Precamies, jo mums "pieteicies" sīkais!?

A es esmu vecmodīga- vispirms gredzens pirkstā,tad bēbis!!! Plānots,gaidīts un visādi citādi...
Ja godīgi, tad arī es dalot ielūgumus sastapos ar tādu aizdomīgu attieksmi, lai gan tieši pierē neviens neprasīja vai esam "ielidojuši"....
Man arī liekas absurdi,ka ar milzīgu punci laulājas baznīcā. Neesmu nekāda svētule, bet tas šķiet nepareizi...

nu ja tā runāt, tad manai tantei arī dzemdībās bērns nomira un tad šie aprecas un viss O.K.!
bērns dzīvs, izlutināts un jau 30 gadus nezina kā savākt!



bērni ir skaisti un nav starpības ir vai nau laulāts vai reģistrēts pāris!

Gribu izstaadiit vienu gadiijuminnu,kuru man draudzeniite staastija. Taada kaa atkaape,taa kaa iisti ne pa teemu,bet saistiits ar beernu un kaazaam. Ir lloti jauks paaris,kurss dziivoja kopaa jau vairaakus gadus. Un tad vinni noleema tikt pie beerninna,bet neizdevaas un ilgu laiku neizdevaas. Peec kaada laika noleema apreceeties un dzivo kaa buus taa buus. Bet beerninnss pieteicaas uzreiz peec kaazaam. Taavien liekas ka bija gaidiijis to mirkli,kad vecaaki apreceesies.

Otrais staast ko pati zinu un savaam aciim esmu piedziivojusi. Sieviete palika staavoklii un vinnai bija lloti gruuts gruutnieciibas laiks. Mociijaas,bij nelaba duussa un tt. Bet tad apreceejaas, visi nelabumi naakamajaa riitaa jau kaa ar roku nonnemti.

Taakaa varbuut ir arii beerninam ir savi nodomi. Un tiessi vinni zin kaa ir tas labaakais.

par dzīves plāniem runājot ir tak pat tāds teiciens: ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem! Un es personīgi jau divas reizes viņu esmu kārtīgi sasmīdinājusii! 1reiz pirms trīs gadiem -man bija nepilni 20 un plānoju savu dzīvi: pabeigšu augstskolu, karjera, kāzas, bērns!!! Hā - man bērnu piespēlēja jau pēc pāris mēnešiem! Un šogad atkal plānoju: vasarā kāzas, tad ceļojums, tad otrs bērns!!! vēl viens HĀ un izrādās atkal jau esmu stāvoklī... tomēr precēsimies vienalga! :))
Tā kā mēs jau protams varam mēģināt plānot savu dzīvi, tomēr viss tāpat notiks tā, kā tam IR jānotiek un TAD, kad tam jānotiek! :))

Amnika - runa ir par to - ja tēvs nomirst kamēr bērns vēl ir puncii - tad neko nevar dabūt... ptotams galīgi neiespējami tas nav, bet reāli - dārgi un laikietilpiigi ļoti
arī ja pēc tam nomirst mantojumu piedzīvotāja nedabūs, bērns jā. (Ja ir ierakstīts dzimšanas apliecībā tad nav jāadoptē, tas gan). Bet vispār precēšanās jau ir viss viena liela tradīcija un savstarpējās attieksmes spogulis

Aija
Dzīvojot utopiskā pasaulē, es Tev pilnīgi piekrītu, bet diemžēl reālā dzīve ir tāda, kāda tā ir un ne mums nosodīt kādu, kurš precas vai neprecas, dzemdē vai nē... Tāda ir dzīve =)
Katram ir savs plāns - man ir no sākuma padzīvo kopā--> tad kāzas ---> tad bērniņš
Bet pilnīgi saprotu, ka katram ir savādāk, jo dzīve piespēlē dažādas situācijas!

