pirmaa miilestiiba :)

Mums ir banāla pirmā mīlestība tik pat kā no pirmā acu uzmetiena, jo esam kopā no 16 gadu vecuma, kas man pašai šķita nereāli, jo šajā vecumā taču puiši nāk un iet, turklāt pati biju redzējusi, cik bieži izšķiras pāri, kas apprecējušies ar pirmo mīlestību... Bet tagad mēs tiešām zinām, ka būsim kopā, jo esam kopā 4 gadus, no kuriem 2 dzīvojam kopā. Dzīve rādīs, kā mums būs būt. Bet mēs gribam apprecēties, jo jūtamies tam gatavi.

Mēs neesam viens otram pirmā mīlestība,tomēr abi esam izgājuši cauri ellei un viens otru ideāli saprotam. Mēs abi gājām cauri neveiksmīgām attiecībām, kur otrā pusīte piekrāpj un vaino tevi...utt. Bet tagad esam kopā vairāk kā 2 gadus, bet liekas, ka vairāk:) Un pēc nepilniem 3 mēnešiem precamies:))Esam ļoooti laimīgi:)

Mūsu stāsts par pirmo mīlestību ir traģisks,jo reiz kādā kompānijā bija kāds pusis,kurš man nemaz nepatika...kādu dienu viņš vienkārši bez vārdiem mani sāka aplidot,bet tas viss bija tik dīvaini,ka es iemīlējos līdz ausīm....man bija tikai 15,bet viņam 22...viss bija tikai platoniski...biju eiforijā un gatava uz visu..tad kādu dienu viss beidzās....viņš baidījās mani sāpināt...bet tajā brīdī man sāpēja ļoti....sekoja depresija gada garumā,tad sapratu,ka dzīve nestāv uz vietas un sastrādāju vislielākās mulķības,dzīvoju uz visiem 100,bet tai pat laikā domāju tikai par viņu...nāca otrais etaps,kad atkal bija iepēja būt kopā...protams skrēju un biju viņam blakus un atgriežoties mājās vēl nedēļu lidoju metru no zemes....jo satikties varējām tikai brīvdienās,jo pārējās dienas viņš dzīvoja citā pilsētā...tad atkal smaga šķiršanās....līdz beidzot es vairs neuztraucos un biju vienmēr blakus,kad viņam tas bija nepieciešams,jo sievietes intuīcija teica priekšā,ka mēs tomēr visam par spīti būsim kopā...sekoju visam notiekošajam viņa dzīvē no malas,jo bija manā vietā cita....viņš bija tik tālu nonācis,ka vairs neatšķīra klaju ņirgāšanos no viņa meitenes puses...bet ilgi tas nevilkās,jo blakus bija mans plecs...kādu dienu uzstādīju ultimātu,ka nedēļas laikā ir jāizlemj,vainu esam kopā pa īstam,vai arī nekad vairs neredzamies,jo bija jābeidz vidusskola un tad būtu devusies prom uz Rīgu...un viņš deva atbildi-jā,bet tajā vakarā es pagriezos un aizgāju...pēc mēneša mēs atkal saskrējāmies un abi raudājām kā mazi bērni...kopš tās dienas pagājuši jau gandrīz četri gadi...un daudz ko es par viņu nezināju...bija tikai babņika un dzērāja status,kas uzskatīja,ka viņam neviena sieviete nevar neko uzspiest....dēvēja svi par mustangu....tagad,palīdz iekopt dārzu,iegādājāmies pirms gada sunīti,interesējās par vēsturiskām celtnēm un citām lietām,kas tajā brīdī bija neredzamas..esmu laimīga,ka varu būt kopā ar cilvēku kuru tik ļoti mīlu,man ir paveicies,ka varu būt ar viņu kopā līdz mūža galam caur asarām un ērkšķiem...tgad domājam vienādi,bieži pabeidzam viens otra iesāktos teikumus un atkātojam-es tiko gribēju teikt to pašu...domāju,ka esam ideāls tandēms..pirmais gadsrozā,otrais ar asarām un koferu krāmēšanām un beidzot kā cimds ar roku...

Manuprāt tam vai pirmā mīlestība nu galīgi nav nozīmes, galvenais, lai būtu pēdējā!!!!Lai sagaidītu vecumdienas utt!!!:):):)

Viņš man pirmā un pēdējā mīlestība, es viņam..

Mums lidzigi! ;) Mums bus kazas,kad busim kopa 5 gadus un vel mazliet!

No savas puses varu pateikt, ka es apprecēšu savu īsto pirmo mīlestību (pirms tam bija tikai iemīlēšanās) un arī savu pirmo vīrieti. Arī mīļotajam ir līdzīgi esmu viņam pirmā mīlestība un arī pirmā sieviete :) tā ka visu mācamies uz sevīm. kāzu dienā būs 6,5 gadi kā esam kopā bezgala laimīgi! protams pa vidu ir bijuši arī strīdi, lielāki un mazāki, bet tas ir neizbēgami lai arī kādi būtu raksturi, jo kopā tiek pavadīts diezgan daudz laika. ir tikai jāturpina pilnveidot savas attiecības un viss būs kārtībā arī pēc strīdiem!

es aprecēju savu pirmo mīlestību un es arī biju viņa pirmā mīlestība un šogad svinam 10 gadu kāzu jubeleju (rožu kāzas) un nevienam par visiem šiem gadiem nau paslīdējusi kāja ;) mēs arī pēc raksturiem ļoti atšķirīgi, bet ļoti labi viens otru papildinam. vienīgais kas mums kopīgs tā ir humorizjūta :D vēl tagat mūs sauc par saldo pārīti ,jo to vien darām kā usinamies un pucinamies :D un es nepārspīlēju ,ja kāds man gadijumā netic.

