Par izmaksām, (ne)pacietību un bardaku galvā

Mums bija līdzīga situācija. Mans mīļais mani bildināja. Tikai tad domājām, ko tālāk. Man bija vairāk naudas un es teicu :"Precamies šovasar! Nauda ir mūsu kopīgā nauda" Nelielām kāzām mums sanāca un bija jau maijs. Bet viss nokārtojās pats no sevis. Vīrs atrada labu peļņas iespēju un vecāki no abām pusēm gribēja palīdzēt. Rezultātā kāzas bija septembrī. Tā mums bija mūsu sapņu kāzas ar viesu namu un visu pārējo. Neatsakies no vecāku palīdzības! Tā ir viņu vēlme un prieks. Un tikai kāzās tu sajutīsi, cik visi esat vienoti. Gan caur šo notikumu, gan turpmāk. Un simboliski tas arī ir pēdējais lielais brīdis, kad vecāki palīdz. Pēc tam tev pašai ir sava ģimene. Līdz tam tu esi meita, meitenīte, neatkarīgi no vecuma. Pēc tam tu veido jaunu ģimeni.

Mani vairāk pārsteidz fakts, kaut kāda tendence šodien (ne tikai par kāzām, bet par visu - izrādīšanās) - rīkot pēc iespējas šikākas kāzas.
Manās attiecībās nav finanšu problēmu, bet es nekad nespēju saprast - kāpēc ir tā jāstreso par to, ka kāzām jābūt obligāti smalkām/šikām ar visādām sazin kādām tradīcijām, kur tiek iesaistīti visādi kāzu rīkotāji un 101 persona, kas atbild par katru nieku, bez maz vai par krupju uzvilkšanu līgavai... :)
Es uzskatu, ka būtu mazāk jāliek uzsvars uz "smalku kāzu" pozicionēšanu kā kaut ko vispārpieņemtu, tad arī sabiedrībā nerastos tāda absurda zemapziņā jau iesēdusies doma, ka kāzām ir jākrāj nezin cik gadi, lai tikai ietilptu vairākuma stereotipos par to, ka kāzas = dārgs pasākums. Kāzas nekad nebija dārgs pasākums, par dārgu pasākumu to pārvērš paši rīkotāji, jo "aj cik gribas izrādīties un celt pašiem sev asti sakot - skat, cik mēs bagāti" :) :) :)

sievietes vienmēr grib visu uzreiz. es esmu bijusi gandrīz līdz asarām, ka mani kjipa nemīl, jo viņš pateica, ka grib kāzas, bet ne tagad (tas bija pēc apmēram pusotra gada kopā būšanas, kad tīri teorētiski sākām runāt par kāzām). toreiz tētis veda mani pie prāta, sakot, ka mīlēt jau mīl, bet vnk nav nobriedis kāzām un man tas jārespektē. un es arī respektēju. kas zin, kādas būtu izvērtušās mūsu attiecības, ja es būtu sākusi zāģēt.
un pēc pusgada viņš arī nobrieda, musu 2 gadu jubilejā Eifeļtorņa pašā augšā krita uz celīša un teica skaistākos vārdus pasaulē :)
un kopš tā brīža mums nav bijušas nekādas nesaprašanās par finansēm vai jebko citu. sākām krāt naudu, katru mēnesi atlikām noteiktu summu. tas bija laiks, kad es biju studente un mani vienīgie ienākumi bija 70ls stipendija un arī viņam darbā nebija zelta laiki. bet kaut vai mazas summiņas, bet nolikām katru mēnesi. kāzas svinējām pusotru gadu pēc bildinājuma, paši bijām sakrājuši gana daudz, bet vecāki uzstāja, ka palīdzēs un saņēmām vēl smuku summiņu no abām pusēm un tas viss kopumā ļāva uzrīkot sapņu kāzas :)
tagad gan man ir labs darbs, gan vīram pašam sava firma un labi ienākumi. ja tagad sadomātu precēties, tad tas viss būtu daudz ātrāk izdrāms un bez vecāku palīdzības, bet man patika viss tā, kā bija. lēnām nobriedām un arī vecāki bija vairāk kā priecīgi palīdzēt. paši viņiem neko nelūdzām.