Katrai jums šī diena ir īpaša un mīlestības pilna, vienalga, vai bērniņš ir vai nav mājās, jo laulājoties mēs apliecinām mīlestību viens otram =))
Lai jums visām veicas - gan māmiņām, gan topošajām māmiņām, gan tām, kam vēl viss priekšā =)))

Mans subjekīvais uzskats (kas ir tikai mans un tāpēc nenoliedz citus uzskatus) ir pret kopā dzīvošanu nelaulātiem un arī bērnu audzināšana šāda tipa ģimenēs. Tāpēc loģiski liekas, ka ja divi cilvēki ir kopā un piesakās bērniņš, tad tas var būt lielisks pamudinājums kāzām, jo ja jau ir tādas atiecības, kurās radies bērns, tad jāuzņemās atbildība un jāprecās:)

Tomēr tikai bērna dēļ precēties jau nu nevajag, bet labāk ir ja bērniņš dzimst laulātam pārim! Vienkārši nedrīkstētu būt tā, ka bērns rodas cilvēkiem, kuri nevēlas būt kopā ilgāku laiku.

un vēl!
pat tad kad biju stāvoklī zināju, ka mīlu viņu un negribēju precēties- piedodiet- "po zaļotu"!
tagad zinu, ka precamies, jo esam radīti viens otram!

piedodiet, bet diskusijas nelasīju, jo bija slinkums un palasot ko pavidu bija murgs!
ja piedaksta kas ir bērna tēvs, tad nāves gadījumā māte saņem pabalstu!!!
manam bērnam ir mans uzvārds un tēva vārds un tēva pasē arī ir ieraksts par bērnu!
vēl- sēvietei ir dīvaina sajūta, kad iet ar ratiņiem un nav gredzens, bet mēs vienalga saucam sevi par vīru un sievu!
un vīru ar kāzām nenoturēsi!!!tikai nomocīsiet viens otru un bendēsiet nervus!!!
ar punci es negribēju precēties, tie ir tādi nervi un stresi!!!!!!
liels slogs māmiņai un bērnam.
un tad vēl iedzer šampi vai piedzerās- fui!!!ciest nevaru, kad grūtnieces un barojošas māmiņas dzer!
atkohols vairāk nekā tabaka noārda smadzeņu šūnas!
un tagad mēs nesteidzīgi izbaudām pirmskāzu stresu un laiku...un pa kāzām dejošu uz nebēdu, nevis uztraukšas vai viss ir labi!
bet tās ir tikai manas domas, paldies, ka uzklausījās....sorry, ja kādu aizskāru!

Manai mazajai jau 2 gadi, bet kad gadus atpakaļ pateicām vecākiem, ka gaidu bebi - saprotama bija reakcija - kad precēsieties? Bet ... mēs teicām, ka neprecēsimies. Nebija ne naudas līdzekļu ne arī vēlēšanās. Kopā bijām nepilnu gadu tikai. Negribēju precēt cilvēku, kuru tā īsti pat nepazinu. Bet tagad, kad esam izdzīvojuši maza bērna raudas naktīs, bērna sāpoša vēdera kunkstus un sāpes no zobiņu nākšanas, esam nolēmuši tomēr precēties. Un nejau tāpēc, ka mums ir bebis, bet gan tāpēc, ka kopā varam visu - priecāties, skumt un sāpes pārdzīvot. Tikai tagad esmu iepazinusi savu vīrieti un esmu ar mieru ņemt viņu par vīru un būt viņa sievai. Un darīsim to pa klusam, lai visiem ir pārsteigums un, lai tas ir tikai mūsu apliecinājums sev, ka mēs esam kā viens vesels. Mums nav citiem jāperāda ka mēs beidzot apprecamies. Tāds ir mans stāsts. Elmāram gribu ieteikt, neļauj sev uzspiest darīt to ko nevēlies.

taču tas ir otrais bērns...

