Pirmskāzu šaubas un drudzis

Man nav šaubu par pašu notikumu, man ik pa brīdim pārņem stress,ka ir jau kāzu diena un ka kaut kas nav aizmirsts.Tā iekšējā sajūta kā uz adatām :)

Mani vairāk uztaruc cits jautājums - tagad plānojam, rosamies, sirsniņā kņudoņa, patīkams stresiņš... un kas pēc tam... šķiet, ka iestāsies tāda kā tukšuma sajūta un to negribās. Parasti jau pēc lielākiem notikumiem, kam ilgi gatavojies, gaidi, izskanot pārņem tukšuma sajūta" un ko tālāk?"... bet būs jau labi, negribās tikai lai viss tik ātri pienāk un aiziet.

Man šaubu nav. Jau sen zinu, ka esam radīti viens otram un gatavojoties kāzām visu laiku seko sajūta, ka visu daram pareizi! :) Man tāpat kā Kerijai sliktās domas un šaubas arī būtu signāls, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā.

Ko nozīmē būt labai sievai? Draudzene tu biji laba, bet sievas statusā vairs nē? Nesāc rakstīt darba plānu pēc kāzām, ko un kad jādara. Viss nāks pats par sevi un savā laikā. Pagaidām izklausās pēc:"Kāzas jāplāno,jāaprecās, bērni jāuztaisa, jāsameklē vieta bērnudārzā, skolas grāmatas jāsapērk un vēl jāsameklē pareizā augstskola kurā laist savu atvasi. Un ja man nepatiks viņa draudzene vai draugs? ĀĀĀ, kā lai tādā stresā nepārvēršas no mīļas draudzenes par raganisku sievu".

man personīgi tas nav saprotams un liekas, ka tā nav normāla reakcija (ja man tā būtu bijis, tad uztvertu to kā signālu, ka kkas nav labi attiecībās). protams, ka man bija pirmskāzu stress, bet ts bija tikai un vienīgi par to, vai friziere atnāks laikā, vai spīdēs saule, vai ar ēdienu un viesu namu viss būs ok utt. nu vārdu sakot - stress tikai un vienīgi par tās dienas organizētību, bet ne jau par laulības faktu kā tādu.
un par ģimenes pieaugumu. to ir jāplāno tad, kad gribās nevis tad, kas apprecās. mums ir plānā par to sākt domāt tikai pēc kādiem 5 gadiem.

Dzivot kopā, lai arī ar visu kopēju- naudu, dzīvokli, draugiem... bet tomēr laulība ir kas nopietnāks ..
man nav šaubas par to, vai viņs ir īstais cilvēks man, drīzāk par to, vai vajag vispār precēties, bija jau arī labi tāpat utt. Mani tā precēšanās kāre nekad liela nav bijusi, bet tagad esmu saņēmusies :)

godīgi sakot,nesaprotu,par ko var šaubīties? it īpaši jau vairāksu gadus kopā
=)

mums gan draudziibas staazhs nav baigais , bet shaubas mani nemaaaca ne mirkli , vai iistaais , bet meenesi pirms kaazaam stess dariija savu ne es , ne mans viirs nevareejaam laagaa iemigt .....
esam jau gandriz gadu lauliibaa nodziivojushi , muusu attieciibaas nekas nav mainiijies iipashi :)

Un es domāju, ka es vienīgā tāda! Nu ko meitenes, tad laikam tā ir normāla reakcija.

ir pārdomas, ir.. un, lai arī ar prātu saprotu, ka nekas jau nemainās, kā dzīvojām līdz tam 9 gadus, tā dzīvosim, tomēr laulības liekas tik nopietns pasākums, ka brīžam uznāk šaubas un bailes. Un par ģimenes plānošanu- sākt vajag viegli, nevajag uzreiz saspringt..

Jo tuvāk kāzas, jo vairāk šaubu brīžu man uznāk. Topošais tikai saka, lai beidzu muļķības domāt. :D