mani pirmo reizi bildinaaja 2 meeneshus peeci iepaziishanaas un biju paarsteigta .....
tagad jau esam preceejuhies , vinjsh gribeeja lielas kaazas , es mazas , naudu kraajaam pashi , abiem ienaakumi + - vienliidziigi .... tad vinja maasas pieteicaas paliidzeet un jaa viena maasa kaartoja ziedus , otra apmaksaaja frizieri un make up , it kaa jau nekas daudz , bet iesaistiijaas ......

naudu sakraajaam pusgada laikaa...... protams bija netradicionaalas , viesu skaits bija ap 45 cilveekiem , lielisks eediens , dzeerieni , dj, mums kaazas ar visu ap un ieksh ( ieskaitiitas arii biljetes manai mammai un maasai no Riigas uz Budapestu un atpakalj ) izmaksas bija 3000 eur ....
protams ir atskjiriigas cenas kaadas ir Ungaarijaa un kaadas LV , jo piemeeram viesu nams nenjem atseviskhju iiri pa viesu namu kaa taadu , ja tu pie vinjiem eed un dzer .....un palasot precos.lv kaazas LV ir daargs prieks .....
bez tam esmu bijusi kaazaas kur vairaak kaa 100 cilveeki , taadas man ne iipashi , labaak mazas un sirsniigas .... tas ir mans noveerojums , jo mazaak viesi , jo sirsniigaakas .....

mans viirs arii reizeem vairaak uztraucies kaa es biju.....un vairaak shepteejaas kaa es ......

Mani bildināja pirmo reizi 3 gadus atpakaļ, automašīnā, bez urrā, un galu galā gandrīz mašīnā arī gredzenu pazaudējām, bet ar precēšanos nesteidzāmies, jo bija arī bail un puds sāls vēl bija jāizēd kopā; Nu, lūk, un tikai pirms 2ām nedēļām tik apprecējāmies, jo pa īstam tiku bildināta pagājušā gada rudenī. Kāzu rīkošana, lielākoties, bija uz maniem pleciem ( tā lielākajā daļā gadījumu ir), jo, ja sieviete grib, lai ir viss pēc viņas vēlmēm, vīrietis pieņem to un iesaistās tikai tad, kad prasa vai uzliek par pienākumu. Tā tas ir, mans vīrs arī tāds bija, bet toties es sarīkoju mūsu dienu līdz perfektumam tādu, kādu tajā brīdī gribējās...
Otrā lieta - mans vīrs tiešām ļoti gribēja precēties un priecājās par to brīžiem pat vairāk kā es, jo es biju pārstrādājusies un pārņēmusies, tāpēc vienīgais, ko būtu darījusi citādi, būtu noalgojusi organizatorus, lai mazāk jābojā attiecības ar strīdiem aiz noguruma.

nepārdzīvo:) nezinu nevienu vīrieti, kas par gaidāmajām kāzām aiz sajūsmas spiegtu:) šeit, manuprāt, daudzas meitenes savus stāstus par līgavaiņiem pārspīlē - jo tā taču skan labāk:)))
mums bija tā - izlēmām, ka jāprecas, iesniedzām pieteikumu un pārējais bija uz atstāts uz maniem pleciem, vīrietis bija pārņemts ar saviem darbiem, un plānošanā iesaistījās tik cik pateica, kas patīk un kas nepatīk, un kopā vajadzēja kaut kur aizbraukt... es apzinos, ka viņu detaļas neinteresēja, un nespiedu izvēlēteis katru sīkumu.
ja jau esi saņēmusi piedāvājumu precēties, tad jau par sievu viņš tevi grib:)

nu ko lai tad saka - esat 2 sarežģīti cilvēki...varbūt nedaudz piebremzē ar savu "buldozerismu", atstāj tad to jautājumu par kāzām uz kādu brīdi, pavēro situāciju. Mēs sievietes esam nepacietīgas, it sevišķi ja runa ir par kāzām - dabujam bildinājumu un gribam precēties pēc iespējas ātrāk. Ļauj savam vīrietim nedaudz saņemties un sakopot domas. Tai laikā, parādi ka esi viņa sievas cienīga - sataisi kādu romantisku vakaru un skaties, ka drīz vien viss nokārtosies.

