nav vairs pārliecības un īsti arī vēlmes

Tu teici vārdus - lielai daļai. 5.teikums.
Bet nu labi, tā jau tāda "matu skaldīšana"

viss ok :)

Es jau nesaku, ka lielai daļai... Es teicu, ka autore nav pirmā, kurai radušās šaubas - te esmu lasījusi vairāku meiteņu diskusijas, kuras pēkšņi vairs nav pārliecinātas vai grib un ko grib.
Man arī šaubu nav, esmu pārliecināta par sevi un savu mīļoto.
Tāpēc arī rakstīju, "Kārtējo reizi jautri sasmējos.... :) ", jo manuprāt, te var tikai izkratīt sirdi paliekot anonīmam ( vairāk vai mazāk), palīdzēt jau mēs viena otrai šādā brīdī īsti nevaram, nevaram mainīt sajūtas, izdzēst šaubas un tml.

Novēlu kliedēt nepārliecinātību, izvērtēt un būt laimīgām šajā skaistajā un stresainajā laikā.
Lai visām viss izdodās, lai nešaubamies un mīlam! :)

noteikti nepiekrītu tam, ka lielai daļai meiteņu pirms kāzām ir bijusi kāza šaubu diena. manurāt, tas nav normāli. ja jau reiz ir šaubas, tad tas ir signāls nevis vnk garastāvokļa svārstības!
man nevienu dienu nebija ne mazākās šaubas. protams, ka kāzu gatavošanās laiks ir stresains laiks, bet stress jau ir par to kāzu dienu. man, protams, arī bija. bet tieši par DIENU nevis par laulību faktu. un tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.

diskusijas autorei - pie psihologa diez vai, bet varbūt aizej pie kouča. tas ir cilvēks, kas Tev nesniegs nevienu atbildi, bet uzvedinās uz pareizajiem jautājumiem, ko uzdot sev pašai. jo Tev vnk ir jāizvērtē viss, ko vēlies un jāsaprot, ka nekas labāk nepaliks. bērnam īstie pusaudžu gadi vēl tikai priekšā un viņš paliks vēl spuraināks. ja Tu viņu mīli, atd viss kārtībā, bet ja bērnu uztver kā pienākumu, tad nekas labs no tā nesanāk. vnk uzdod sev jautājumus un izvērtē, ko Tu īsti vēlies.

nu ja rodas shaubas , tas jau kaads signaals, kaa teevs piedalaas deela audzinaashanaa, naudas pelniishana ir ljoti laba lieta, bet ir arii citas lietas , kas beernam vajadziigas kaa uzmaniiba un kopaa pavadiits laiks.....ne tikai noskaitiita nauda un visatljautiiba ....
vai kas mainiisies peec kaazaam , nekas iipashi nemainaas, jo manaas attieciibaas iipashi nekas nav mainiijies, kaa bija pirms kaazaam taa ir arii peec kaazaam, tikai taa kaazu diena ar neaizmirstamaam emocijam pielidiita un vinjsh ik pa laikam apjautaajas vai veelreiz preceesimies ....
vai tu domaa ka beerns tevi savaadaak peec kaazaam uztvers , vai tad jau viirs peekshnji saaks piedaliities beerna audzinaashanaa un maajas darbu pildiishanaa ...

nja , ja alkoholisma paziimes tagad , apdomaa vai esi gatava kopaa ar alkoholikji dziivot , tas nav viegli

Padomā tā kārtīgi pirms precies ar cilvēku, akm ir problēmas ar alkoholu..tiešām apdomā. Neceri, ak pēc kāzām kaut kas mainīsies uz labo pusi, cik redzēts, parasti - tieši otrādi..

Klade,
pie psihologa vērsties nav vērts,domāju, viņš tev pavisam noteikti nav vajadzīgs. Izbrīvē laiku tikai sev, "atslēdzies" no visa un sakārto domas. Un tad arī izlem - vai topošais vīrs tev saistās ar mīlestību, pieķeršanos, uzticību utt., vai tas tomēr ir pieradums, bailes palikt vienai, nemīlētai un veituļai. Bērns arī jūt uztraukumu, pati zinu, ka gatavošanās kāzām atstāj savu iespaidu arī sadzīvē. BET - ja šobrīd draugs uzvedas tā, tad es nedomāju, ka kāzas tik stipri izmainīs viņa attieksmi, vabūt tikai ar gadiem, ar vecumu... Arī bērns - vai tas ir mīlēts kā pašas, un vai gribēsiet arī kopēju bērniņu pēctam, kas par to rūpēsies?
Citudien, arī es domāju, ka nemaz nav godīgi, ka es pēc darba viena pati gatavoju, uzkopju utt., bet padomā - ir taču tādas lietas, ko dara TIKAI viņš - nes smagos iepirkumu maisiņus, labo jūsu auto!? Protams, ka forumā var izkratīt sirdi, bet tikai tu pati vari izlemt. Esi uzmanīga - nepazuadē iespēju būt laimīgai!

Nu traki...
Ticu, ka arī topošajam vīram nav viegli - jāuztur un jāaudzina dēls, jāgatavojas kāzām. Arī viņam noteikti ir tā pati nenoteiktības sajūta par nākotni. Un dēlam arī nav viegli - kamēr vienkārši dzīvojāt kopā, drošvien tiki uztverta kā (pagaidu) draudzene, bet tagad gan - kļūsi par pilntiesīgu mammu (nevis pamāti).
Iesaku tomēr mēģināt izrunāties ar topošo vīru, lai vairāk velta uzmanību bērnam (nevis lai "savāc" SAVU sīko). Domāju, ka arī savs bioloģiskais bērns 11 gadu vecumā var izvest no pacietības. ;))
Esiet stipri!!!

