Pēckāzu skumjas

Ir jau pagājis gandrīz gads pēc mūsu kāzām un pagaidām vēl pēckāzu depresijas nav :) Jo ir tik daudz lietas darāmas, ka nav laika skumt! Lai gan mēdzu ik pa laikam paskatīties bildes vai kāzu filmu un tad visas tās dienas sajūtas uzrodas no jauna...cik bija forši! Bet depresijas gan man nav :):):):)

salasījos un sabijos.... ceru, ka man tas ies secen... tieši par spīti šim grūtajam laikam, gribas, lai viss ir viens vienīgs foršums un mīļums... neko citu... :)

Šorīt secināju, ka laikam šī kaite dažos gadījumos piemeklē ne tikai jaunās sievas, bet arī vedējmātes... Nu viena riktīga pēckāzu depresija... Visas pēdējās nedēļas tu esi skrējis, ņēmies un darījies, koncentrējies tikai vienam mērķim, visus pārējos pabīdot malā, bet tagad tā visa vairs nav. Diena aizgājusi un atsaukt to atpakaļ, lai izdzīvotu vēlreiz, nevar... Un tad vēl tās domas, ka to varēja vēl labāk izdarīt, vai to... Kaut kā jau sevi nodarbinu - apstrādāju fotosesijas bildes, kuru taisīju jaunajam pārim viņu oficiālajā sareģistrēšanās dienā (tā bija dažas dienas pirms kāzu svinībām ar viesiem), veidoju bilžu klipu, kas būs kā dāvana mēneša jubilejā. Būtībā jau jāsāk aktīvi rosīties ar savām kāzām, bet esmu sevi tā izsmēlusi, un tad vēl darbs, jau visiem zināmā algu apcirpšana utt., ka nu galīīīgi negribas par to visu domāt... :(((

Tas jau nav tikai kaazam.Ja uz kaut ko ljoti koncentrejas un ljoti gaida, tad pec tam, akd tas jau noticis un ir garam - parnjem tadas skumjas.Vienkarshi jabut daudziem mazakiem merkjishiem notikumiem dzive, japlano tos, lai nebutu taa, ka koncentrejamies tikai uz vienu ljoti lielu notikumu un pec tam atlikusho laiku dzive pavadam skumjas par to - cik gan tas bij skaisti un cik nu tas ir pagajis;)Radiet skaistus un ipashus mirkljus vairak sava ikdienaa;)

Jā, jocīgi gan...bet visas jaukās lietas šķiet pārāk ātri paiet....rīt būs tiešī mēnesis kā esmu sieviņa...un mums priekšā ir nopietns pasākums-kas un kā, vai izdosies...vistrakāk ir ar to neziņu. nevaru sev iestāstīt ka nav jādomā tas sliktākais, bet-pašas domas bāžās virsū....ko darīt? Laikam jāpievēršas citām lietām, lai nav laika domāt...

Tieši tā kā Digna teica, katru reizi pēc kāda lielāka notikuma, vajag atrast kādu citu notikumu, ko plānot un gaidīt... Man parasti pēc ceļojumiem šādas depresijas uznāk, staigāju sapūtusies un uz visiem dusmīga, ka bija jābrauc mājas, lai arī būtu palikusi tur vēl daudz ilgāk... Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tieši tā pat būs pēc kāzām, tieši tāpēc jau tas medusmēnesis ir vajadzīgs :)

Zinu ka tādas skumjas sirsniņā iestājas ,tik ilgi gatavojāmies un tik ātri tas mirklis paskrēja.Bet mācieties tagad savā jaunā ģimenē svētkus viens otram paši organizēt.Man vīriņš katru mēnesi pirmajā gadā nesa kāzu datumā ziedus.Es klāju jauku svētku galdu,pasēdējām divatā,parunājām,palidinājāmies.
Kad dzims bērniņi būs jaunas emocijas,jauni svētki.Būs jauki kaut katru gadu sviniet divatā savu ģimenes dzimšanas dienu.

