, ka asaras nebija ne prātā. Braucu no frizieres ar plīvuriņu, pati pie stūres savā "sporta" vāģītī - krustojumos blakus stāvošās mašīnas pīpina, māj. Ar visu plīvuru, bet ikdienas kleitiņā skrēju veikalā vēl pirkt pītu groziņu šampanieša glāžu pārvadāšanai - atkal visi smaida, māj. Kā, lai nebūtu pacilāta un priecīga sajūta :)
Vaigi trīcēja no emocionālā satraukuma laulību ceremonijas laikā. Bet asaras gan nelija.
Vienīgi jau viesu namā, kad sveikt nāca deju kolēģu biedri, un dziedāja kolektīva himnu, tad gan acis bija kaktiņos slapjas un knapi valdījos. Pirmkārt, dziesmas teksts mums tā himnai iekritis ir par Ievu un Ādamu, kurus Dievs izdzinis no Paradīzes dēļ grēkā krišanas, bet kuri vienalga viens otru apskaujot mierina - "Tik tu mans dievs" :) Otrkārt - gar acīm pazibēja vairāk nekā 10 gadi studentu kolektīvā nodejotie, un tādas kā jau provizoriskas atvadas no "jaunības", no trakajiem ballīšu gadiem. utt.
Drošības pēc tušu jāliek superizturīgu - nekad nevar zināt, kurā brīdī emociju maisam būs gals vaļā, un kas to izprovocēs.

Es biju 100% pārliecināta, ka raudāšu. Esmu no emocionālajām. Pirms tam jau riesās asaras acīs tikai iedomājoties vien, kā es tur iešu pa baznīcu uz altāri un visi mīļie draugi un radi stāvēs un skatīsies vai arī, kad klausīšos mācītāja vārdus par 'priekos un bēdās līdz nāve jūs šķirs'. Neuzskatu, ka raudāt ir slikti, taču ļoti, ļoti gribējās noturēties un neraudāt, kaut vai tapēc vien, lai nemulsinātu pārējos un arī nesabojātos grimms.
Taču tajā skaistajā dienā, kad gājām iekšā baznīcā, garastāvoklis bija tik pacilāts, ka smaidīt vien gribējās. Turklāt vedējpāris mēdījās fotogrāfam un taisīja mums 'radziņus' (pirms ieiešanas baznīcā), tā ka bija pašiem jautri, noņēma stresu. Mazliet jau sakāpa kamols kaklā, kad iegājām baznīcā un tur stāvēja visi mūsu mīļie, bet nu noturējos un smaidīju. Pāris reižu vēl likās, ka tūliņ jau sāks sprāgt asaras pa gaisu, bet arī kaut kā izturēju.
Otrreiz sakāpa lielais kamols un aizlūza balss, kad pie galda bija jāsaka pteicības vārdi vecākiem. Nezināju, ka būs jārunā, nebiju arī sagatavojusies, tāpēc īsti neizdevās, sanāca viens pāris teikumi un aizlūzis 'paldies'.
Bet vispār lepojos ar sevi, ka noturējos :) Ir, ir tas iespējams pat vislielākajām pinkšķēm! :)

Nekad raudāšanu neesmu uzskatījusi par kaut ko sliktu, raudu vienmēr un par visu, tā kā 100% ka raudāšu. Ja es neraudātu, citi būtu pārsteigtiu, kas ar mani noticis, laikam jau neko nenozīmē šis pasākums.. :P

es arī esmu ļoti emocionāla, vienmēr kāzās raudu. man bails iedomāties, kas darīsies manās kāzās....:) protams, centīšos turēties cik vien varēšu, bet zinu, ka būs grūti...un kad runās par vecākiem, tad vispār laikam asasras būs pa gaisu. nav nekas briesmīgs, kad rāda savas emocijas, bet pēc tam skatoties bildes liekas, ka nevis priecīgs, bet bēdīgs notikums.