AnnaBella- varbūt mūsu problēmas rodas, jo par daudz runājam :D Pareizāk sakot, es par biežu runāju par to, ko vēlos :) Un nekur mūsu sarunas nenoved, jo es vēlos tagad un uzreiz (nu vismaz just degsmi), a viņš nesaprot, par ko cepiens, jo precēties tak precēšoties. Mēs esam kopā vairāk kā divus gadus. Nav daudz, bet pietiekami, lai saprastu vai gribam būt kopā vai nē. Nu labi, ir pāri, kas pēs pieciem gadiem tik saderinās. Un tomēr man liekas, ka ja vēlas, tad vēlas uzreiz. Negribu, lai mani prec tikai tāpēc, ka "nu varētu", gribu, lai pa īstam grib mani par sievu! Nav pat tā sāpe tik ļoti par termiņiem- gads vai divi, bet drīzāk par to, ka nejūtu, ka viņš tiešām, tiešām to vēlas!

nepiebāz galvu ar tādām domām! Tai vietā lai klausītos ko citas stāsta un dod padomus izrunājies ar viņu! Pajautā, vai viņš no kaut kā baidās, vai ir par kaut ko nepārliecināts!? Daudzu pāru domstarpības rodas tāpēc, ka nerunā, neklusējiet un nekrājiet to sevi! Agrāk vai vēlāk tas iznāks ārā, bet daudz nopietnākā formā. Neklāsti savas domas te - internetā - elektroniski.
Ja jau dzīvojat kopā kādu laiku, tad domāju, ka nav tā ka viņš baidītos, ka kaut kas var izmainīties pēc kāzām! Pie tam - ja jau viņš Tevi bildināja, tad jau arī grib precēties un redz Tevi kā savu dzīvesbiedri. Cik Jūs ilgi esat kopā?

It kā abi gribam ne pārāk lielas kāzas, bet nu tomēr ar nakšņošanu u.c. Es gan tagad saku, ka manis pēc varam kaut četratā apprecēties, jo ne jau tusiņš ir galvenais.

Man aizvien vairāk liekas, ka viņam vienkārši ir bail. Tik nesaprotu, kāpēc, jo nekas jau nemainīsies- tāpat kopā dzīvojam utt. Un nav jau tā, ka esam pazīstami tikai gadu. Bet nu laikam ir kaut kas, kas viņu biedē tajā un mans buldozerisms tikai apstiprina viņa aizdomas, ka nekas labs nav tajā tematā. Nezinu, reizēm man liekas, lai tak viņš iet pa gaisu, ja nezina, ko grib. Bet no otras puses- visādi citādi jau attiecības mums labas un es arī saprotu, ka reāli nespētu no viņa aiziet, pārāk jau mīlu :( Laikam kaitīgi šajā portālā daudz sēdēt- salasos tos foršos stāstus, kur vīrieši aizrautīgi grib precēties, kur pēc bildinājuma pirmās dienas par to tik vien domā utt. un man liekas, ka manējais tā īsti negrib nemaz precēties, ja reiz nav tik aizrauts un pārņemts ar to :( Ja kaut ko tiešām grib, tad tomēr savādāk uzvedas.

vai esi runājusi ar viņu, kādas vispār kāzas viņš grib - lielas, mazas? es saskaros ar to, ka daudziem liekas, ka mazas kāzas bez tusiņa nemaz nav normālas kāzas, bet tā nebūt nav. Protams, arī mazām kāzām vajag gan naudu, gan izdomu, bet varbūt vīrietim tas nebūs tik traumējoši un neradīs apziņu, ka kāzās nepieciešams vesels kapitāls. Man pavisam nesen bija mazas, skaistas un mīļas kāzas, kur tuvākie radi (vecāki, māsas, brāļi) piedalījās tikai ceremonijā, bet pārējo kāzu dienu pavadījām kopā ar vedējiem. Un es tiešām ne brīdi nenožēloju, ka izlēmām par labu tieši šādām kāzām, arī vīrs, kas sākotnēji gribēju tusiņu, bet beigās piekāpās par labu manām vēlmēm, tagad saka, ka tas bija pareizs lēmums un tieši šādas kāzas mums vajadzēja.
Ar to tikai gribēju pateikt, ka jums jāatrod tāds variants, kas ir pieņemams abiem :)