Nesatraucies! Tas ir pilnīgi normāli, es tā domāju. Man ir tas pats - it kā viss bija sāpnis, ātrs, pasakains. Dažreiz sēžu un pat raudu, ka tik ātri viss paskrēja, jo gribētos atkal un atkal izjust tik lieliskas emocijas.
Būs gan viss labi, nomierināsimies, jo priekšā tak tik daudz citu prieku, laimes un skaisto brīžu!!!:)))
Apsveicu visas jaunas sieviņas un veiksmi topošajām!:))))

Mums autores aprakstītās skumjas kaut kā izpalika, bet mēs arī ar vīru vēl joprojām pārrunājam kāzu notikumus, skatamies bildes un priecājamies, ka izlēmām apprecēties.
Mēs, savukārt, pirms dažām nedēļām uzrīkojām visiem viesiem atkāzas un tas bija ārkārtīgi jauks pasākums. Visu tādā brīvā stilā, cepām desas, gājām uz jūru, spēlējām spēles, vakarā skatījāmies uz lielā ekrāna bildes un pēc tam video. Bija fantastisks pasākums. Pēc tam visiem izsūtījām bildes no atkāzām pa e-pastu. Visiem patika! Tā bija brīnišķīga diena, kad atkal atcerējāmies savu skaisto notikumu!

Es no šīm sajūtām izvairījos ar ceļojuma plānošanu. Jau dažas dienas pēc kāzām sāku apzināt svarīgākos punktus un tā 4 mēnešus no skumjām ne vēsts, jo biju "ceļu jūtīs", pēc ceļojuma sākās jau citi plāni saistīti ar mājokli un ģimenes piauguma plānošanu. Tā kā, laiku velti labāk savas ģimenes attīstībai un attiecību stiprināšanai nevis skumjām par pagājušo. :)

Njā, man arī tā bija, bet pēc Jāņiem, jo tie tūlīt pēc kāzām bija. Interesanta sajūta, bet tad uz pāris dienām izbraucām tepat uz kaimiņvalsti un tagad jau jāsāk domāt par remontu viesistabā un par lielāku ceļojumu kaut kur tālāk.
Parādās jau jauni mērķi, uz ko tiekties :)

Man no šādām sajūtām, par laimi, ne vēsts, joprojām ir lidojuma sajūta, skatamies filmu, gaidam bildītes, sākam plānot mūsu romantisko ceļojumu... Tā diena bija viena, ļoti skaista, kā neaizmirstams sapnis, bet atmiņas, emocijas, iespadi... tas paliek. Un tik tiešām, plānojot jau nākamo kopīgo, mīļo pasākumu skumjas noteikti nebūs :)

Pat psiholoģijas portālos par šo tēmu ir raksti. Šīs skumjas sauc par pēckāzu depresiju :) Man arī šis žēlums bija, taču kopā ar jaukajām atmiņām tas ātri vien pazūd. Galvenais ik palaikam kaut ko kopīgi ieplānot, lai ir, ko gaidīt, un lai ir, uz ko tiekties. Veiksmi :)

Būs vēl radu, draugu kāzas.
Pirmdzimtā gaidīšana, dzimšana un kristības.
Bērnu pirmās skolas dienas, izlaidumi, bērnu kāzas.
Mazbērnu gaidīšana, dzimšana un kristības.
Mazbērnu pirmās skolas dienas, izlaidumi, mazbērnu kāzas.
Viss tikai sākas!
Un vēl un vēl..

mana Lielaa diena gan veel tikai priekshaa, bet domaaju, ka arii tad, kad taa buus pagaajusi centiishos neskumt, jo saaksies jauna dziive (man gandriiz kardinaali savaadaaka). Bet ir tik daudz lasiits par paariem, kas katru gadu precas pa jaunu, tikai katru reizi peec citaam tradiicijam un citaas valstiis. Tas, protams, turiigaakajiem. Bet katru gadu jau shaa kaa taa var nosvineet godam kaut vai vieteejaa SPA un taadaa garaa :)

Protams, pirmaa reize jau ir laikam taa iipashaakaa :)

p.s. peeckaazu skumjas laikam jau ir diezgan neizbeegama sajuuta tapat kaa pirmskaazu stress :)