pirmaa miilestiiba :)

tieši tā-iztrakoties var arī ar savu mīļoto vīrieti, pat ja viņš ir pirmais!;)

Ļoti žēl, ka Tu iztrakošanos saisti tikai ar gulēšanu ar vairākiem vīriešiem, bet iztrakoties jau var arī savādāk ;)

Citēju: tās, kurām bijis tikai tas pirmais vienīgais - daudz kā palaidušas garām ;)
SVIESTS!!!!
Mans vīrs man ir pirmais un vienīgais, un es nemaz nenožēloju to, ka neesmu "iztrakojusies"
Nemaz neesmu alkusi to darīt, jo esmu uzskatījusi un uzskatu par muļķīgu gulēt ar vairākiem vīriešiem piedevām ar to zīmēties!

tieši tā jo mēs nevaram paredzēt otru cilvēku,tāpat kā sevi,jo mēs nezinam kurā brīdī būs kāds likteņa pagrieziens,kas liks izmainīt visu dzīvi un šobrīdējos uzskatus...nespļausim vēl traukā no kura pašām vēlāk būs jāēd...jādzīvo ar cerību...būs labi...un būs vēl labāk...

Jā, tā jau tās lietiņas notiekās un kā būs mūsu gadījumā - dzīvosim, redzēsim :)) bet viennozīmīgi ir skaidrs - būs feini! :))

visus jau arī nevar vienā maisā sabāzt,ja ir satikušās divs radnicīgas dvēseles,kam nekādas skriešanas nav bijušas vajadzīgas un nav...tad uztraukumam arī nav pamata...tāpēc jau ir dažādi cilvēku tipi...citi ir tādi ašie,kas mīl uzmanību un trakas lietas,bet citiem tas nu nemaz nav vajadzīgs....un nemaz nebūs vajadzīgs...ja tā padomā,tad trakot var arī tajos 40,kad pienākums ir izpildīts un bērni lieli...protams saprāta robežās...pagaidām sabiedrība vēl nepieņem šādu variantu,kad tādā vecumā pārītis arī var ierasties klubiņā un padejot-visi skatās šķībi-bet kāpēc? vaitad tādā vecumā cilvēks jau ieguldīts kapā? protams gadās reizēm tā saucamā pusmūža krīze par ko mēs laikam šeit arī uztraucamies,kad kādai no pusītēm vai abiem parādās vēlme izmēģināt citus partnerus,bet cik ir novērots,tad tikai maza daļiņa izšķirās...pārējie pārdzīvo krīzi un dzīvo tālāk,bet kā? ierastajā rutīnā,vai arī tas izmaina viņu uzskatus un attiecības pēkšņi mainās par 180...tiek piedzīvota otra iemīlēšanās tajā pašā,kas jau tos entos gadus bijis blakus...

jā Līgaviņa! ko gan darīt?? :)

vnk pievērst vairāk uzmanības, vai kādam neparādas vēlme skriet... :D:D

tas skriešanas trakums agrāk vai vēlāk pienāk visiem. labāk jau jaunībā, nevis ap 40 gadiem. 20 gados sadarītās muļķības vēl ir labojamas, bet kad 40 gados maisam nāk gals vaļā - tad ko nu vairs glābt??

ko darīt ja negribas trakot? nu varbūt tomēr pamēģināt ... labāk tak tomēr jaunībā... ;)

un runa protams ir ne tik daudz par sānsoļiem un neuzticību, drīzāk jau par aktivitātēm un atraktivitātēm, kas piederas jaunībai! :)

Es tikai varu piekrist un arī saprotu visu pilnībā, bet ir lieta tāda, ka - ko mums darīt, ja tāda jaunības trakuma un izārdīšanās kāres nav īsti bijušas - piespiedu kārtā trakot un meklēt citus variantus...? =D Tas jau būtu tā smieklīgi :))
Mēs kaut kā esam izauguši šādā un nevis citādākā veidā. Iespējams arī tādēļ, ka mums apkārt ir tādi piemēri kā vecāki, kuri jau tik daudzus gadus kopā dzīvo laimīgi, bez jebkādiem sānsoļiem. Vai arī vienkārši esam sagaidījuši to īsto un visfeināko mīlestību - vienam otru :)

par to jaunības iztrakošanos...

jau bērnībā vecmāmiņas, tantes teica - vajag sākumā izbalēties, izskraidīties un tikai tad precēties. jo kad būs bērni, tad jau vairs neko. man protams likās - nu ko tās vecās tantes sajēdz...bet sajēdz jau gan. un runa ir par lūzumiem attiecībās nevis pēc gadiem 5 vai 10, bet gan pēc gadiem 20, 30... un tieši tās vecās tantes labi visu saprot, jo caur viņām runā pieredze, kas krāta 20, 30, 40 gadu garumā.

protams, var jau arī iemīlēties 16 gados un to pašu apprecēt 20 gados. un nav teikts ka laulība nebūs laimīga. vienīgi būs grūtāk. lai arī cik neforši - tomēr neveiksmīgas attiecības mums dod ko tiešām noderīgu - labu mācību, pieredzi. ja ir iets cauri kam sāpīgam pirms īstā cilvēka atrašanas, tad ir vieglāk, jo jau zin kas un kā...labāk var izvērtēt situāciju.
mans vīrs man nebija pirmais, es viņam gan. bet nu ar manu sāpīgo pieredzi pilnīgi pietiek uz mums abiem, lai mācītos no kļūdām un tās vairs neatkārtotu. es zinu - ja būtu bijusi jauna un dumja - līdz laulībai mēs nebūtu tikuši. tāpat vien maltos pa riņķi vien un ij nesaprastu kur tā lietas būtība slēpjas.

bet vislielākais prieks, ka rimies tas jaunības dullums un nemiers, kas urdīja un dīdīja. tagad varam abi kopā izdzīvot vēl jaunības brīvību, tajā pašā laikā apzinoties, cik svarīgas ir mūsu savstarpējās attiecības. :)

Ar to iztrakošanos ir tā, ka tas šā kā tā ir atkarīgs no cilvēka paša - kāds viņš ir. Es personīgi vienmēr, jau no bērnības, esmu bijusi ģimenes cilvēks. Tā trakošana nav bijusi aktuāla ne man, ne arī maniem līdzdzīvošajiem draugiem, draudzenēm. Teiksim tā - trakošana attiecību jomā. Jā, iespējams pēc jūsu teiktā es varētu būt kaut ko pazaudējusi, palaidusi garām, bet tas tomēr ir katra paša ziņā - es personīgi nesaskatu neko zaudētu. Nu, okei, ja jūti, ka šis cilvēks nav tas īstais - gan atradīsies, bet pamest cilvēku, kuru mīli tikai tādēļ, ka vēl vajag patrakot...! - gaumes jautājums :)
Un vispār - tas, ka precos ar savu pirmo visīstāko mīlestību nenozīmē, ka mēs netrakojam savā starpā! :) Esam kā roka ar cimdiņu - abi traki savā mīlestībā!
Jauku dieniņu! :)

protams,ka neiztrakojoties agri vai vēlu viss sabrūk,protams ne visiem....rados ir meitene,kura nesen izšķīrās un tagad bauda visus dzīves labumus,bet pa vidu mazs bērns...stulbi-reizēm savs krusts tomēr ir jānes,lai arī cik smags tas nebūtu it sevišķi ja ir atvasīte,kas tagad negrib pat braukt uz mājām,jo apķerās ap kaklu un grib braukt pie manis....tikai trīs gadiņi,bet visu saprot...žēl tā bērniņa....par laimi es iemīlējos,tad abi iztrakojāmies,tā ka pietiek visam mūžam un tagad kopā notauvojāmies....abi priecājamies ka toreiz viss tā notika....vairs negribās nekādus tusiņus,labākā atpūta ir divatā...

Mans topošais vīrs nav mana pirmā mīlestība, bet vislielākā un varu pat droši teikt mūžā mīlestība. ja tā paskatās, kādas "mīlestības" man bija līdz šim...tās nevar nosaukt par mīlestību.aizraušanās, patikšana utt.

Piekrītu Dignai un Amnesiai... Īstenībā es no savas pirmās mīlestības tieši tāpēc arī izšķīros, jo sapratu, ka mūsu attiecības kļuvušas pārāk nopietnas, bet es tam vēl neesmu gatava, gribēju vēl iztrakoties un gribēju pamēģināt arī daudz ko citu... kā var zināt, ka tieši tas ir tavs īstais un vienīgais, ja neesi bijusi kopā ar citiem...
Var jau, protams, teikt, ka topošais ir vienīgā īsatā mīlestība salīdzinot ar visiem citiem iepriekšējiem, bet vai arī toreiz tā domāji?

pilnīgi tev piekrītu
tās, kurām bijis tikai tas pirmais vienīgais - daudz kā palaidušas garām ;)

arī esmu no tām, kas uzskata, ka vispirms jāiztrakojas un tad jāprecas, un nekur nav teikts, ka tā nevar būt kādreizējā pirmā mīlestība, vnk ir jāizmēģina, lai saprastu, kas ir īstais
un man vienmēr licies, ja nav bijusi šī iztrakošanās, tad ātrāk vai vēlāk sagribas tomēr tā visa

un tās kas saka, ka vispirms iztrakojušās un tad bija pirma mīlestība - melo, pirmā īstā mīlestība ir daudz daudz ātrāk, tā, ka pat neticu, ka pirms tās jau var paspēt izbaudīt visus jaunības trakumus

Par laimi, mans vīrs nav mana pirmā mīlestība :)

Pirmo iemīlēšanos, tai sekojošo šķiršanos un sāpes bija interesanti piedzīvot, tāpat kā tam sekojošos n-tos pielūdzējus un jautrību ko spēj sniegt jaunība un skaistums :) Ja vīrs būtu pirmā mīlestība, es nebūtu daudz ko pieredzējusi no tā fantastiskā kas ir bijis, tāpēc diezvai attiecības būtu ilgas, bet tā kā aiz muguras jautrs" brīvības" laiks ar baudu varu nodoties mīlestībai un attiecībām ko spēj sniegt patstāvīgas un stabilas attiecības.