ā.. un 5) un jā, iedomājoties par to, ka tas viss arī turpmāk būs jāvelk daļēji man vienai, ņemot arī vērā potenciālos kopīgos bērnus, man vnk sāk kļūt smagi, un arī no tā, ka regulāri saņemu negatīvu emociju lādiņu no bērna, visu to emociju rezultātā un reizēm arī noklusētā, norītā rūgtuma pēc, sāk parādīties veselības problēmas.

1) es jau viņu tieši tā arī uztveru..
2) mātei ir gluži vienaldzīgs tas bērns, tāpēc arī dzīvo ar tēvu.
3) līdz bērns uzsāks savu dzīvi, paies kādi 10gadi
4) 29 un 11
6) šis jautājums ir uzpēldējis tikai nesen, jo bērns pamazām ieiet spurainajā pusaudža vecumā, kopā dzīvojam nepilnus 2 gadus.

1) Ja bērns ar tēvu plāno dzīvot kopā arī turpmāk, iesaku tev sākt viņu uztvert kā SAVU bērnu, nevis kaut kādu "sīko".
2) Kur ir māte? Parasti tomēr šķirto pāru bērni dzīvo pie mātes.
3) Bērns mūžīgi nebūs bērns, bet kļūs pieaudzis un uzsāks savu dzīvi.
4) Cik gadu ir tev un cik - bērnam? Iespējams, starpība par mazu, lai viņš tevi uztvertu kā pieaugušu cilvēku.
5) Nu jā, būtībā tev jāsaprot perspektīvas, apprecoties ar šo vīrieti. Ja topošais vīrs ir nodomājis tev uzticēt sava bērna audzināšanu, ļoti iespējams, ka tā būs arī ar pārējiem jūsu potenciālajiem kopīgajiem bērniem.
6) Kāpēc šis jautājums uzpeldējis tikai tagad? Pirms tam nedzīvojāt kopā? Vai bērns tikai nesen sācis dzīvot pie jums? Vai arī tu pie viņiem?

Kāzu plānošana nav pie vainas - esam nolēmuši laulāties baznīcā, bet bez tradicionālām svinībām, svinības ir plānotas tikai pēc medus mēneša ceļojuma.
Kāpēc šaubos? Lieta ir tanī, ka manam topošajam ir bērns, kurš dzīvo ar mums, bērns - pusaudzis. Tēvs visu atbildību ir nogrūdis uz mani. Līdz ar to - visas rūpes, brokastis, vakariņas, drēbes, visa mācību kontrole ir jāveic man, jo pats šajās lietas nepiedalās vispār, bet es uz šo nespēju mierīgi noskatīties. Kad pasaku kādu skarbāku vārdu par mācīšanos vai gulēt iešanu, jo sīkais ir mazliet izlaists un bieži neklausa, tad es no tēva puses bieži tieku apklusināta, protams, bērns pats arī dusmojas un uzmet lūpu uz mani. Es sanāk esmu tā ļaunā pamāte. Un šorīt.. jā.. atkal bija kārtējais notikums ar skolas kavēšanu, nevis dēļ aizgulēšanās, bet dēļ visatļautības un manis teiktā neņemšanas vērā. Tad nu es, emocionāla sieviete būdam, sacepos.. Atskrēju uz darbu bez maz vai asarās..
Ar tēvu par šo lietu ir runāts.. Bet viņam šajā sakarā ir problēmas ar dzirdi.
Tagad sēžu un domāju, vai man tas vispār ir vajadzīgs.. Tā ir mana vienīgā dzīve, kurā es gribu justies laimīga un mīlēta, nevis kā mūžīgā aizrādītāja, bakstītāja, mājas darbu pārbaudītāja - sliktā pamāte :(
Esmu sarūgtināta un bēdīga :(

Sveika, Klade!

Man ir tieši tāda pati situācija, tāpēc ja neiebilsti piebiedrošos Tavam ziņojumam, lai uzklausītu citu domas. Mana problēma, kāpēc vispār radās ši doma galvā ir Viņa griba pār alkoholu! =(

Kārtējo reizi jautri sasmējos.... :) Neesi Tu pirmā, kas kaut ko tādu te pajautā.
Ko es varētu teikt - mazāk domā un vadies pēc sajūtām, vai tev ar viņu ir labi, vai priecājies viņu satiekot utt. Mazie ikdienas sīkumiņi ir ļoti būtiski. Pieļauju, ka lielai daļai, kas grasās precēties ir bijusi kāda diena kad sāc šaubīties, bet tas drīzāk būtu izskaidrojams ar tā brīža garastāvokli.

Es pie psihologa neietu, tā stulbi liekas un ko viņš tev pateiks???
Atslābsti, aizmirsti uz brīdi par kāzām un miers

Kāpēc šaubies? Nav mīlestības vai nav pārliecības, ka varēsiet kopā nodzīvot visu dzīvi?
Ja plānojat laulāties baznīcā, iesaku parunāties ar mācītāju. Un arī tad, ja neplānojat. Īstenībā vari arī viena parunāties, ja neesi dalījusies savās šaubās ar otru pusi.

Kāzu plānošana vispār ir tāds process, kas paņem ļoti daudz spēku un nervu. Līdz ar to iesaku nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus.