Nolaižas rokas..

Lai nebūtu tik daudz liekas naudas tērēts kāzu pārcelšanas gadījumā - nav iespējams ar viesu namu un ēdinātājiem vienoties par datumu maiņu???!!! Man vismaz šīs 2 pozīcijas izmaksāja visdārgāk... Vārbūt, izstāstot cilvēkiem situāciju, ir iespējams vienoties?

Kāzas negribu atcelt arī tā iemesla dēļ, ka nedzīvojam Latvijā. Un tas viss nav tik vienkārši izdomāt citā laikā, jo gribam kāzas tieši šeit. Viss ir sarežģīti.
paldies par atbalstu un viedokļiem!

Es arī noteikti Tavā vietā atceltu kāzas uz nedaudz vēlāku laiku - varbūt septembrī vai oktobrī, ja tas ir iespējams... jo tas ir pilnīgi saprotams, ka pēc tik tuva cilvēka zaudējuma cilvēks var būt sagrauts ļoti ilguu laiku... varbūt Tev jāpagaida, kad šīs bēdas sāk pierimties un ir izsāpētas... Iedomājies kā Tu justos viņa vietā, un vai būtu spējīga domāt par kāzām, tai ir jābut ne tikai Tavai, bet arī viņa skaistākajai dzīves dienai... tāpēc ir jāpagaida piemērots brīdis, lai viss būtu skaisti! Turies un viss būs labi!

Situācija, protams, nav no patīkamākajām :( BET kā jau te arī pieminēts - dzīve turpinās! Protams, topošajam vīriņam ir grūti... Bet tas nebūtu īsti pareizi tā dēļ atcelt kāzas... Īpaši tagad, kad līdz kāzām ir palicis pavisam maz!'Tuvu cilvēku zaudējus sāp - ļoti sāp! Sāpēs ļoti ilgi! Bet ir kultūras, kur cilvēka aiziešana tai saulītē tiek uztverta savādāk - viņam tur būs labāk! Nebūs jāraizējas, jāuztraucas par šīs saules nedienām, problēmām (un šī gada rupjāko lamuvārdu "krīze"). Tāpēc turaties! Atbalstiet viens otru! Un, lai topošais mīļotais cilvēciņš mēģina saprast arī tevi! Jo ne tikai viņam sāp māsas zaudējums, bet arī tev (jo taču bijāt jau gandrīz radinieces, nevis svešas). No visas sirsniņas novēlu jums visiem izturību!

Tas ir tik ārkārtīgi bēdīgi, ka liktenim tā ir labpaticies izdarīties... :( Zaudēt tuvu cilvēku ir smagi. BET - vai atcelt kāzas... Zini, ja Tavs līgavainis un viņa radi tomēr saka tieši pretējo - lai kāzas tomēr būtu - tad visticamāk lai tā arī ir. Protams, tas ir smags posms, bet tajā pašā laikā kāzas noteikti būs tas priecīgais notikums, kas kaut nedaudz izkliedēs skumjas un ielīksmos sirdis! Savādāk vienkārši nevar būt! Un ja jūs tik ilgi un cītīgi šim notikumam esat gatavojušies, tad domāju atcelt to tiešām nebūtu prātīgi. Kaut vai dēļ sevis! Protams, arī ieguldītā nauda nav mazsavīga, lai gan kā jau te min - nevienmēr nauda ir būtiska. Šajā gadījumā domāju gan, ka kaut kādā ziņā tomēr ir - ja viesi samaksājuši tādas summas, lai vispār uz šejieni tiktu. Tas nav tik vienkārši... Un ja paši radi neuzstāj uz kāzu atlikšanu - vē ljo vairāk.
Tev patreiz ir sajūta, ka tikai Tev vienai gribas precēties un ir vajadzīgas šīs kāzas. Noteikti tā nav. Vienkārši emocijas un sajūtas šobrīd ir īpaši saasinātas...

Ja ir tāda iespēja, tad kāzas var atcelt. Bet daudzām ir tā, ka lai kāzas vispār taptu tika likts lats pie lata un tas ir no svara zaudēt visu un iespējams nākošā iespēja kāzas uzrīkot būtu pēc gadiem 5.
Ne visi var atļauties tīri no naudas viedokļa izdomāt rīkot un tad nerīkot un atkal rīkot.

