Par raudāšanu!?

Ne jau vienmēr raudāšana ir no stresa :) un tādēļ arī zālītes diez vai palīdzēs :)
Mūsu kāzās raudājām diezgan daudz. Pirmais moments jau bija tad, kad pēc izpirkšanas vecāku mājās ieraudzījām viens otru tai lielajā dienā :) Apraudājāmies... Baznīcā sveicot vecākus bija tāds emocionāls brīdis - apraudājāmies... Svinību vietā arī nācās vakara gaitā paraudāt, jo īpaši vīra mazās māsiņas un vēl vienas meitenītes sagatavotā priekšnesuma laikā - apraudājāmies...
Eh, patiesībā tā raudāšana bija tāda interesanta padarīšana, jo zinot sevi, ka reti kad mēdzu raudāt - pavērās tāds sentimentālais vilnis :) Bet bija jauki un nedomāju, ka no tā vajadzētu baidīties :)

Ta jau parasti ir - jo vairak mierina, jo vairāk birst asaras :))))

es raudāju, kad pēc ceremonijas mūs sveica ar tik jaukiem vārdiem un novēlējumiem. un kur nu vēl noturēsi asaras, kad vīramāte nespēj neko pateikt, jo pati apraudājās, un krustmāte lasīja mums sarakstītu dzejoli

Mēs redzējam gandrīz līdzīgu situāciju savās kāzās. Abi ar nākamo topošo vīru sēžam divatā "zaksā", koridorī un gaidam, kad tad beidzot mūs ievedīs tai istabā, kur vajadzēs tikai parakstīt papīrus. Sēžam, zirgojamies, te ienāk jaunais pāris, kam tūlīt vajadzēs reģistrēties. Kā līgava pārkāpusi "zaksa" slieksni, tā visu laiku raud. Protams mammuki klāt un mierina, bet jo vairāk mierina, jo vairāk šī raud. Skats tik tiešām tāds, ka nabadziņu atvilkuši pret viņas gribu.

Man noteikti būs asaras acīs, jo radu kāzās bija slapjas acis un arī šito visu lasot saslapinājās acis:D

Stirninja.
Re, asaras +smaids!!!!Kolosālākā bilde!!!!Man diemžēl no zagsa bildes nav, "raudošā"bilde arī nav(pati gan redzēju)bet-tās asaras ne tādas kā sāpēs....vienkārši ir labi, forši un pašas saskrien....Traki jau nebimbāju-tikai acīs slapjums!!!!!

es neraudāju vispār, tik smaidīju... :) bet baznīcā pēc ceremonijas pagriežoties pret viesiem redzēju, ka draudzenes slauka acis un degunus, pat draudzenes vīrs izskatījās noraudājies...

es parasti esmu ļoti emocionāla un viegli saraudināma. biju pārliecināta, ka baznīcā izplūdīšu asarās. paņēmu līdzi 2 kabataslakatiņus...bet satraukums bija tik milzīgs, ka nenobira neviena asara. vnk nespēju paraudāt, cik ļoti aizkustināta biju.

smaidīju gan pēc ceremonijas tā ka, vakarā pat vaigi sāpēja. tā bija ļoti laimīga diena!

Principā man cik bijušas līgavas tad dažas ir nobirdinājušas prieka asaru,bat viena man bija īpaša.
Piebraucam pie baznīcas un pēc sarunas ar mācītāju kā sāka raudāt tā raudāja visu laiku vel baznīcā.Pat tā ka sāka raustīties.Sākumā pat ieskrēja galvā doma -varbūt ar varu izprecina,bet abi tiešām izskatījās ļoti laimīgi un iemīlējušies.Un beidza raudāt tikai pēc apsveikšanas.
Beigās sapratu ka saviļņojums tik liels ka sevi nevar savākt.Ja kāda zin ka var notikt tāpat ,tad gan labāk kādu nervu tableti iedzert.Savādāk liekas ka līgava nelaimīga.Jo tur nebija smaids caur asarām.

Es jau Jūsu tekstus lasot par raudāšanu nobirdināju divas asaras, jo iedomājos tos skatus skaistos! Itsevišķi, kad meiteens uzrakstīja par to, ka līgavainis pie altāra raudāja! Tik aizkustinoši! ;)

Ir viens labs līdzeklis uz zālītēm (pati dzeru, jo nevaru specīgas antibiotikas) - Sedativ :) Tas ir bezrecepšu līdzeklis :)

Paldies, man arī patīk...Fotogrāfs labu monetu noķēra.Tāpēc uzskatu, ka raudāšana bildes nesabojās!:)

Skaista bilde ar patiesām asarām :)

jā, laikam bija emocionālā stāvokļa izpaudums...taču bildes arī skaistas iznāca ar visu raudāšanu...:)

Oi. vieglāk palika, ka neesmu vienīgā kurai asariņas bira, bet tajā brīdī bija tāds saviļņojums!!!!Sajūta tik foršā, ka asaras dažas bija, bet smaidīju arī traki....