Nu re, es pagājušo nedēļu apprecēju savu pirmo mīlestību, savu klases biedru. Esam kopā 7 gadus, nu jau rit 8tais. Gājis ir visādi, bet vienmēr tā mīlestība bijusi pāri visam. Ne viņam, ne man citi partneri pa vidu nav bijuši.

Mans mīļotais ir mana pirmā mīlestība, nu tāda īstā mīlestība, ar kuru nebiju tikusies daudzus gadus...un tad vienā vasaras vakarā ballē nejauši tikāmies...Nekad nebiju domājusi, ka mēs atkal būsim kopā, jo pirms gadiem mēs viens otram bijām pirmā mīlestība, bet tad jau par tādām lietām nedomājām!Un re kā liktenis ar mums izspēlēja jokus, kam es esmu ļoti pateicīga un mēs esam kopā!Tā pa īstam!Un esmu secinājusi, ka manu dzīvi vada liktenis, ka viss notiek tad, kad tam ir jānotiek!
Mēs savā ziņā esam dažādi cilvēki, jo es esmu ekspresīva, mēs esam ar dažādām interesēm, bet šo gadu gaitā esam viens otram pieslīpējušies un esam kopā veidojuši un izkopuši savas attiecības:)

Arī man nākošgad ir priekšā lielā diena, ar manuprāt manu pirmo milestību, bet ne es viņa pirmā!
Arī es baidījos par to, ka viņš ir mana pirmā mīlestība un klausoties apkārt notiekošajā, domāju, ka kadreiz jau tas viss likumsakarīgi beigsies, lai kā to negribētos!!!
Un tomēr pēc 5 gadu kopā būšanas mīlestība ir tikai augusi...

Droši vien man ir kā nevienai-gadījuma skars, mežonīga kaisle,meli( laikā,kad man jau bija vienas attiecības) pārvērtās skaistās maiguma pilnās attiecībās un nu jau laulībā....

Par tām bērnības mini mīlestībiņām un aizraušanām bērnudārza un skolas laikā - varētu teikt to pašu, ko jau raksta ashele, tomēr tas noteikti nevar tikt palikts zem vārda mīlestība. Es pieņemu, ka domāji - pirmā īstā mīlestība. Ja godīgi, tad jāsaka, ka laikam būšu no tām dažajām, kas savu turpmāko dzīvi pavadīs kopā tieši ar savu pirmo, īsto, patieso un vienīgo mīlestību. Mīlestību mīlestības vispareizākajā nozīmē :)) Un ziniet - esmu par to laimīga!!!
Un ko varētu pateikt par tām raksturu nesaderībām un atšķirībām - ja tās nav uzbāzīgi traucējošas atšķirības, tad tam noteikti nevajadzētu būt par šķērsli jūsu laimīgai kopdzīvei. Esmu laikam no tiem cilvēkiem, kas atzīst teicienu - pretējie poli pievelkas, jo tieši šīs krasās atšķirības piedod odziņu abu cilvēku attiecībās (vienīgi, ja tas nerada šaušalīgus ķīviņus utml...).

un kas gan ir pirmaa miilestiiba? maneejaa varbuut bija jau beernudarzaa, kad mans labaakais draugs deva man buchu, ljaava braukt ar savu triisriteni un vienmeer atdeva savu saldo eedienu. vai varbuut 7. klasee kad sirds staajaas katru reizi kad gaitenii pamaniiju to smuko puisi no 8. klases. vai tad taas nebija pirmaas miilestiibas? vai arii taa pirmaa miilestiiba kam sekoja pirmais skuupsts... pirmie solji tajaa nezinaamajaa pieaugusho pasaulee kas saucas "attieciibas"...un pirmaas saapes, vilshanaas nodeviibas... tik daudz kam iziets cauri, no pelavaaam atsijaati graudi. mans viirs ir vieniigais ko esmu patiesi un uz muuzhu iemiileejusi. visas paareejaas pirmaas miilestiibas bija tikai celjsh uz sho, lai arii dazhaas pieturas es pakaveejos diezgan ilgi, tomeer kad vinjsh mani pirmo reizi apskaava un noskuupstiija - es vareeju zveereet - tas ir pirmais skuupsts manaa dziivee.

es esmu apreceejusi vieniigo viirieti ko patiesaam esmu miileejusi, lai gan kaadreiz es ticeeju ka miilu citu.

kas attiecas uz raksturu nesaderiibu varu sheit pateikt shaadu atzinju: "nav iedaalu cilveeku, ir tikai cilveeki, kas ir ideaali piemeeroti viens otram". ja juusu attieciibaam netraucee atshkjiriigie raksturi un ja citaadaak (galvenie uzskati par dziivi, pamatveertiibas, intereses, sapnji, meerkji) esat piemeeroti viens otram - tad lai juusu atshkjiriigie raksturi papildina viens otru! :) nav jau vienas receptes, bet ja miilestiiba ir patiesa - tad juus viens otra truukumus spesiet paciest ar smaidu! lai jums veicas! :)

precos.lv