Es noteikti atceltu kāzas!Pie tā nevar pierast un nevajadzētu,jo katra tuvinieka zaudējums ir smags trieciens un ja vēl tik tuva cilvēka :( Es noteikti nevarētu priecāties par šo dienu,ja mans topošais ar sāpi sirdī sēdētu līdzās un domās būtu pavisam kur citur :(

man bija tā, ka 6dien tērpos baltā kleitā, bet nākošajā 3dienā sēru drānās! Divas dienas pirms kāzām aizgāja mana omīte.... Protams ka tas noskaņojums līdz kāzām nebija tas labākais, bet kāzu dienā uzlikām maskas un bija labi!
Situācija tev ir nepatīkama agnese88, bet pat nezinu ko lai iesaka, jo šinī gadījumā tev jārunā ar draugu. Kāzu diena būs kaut kas jauks un gaišs, rūpes raizes šajā dienā neiederas... bet cilvēki vien esam!

Man pašai ir tā, ka pēdējos 3 gados ir miruši 4 ļoti, ļoti tuvi cilvēki un jau vienkārši ir grūti satricināt, jo esmu pie tā pieradusi. tāpēc man arī ir grūtāk saprast, jo galu galā, dzīve turpinās, bet es no visas sirds cenšos.

Vienīgais, ko šajā situācijā var darīt (kad finanses nav mazsvarīgas) ir pieminēt tuvo cilvēku un būt kopā ar viņu domās. Nākamajā dienā mēs braucām ar vīru un viņa mammu uz kapiņiem nolikt ziedus viņas vīram (mana vīra audžutēvam) un mana vīra omei.
Mums kāzās negāja bēdīgi, neviens noskumis nesēdēja. Visi priecājās un viss notika, bet atradām brīdi, kad pakavēties domās ar tuvajiem, pieminēt ar labu vārdu un nolikt ziediņus. Jo viņi vienmēr mums būs mīļi un sāpe sirdī nekur nezūd.

Piekrītu, ka ir jādzīvo tālāk, neviens jau arī nelec pakaļ aizgājušajam, tomēr uz laiku tā dzīvošana tālāk gribot negribot tiek it kā paralizēta uz brīdi (un pāris mēneši sājā gadījumā tas ir ļooooti maz). Cilvēkam IR japasēro, jāparaud un jāpaskumst kādu laiku pēc zaudējuma, vienam tas ir mēnesis, citam vairāki, citam varbūt vēl ilgāk.

Mīļu cilvēku jau neviens neaizmirsīs. Vēl tagad, dažādos pasākumos pieminot manu vectētiņu, asaras laužas ārā (kaut pagājuši jau teju deviņi mēneši kopš bērēm), BET mums visiem ir jādzīvo tālāk. Mēs nevaram izmainīt to, kas ir bijis. Mēs varam izmainīt tikai to, kas būs :)

Varbūt es tiešām bija skarba. Tagda lasu, ko domā citas meitenes, kārtējo reizi saprotu, ka cilvēki IR dazādi:)
Es pēc savas mīļās omītes aiziešanas arī ilgi nevarēju atgūties un tajā laikā neviens mani nepiespiestu rīkot un svinēt kāzas, neskatoties uz to, ka omīte tā būtu gribējusi vai tik un tik naudas ieguldīts. Nevarētu un viss, jo biju tiešām bēdīga un tieši tādā pasākumā vēl asāk izjustu viņas trūkumu.

piekrītu Beatriss :) Un vēl tomēr gandrīz mēnesis laika samierināties ;)

Protams, ka katrs gadījums ir individuāls. Un saprotu arī, ka tīri no finansiālās puses ir diezgan neiespējami atcelt un tad rīkot atkal. (susii - nauda nav galvenais, bet nauda ir vajadzīga, lai vispār kaut kas būtu. Arī kāzas.)
Izrunājieties un neuzspied neko viņam tajā dienā. Varbūt tas noskaņojums kāzu dienā nemaz nebūs tāds, kā liekas tagad. Tie tomēr ir svētki.