Kad pirmo reizi paliku stāvoklī man bija 19, draugam 18. Precēšanos mums neviens īsti nespieda. Meitai uzreiz ielikām tēva uzvārdu, jo zinājām, ka kādreiz noteikti apprecēsimies. piedzimstot jau tagad vienalga - kuru uzvārdu ieraksti iesniegumā, to iedrukā dzimšanas aplieībā. Pēc tam apprecoties (ja ielikts ir mammas uzvārds) tētim savs bērns ir jāadoptē!!!
Kad meitai bija jau pāris mēneši, mums arvien biežāk un biežāk sāka uzplīties ar mūžīgo jautājumu- "nu kad ta jūs beidzot nokārtosiet savas attiecības?" Es atbildēju, ka mums jau tāpat viss OK! :) Tie jautājumi jau bija tik neatlaidīgi, ka vienā brīdī pateicu, ka nemaz negribu precēties! man vnk bija piegriezies, ka man to grib uzspiest! Mēs protams visu laiku dzīvojām kopā un bijām laimīgi, vnk gribējās tādas foršas kāzas un tam nepieciešama nauda, tā kā vismaz darbs būtu jāatrod! Kad pagājušajā vasarā abi beidzām augstskolas un atradām darbus, nolēmām nākamajā vasarā apprecēties!
Viss jau bija sarunāts, gan dzimtdsarakstu nodaļa, gan vedēji, gan svinību vieta, jau biju aizgājusi pie savas šuvējas informēt, ka uz vasaru man vajadzēs kleitu - sākām abas domāt dizainu, meklēt audumus...un tad man atkal sāka sāpēt krūtis! man uzreiz bija skaidrs, kas ir noticis (arī pirmās grūtniecības vēstneši bija sāpošas krūtis)!!!
mums protams šoks, jo bērnu bijām plānojuši ieņemt pēc kāzām un ceļojuma...bet viņš pasteidzās un "aizskrēja" pat spirālei garām!!! :)
nolēmām, ka kāzas tomēr nepārcelsim. man jau būs gandrīz 5 mēnesis, taču negribējās visu atcelt!
tāds lūk mans stāsts - neprecos tāpēc, ka sīkais pieteicies, bet sīkais vnk pieteicās gatavošanās procesa laikā! :)

mans viedoklis ir šāds-jā, lielākā daļa precās tikai tāpēc, ka būs bēbis! tā nu tas ir iegājies mums, bet tagad liekas ka atkal ir tā, ka precās arī tad ,kad bēbis vēl nav pieteicies vai arī tad, kad bērns jau ir. piemēram, manā gadījumā-mūsu bērnam ir jau divi ar pus gadi un beidzot saņēmāmies un precēsimies.... :) nejau tāpēc, ka ir bērns ..vnk tā-beidzot ir līdzekļi par ko tās kāzas uztaisīt!! :) ;)

Pilnīgi piekrītu!!!
Es tik nemācēju noformulēt. ;)

A es esmu precēta,bet bēbi plānoju tikai pēc kādiem diviem gadiņiem! Un domāju, ka tas ir skaisti, kad bērniņu ieplāno un par viņu jau laikus domā. Uzskatu, ka mātei sevi ir jāsagatavo gan morāli, gan fiziska jau dažus mēnešus iepriekš, pirms tiek ieņemts bērniņš. :))

Arī neieplānotiem bērniņiem nav ne vainas, ja jau sanāca "'netīšām"',tad jau tā tam bija jābūt. Tātad mazulis ir spēris pirmo soli! :))

:))
Labs vecums! :))
Tādā vecumā arī rodas tā īstā mīlestība:))
Ar vecāku atļauju būtu to štelli izbīdījuši! :))

Esmu kopā ar savu vīrieti teju jau 6 gadus un mums ir divi burvigi bernini 2 un 3 gadus vecu, nutad tagad esam nolemusi kad ir pienacis tas bridis kad gribam preceties,un nevis tapec kad ir berni..