Par raudāšanu!?

Es raudaju, kad vedējmāte lika visiem vēl kādu laiciņu pasēdēt vecāku mājās un iededza svecīti, lai vienmēr vecāku mājās deg liesmiņa...gandrīz sāku raudāt, kad baznīcā zem tēta rokas devos pretim savam mīļotajam....raudāju, kad pēc laulību ceremonijas viesi devās apsveikt, un pirmie nāca vecāki...raudāju pie galda, kad aizdedzām sveces par mūsu, vecāku un vecvecāku mīlestību....visbeidzot raudāju, kad devāmies čučēt, piegāja draudzene pie manis un raudot teica, ka ļoti priecājas par mums un mūsu mīlestību.jā, varbūt par daudz asaru bija, bet laikam tās bija laimes asaras....

Es raudu parasti visos aizkustinošos brīžos, bet savās kāzās biju tik satraukta, ka iedzinu pat fotogrāfi stresā, bet neraudāju:)) Bija brīdis pie altāra, kad dziedājām dziesmu par lūgumu dievam dot savu svētību, knapi noturējos... varbūt nervu nomierinošās zāles palīdzēju nezinu, bet totie pēc kāzām braucot mājās pasakoties vedējai un lasot novēlējumus no apsveikumiem raudāju dikti :)

man arī nevienā brīdī asariņa tā arī nenobira. visu laiku smaidīt vien gribējās!

Es jau tagad raudu kā vedējmāte, kad atradu jaunajiem skaistu mičošanas dziesmu :D
Bet savās kāzās noteikti emocionālie augstumi būs baznīcā un mičošanā. Noteikti.

Es arī visu laiku smaidīju, man pat vakarā jau mute sāpēja! :D Labāk domā, ka smaidīsi ne raudāsi :D

Jocīgi, es kura par jebko un vienmēr raud - vispār neraudaju. Es biju tik laimīga, ka tikai smaidīju - visi laiku.:))))

Man asariņa nobira brīdī, kad tika veltīti īpašie vārdi tieši man(dzimts.nod.)...bet pēc brīža jau smējāmies, jo bija mocības abiem ar gredzenu uzvilkšanu-kā saka-smiekli caur asarām

esmu bijusi kāzās, kur vīrs raudāja, kad sieviņu tēvs veda pie altāra... tas bij patiešām aizkustinoši :) pēc tam jau raudāja arī visi pārējie, protams :D

oi, sāpīga tēma... es jūtīga uz šitiem :D es pat citreiz filmas skatoties raudu :D
es domāju neviena tablete no šitā neglābs

Man asaras bira tad, ka bija jāsaka zvērests :)) jā, un arī tad, kad gājām ārā no baznīcas skanēja Mendelsons - tad arī bija asaras :).

Bet man zvēresta laikā apraudājās arī vedējmāte un fotogrāfs :)))

oi paziistot sevi, es laikam no riita jau saakshu un vakaraa beigshu :)

varbuut kaads var ieteikt labaakaas pretstresa/ pretpaarlieku-emocionalitaates zaales? :))

Es raudāju tikai vienā brīdī, nākot ārā no dzimtsaraksta nodaļas. Tika atskaņots Mendelsons un kaut kā visas tās emocijas, kuras ceremonijas laikā apvaldīju, tajā brīdī vairs nevarēju savaldīt. Bet nekas, tas arī bija ļoti skaisti kā vīrs pēc tam slaucīja manas asaras:). Bet tā kopumā man viss tas pasākums vairāk bija ar smaidu uz lūpām, jo diena bija vienkārši lieliska:)).

Es jau zinu ka raudasu tad kad prasis vai ja! :) Zinu kad draugi precejas, ligava raudaja td kad vilka gredzenu vinam!