Oi, mīļā! Es arī esmu ļoti emocionāls cilvēks - raudu kad skatos romantiskas filmas, klausos mūziku, aiz prieka, aizkustinājuma un td un tp...Savās kāzās turējos cik bija spēka, lai neraudātu - skatījos uz mīļumiņu un tad ļoti palīdzēja līdz brīdīm kad aiz aizkustinājuma mācītājs nolaida asaru..tas bija pedejais piliens un rezultātā es atkal raudu!!!

Man ir baigi laba skropstu tuša.. :D tat pēc akvaparka apmeklējuma kā pirms :D kad liks meikapu teikšu lai tu;su izmanto manu :D pārbaudītas vērtības :D

uzkraso skropstas tikai augsta, apaksa ne,tad gan busi ka panda!:) un uz plakstiniem kautko.
taka ja tu raudasi nedas kepas nesanaks:)

Kad mani tētis veda pie altāra, man asaras gāja pa gaisu :) Arī tētis raudāja, jo esmu īsta tēva meita un viņam tā bija ļoti nozīmīga diena un, kad tuvojos savam mīļajam, skatos, ka arī viņam asaras acīs :) Es jau biju plānojusi ka neraudāšu, bet kad pēc mičošanas saviem mīļajiem bija jāsaka pateicība, tad asaras man gāja pa gaisu, bet labi, ka viss bija ierakstīts kartiņās :) Es pēc būtības neesmu raudulīga, bet pēdējos gados mani viegli var saraudināt!

ūdens noturīgo tušu un uz priekšu :)
Tā ir tava diena ja gribi tad raudi :) kaut vai aiz priekiem.
Es ar asaru nobēru ... kau parasti neraudu, tikai bērēs.
Es apraudājos kad ieraudzīju pie izpirkšanas savu brīnumu baltā uzvalkā, uzcirtušos un tādu smaidu ka vaigus nevarēja redzēt :)
Man vīrs ie riktīgs jokupēteris un smieklu vācele, tā kā raudāt man neļāva bija visu laiku jāsmejas.

Bet Latviešiem tiešām ir talants kāzas pataisīt par bērēm it sevišķi mācītājiem un tām tantēm no dzimtsarakstu nodaļas. Mūms paldies dievam bija forš mācītājs kurš neko raudulīgu nestāstīja, jautrs un fiksi visu pabeidza :)

es gan esmu redzejusi raudosu ligavu, un ne tikai ligavu ari ligavainis raudaja :)

es raudāju daudzas reizes. sāku jau vecāku mājās, taču bildes tāpat skaistas.

asaras acīs ir viena lieta. bet nevaldāma šņukstēšana - pavisam kas cits! :)

Mēs neraudājām, bet asaras acīs gan zagās:) Mans vīrs atzinās, ka arī viņš gandrīz apraudājies, kad devis ziedus vecākiem:)) Mani un viņa vecāki, tāpat arī manas vecāsmammas, gan apraudājās:)

es ar mēdzu bimbāt gan citu kāzās, gan filmas skatoties. bet savējās biju tik satraukta, ka pat aizmirsu par raudāšanu. un labi vien bija.
tagad, kad būts vairākās kāzās, nemaz neliekas jauki ka līgava aiz satraukuma tā bimbo ka, seja paliek sarkana, deguns tek un vēl pleci raustās....viena otra tā trīc, ka žēl nabadzītes. Bet žēlums noteikti nav tās emocijas, ko varētu gribēt sagaidīt no apkārtējiem.

varbūt vienkārši vajag noskaņoties uz priecīgu omu, nevis ļaut vaļu sasaru plūdiem? bet nu katram jau savs! :)

Es arī esmu emocionāla un esmu apraudājusies draugu kāzās, bet savās kāzās es neraudāju! :) Ar vīru bijām sarunājuši, ka daudz smaidīsim un smiesimies. Protams, var likties, ka sarunāt nav tas pats, kas izdarīt, bet mums izdevās. Mēs vēlējāmies, lai pēc tam, skatoties bildes un video, varētu redzēt cik laimīgi tajā brīdī bijām... Patiesībā jāsaka lielu paldies mācītājam, kurš visu laiku smaidīja, tāpēc nebija nemaz iespējams pašiem nesmaidīt :)