Pajautā savam kungam no kā viņam bail- no pašām kāzām, vai no laulības, būt precētam. Ne visi vīrieši ir sajūsmā par kāzu izdarībām un galvenais būt pašā epicentrā. Labprātāk aprecētos klusā ceremonijā.
Kādreiz, kad mani bildināja,teicu "jā", bet ne šodien vai rīt. Nu neko. Pacietīgi gaidīja, kamēr sagaidīja (pēc 2 gadiem, kura laikā no viņa saņēmu vēl divus bildinājumus). Arī man bija bail, bail būt precētai, bail viņā kļūdīties, lai gan arī esmu buldozers. Ja kas, tad te pat un tūlīt. Kāzas negribējām.Divas dienas pirms kāzām paziņojām vecākiem, kurus uzaicinājām uz svētku vakariņām. Aprecējāmies klusi, bez vedējiem un ceremonijas.

Pārlasīju savu tekstu- no malas izskatos pēc pilnīgas muļķes :D Nu jā, no malas viss vienmēr vienkārši liekas, bet kad esi pats tādā situācijā, tad sapinās domas un zūd saprāta veselais. :D

Paldies, meitenes, par daudzpusīgiem viedokļiem, palīdz uz visu skatīties vairāk no malas!

Bet laikam jau ar to mana bēda nebeidzas :( Ierunājos- ok, precamies pēc diviem gadiem, bet tad vienojamies, ko un kā gribam, aptuvenus datumus, uztaisām kopīgu krājkontu un liekam kaut pa piečukam iekšā. Un tad jau redzēs, kā mums veiksies. Bet uz šo nekādu skaidru atbildi tā arī nesaņēmu. Nu labi, šobrīd ir tā, ka šis temats mums jau drusku tāds "sāpīgs" palicis, tāpēc saprotu, ka uzreiz kaut kādu konkrētu reakciju gaidīt grūti. Un tomēr, man sāk rasties sajūta, ka varbūt viņš vēl tā īsti nav nobriedis kāzām :( Mīl jau dikti un precēt (it kā) arī grib, tikai ne uzreiz. A man liekas- ja grib, tad grib kaut uzreiz. No otras puses, es jau ar neesmu nekāds eņģelītis un man ir tendence gribēt visu un uzreiz, tāpēc varu nejauši kļūt par buldozeru, kas, protams, rada pretreakciju. Katrā ziņā tādas "izčīkstētas kāzas" ar negribu, kad nav tad nav. Dzīvošu tik nost un baudīšu dzīvi, piemēram, pa brīvo naudu, ko nav jākrāj, aļaušos sev ko foršu utt. Lai iet bekot, ja pas nezina vēl, ko grib. Kd gribēs 100%, tad aprunāsim. Tik bail, ka tas aizvanijoums manī paliks un pa laikam uzpeldēs- ka tik ilgi nevarēja nobriest :( No otras puses- viņam pirmās šitik nopietnās attiecība, nav brīnums, ka no katra soļa baidās, un ja vēl paklausās stereotipus par tām sievietēm, kas izmainās pēc kāzām utt. karoč, bardaks tik vēl lielāks galvā :(

Nu varbūt Tev taisnība, ka tas varētu graut vīrieša pašlepnumu, ja jau viņš ir tik principiāls. Un par kopējo budžetu - es neuzskatu ka tas nemaz nav sava viedokļa uzspiešana, jo šķiet ka tas ir pašsaprotami - nav vairs tu un es, bet MĒS. Nu bet labi, katram jau savādākas tās attiecības ģimenē, arī vīrieši un sievietes ir atšķirīgas. Vienkārši žēl meiteni....ir iespēja iekrāt to naudiņu savai ilgi gaidītai dienai, bet vīrieša pašlepnuma un principialitātes dēļ, tas nevar notikt tik drīz kā vēlas.