par steigšanos un kavēšanos

Smieklīgi, bet es gribu apprecēties nākamvasar tikai izsapņotā datuma dēļ - 07.07.07. Varētu teikt, ka šis datums ir mana kaprīze, jo, principā, es nesteidzos. Man ir labi kā ir! Lai gan negribētos precēties tikai tādēļ, ja parādītos mazais. Tāpēc, ņemot vērā to, ka esam jau runājuši par ģimenes pieaugumu un to, kad būtu tam labākais laiks, tad gribas, lai kāzas notiek pirms sākam reāli šīm jautājumam pievērsties :lol:
Diemžēl mūsdienu sabiedrība ir tendēta uzskatīt, ka kāzas notiek tikai bērna dēļ, ja jaunā sieviņa tajā laikā jau ir stāvoklī. Un tas mani patiesi tracina! Tieši tāpēc gribu apprecēties pirms tam, lai bērniņš nāktu pasaulē patiesā laulībā. :wink:
Īstenībā es nezinu, kāda būtu mana pašapziņa un pārliecība sevī un arī mīļotajā vīrietī, ja no sākuma nāktu ziņas par bēbi un tikai tad viņš teiktu, ka nu gan jāprecas... Nez kāpēc, bet es to uztveru, kā vīrieša iedzīšanu stūrī. Man gribētos, lai bērns un vīrieša lēmums, ka jārīko kāzas nāktu neatkarīgi viens no otra! :)

piekrītu eziic_Miglaa. nav kur steigties un tas laiks paskries tik ātri un šis ir tik ļoti patīkams laiks... tas ir jāizbauda! drošivien,ka nekad nekas tāds vairs neatkārtosies! tapēc ātrāk noteikti ne, ja nu vienīgi vēlāk, bet mazliet velāk :))

Nevarētu tā teikt. Manas kāzas plānojas nākošajā jūlijā, un visa gatavošanās notiek pilnā sparā, ir izvēlētas līgavas māsas un skaidri ir arī maršali, ir kleita (par ko es pati esmu pārsteigta, bet kā jau arī te dažviet rakstīts - ja ir īstā, tad jāņem) un gandrīz skaidra arī svinību vieta. pat scenārijs pa daļai jau ir izstrādājies...
Bet ātrāk kā noliktajā datumā precēties negribētu. Varbūt tāpēc, ka tikai tagad apjaušu, cik vienreizīgs un īss ir neprecētas meitas laiks.