Mūsdienu bildināšanas tradīcijas...

mmmmm..... mīļi!!!!

Tiešām palasot šeit visu jūsu stāstus, asara nobirst par to, cik forši.... Tiešām jutu līdz, kaut nevienu no jums nepazīstu :)))

Man mīļotais bildināja mani mūsu 8.gadu jubilejā.. Bijām ceļojumā uz Ēgipti - aizgājām vakariņās uz jumta restorānu, vakariņojām zem zvaigžņotās debess... un tad viesmīlis atnesa šampanieti un mans mīļais metās uz ceļa restorāna vidū un lūdza manu roku... Tas bija tik aizkustinoši.. Abi raudājām aiz saviļņojuma, cilvēki aplaudēja... sauca: "Congratulation!" Nu vobšem kā filmās... Un tad bija mirklis, no kā tik ļoti baidījos.. vai man patiks gredzens... Un ziniet - gredzens bija PERFEKTS! Tas bija taisīts no manas omītes un opīša laulības gredzena, kuri laulībā bija nodzīvojuši laimīgus 53 gadus... tad es vispār nevarēju apturēt asaras un galvenais, ka viņš to visu bija izplānojis un sarunājis man nezinot....

Es varu lepoties, ka mans mīļums ir romantiķu skaitā!!! Viņš nevilcinājas ar bildinajumu un viss notikās 3-4 mēnešus pēc iepazīšanas(zinu, ka ļoti ātri - bet nenožēloju nemaz!!!!)....

Toreiz viņš bija kā apdulusi muša pavasara pirmajos saules staros!!! mani ļoti kaitinaja viņa uzvediba un pārlieku mīļa izturešanās, jo vēl nebiju domājusi par attiecibām! Es viņu visu laiku meģināju nosēdināt uz zemes, bet viņs tik pa mākoņiem...=)))
Viņš jau divas dienas nemierīgi uzvedas... peksņi savajadzējās visus manus gredzenus izmērīt.... un tml...=)))
Tad nu vēlu vakara, pec darba, ejot cauri parkam kā parasti neko nenojaušot, devamies uz māju pusi... Tur gaidīja jau skanoša mūzika .... viņš man aizseja acis.... ieveda otra istabā - teica, lai apsežos uz paklāja uz spilveniem, kā man ir ērtāk!!! tad nu man sirsniņa puksteja ne pa jokam - kas nu tagad būs??? Vai tiesām viņš ir traks!?
...viņš atsēja man acis... un es redzeju tik daudz svecīšu visapkart- to tur bija desmitiem - iespejams simts! ... un mums visapkart!!!!
...tad es ieraudzīju viņu sev pretī - ar smaidu līdz ausim!!!! .... pretī pasniegtu atvertu karbiņu un gredzenu iekšā...
tiesa viņš vēl neuzdrošinajās tieši jautāt - Vai kļūšu par viņa sievu, bet .... viņš piedavāja savu draudzību un sirdi, cerībā, ka kādreiz mes kļūsim par laulātu pāri....
sekoja šampanietis, ziedi.... un es nespēju neko pateikt, kā tikai viņu cieši apskaut un klusi pačukstēt - Jā!

...kopš tā laika ir pagājuši nepilni 2 gadi un šogad janvārī secinājam, ka ir laiks!!! ...un tā savus gredzenus mīsim 20.07.2007!!!
Esmu ļoti laimīga, ka man ir blakus tik mīlošs vīrietis!

Mans mīļotais nokritās uz ceļa decembra beigās pirms Ziemassvētkiem, kad mājas un sirdis Ziemassvētku noskaņās...., un bija tumšs... ar daudz svecēm... :)

Mani, savukārt, bildināja pirmdienas vakarā, kad es pēc darba un mācībam pārgurusi atvilkos mājās... Pat prātā nebija kaut kas tamlīdzīgs ienācis, bet te skatos - mans mīļums uz ceļa un ar rozi rokā... un saka man tik patīkamus vārdus...:)

Tik skaisti,meitenes.... Aizkustinājuma asaras birst!!!
Mans Mazais nav nekāds dižais romantiķis,bet ne jau par to mēs viņus mīlam,vai ne?!
Mēs par kāzām ierunājāmies kādā no bezmiega naktīm,ir citreiz tā,ka ir tik labi ieritināties vienam otra līkumiņā un runāties,smieties,fantazēt.. Un kādā no šīm naktīm viņš teica,ka gribot mani apprecēt,gribētu bērnus tikai ar mani un vēl visādus mīļus niekus,tā arī īsi pirms iemigšanas par to novienojāmies!! Izpalika gan ceļos krišana,gan gredzentiņš,bet jebkurā gadījumā 3 mēneši līdz pasākumam...:)

Manējais pārsteidza kā vēl nekad līdz šim. Biju aizbraukusi uz laukiem viena pati, jo mīļajam bija jāstrādā. Sestdienas vakarā ar vecākiem skatījos ko nenozīmīgu TV, atbrauca brāļa draudzene un aizelsusies rāva mani līdzi - uz kurieni - nebija na jausmas! Ārā bija tumšs, izmetām pāris līkumus un piebraucām pie tādas kā stāvas ceļa nogāzes. No mašīnas es nedrīkstēju kāpt ārā. Kad man lika aiztaisīt acis, es sapratu, ka mans mīļais mans "pastrādājis" pie pārsteiguma! Bet es negaidīju ko tādu. Sekoja šampanietis glāzēs, skaisti vārdi un tad viņš pagāja malā........ No stāvās ceļa nogāzes tur lejā zālītē no 300 aizdegtām mazajām svecītēm bija izlikts bildinājums "vai kļūsi mana sieva?"...Sekoja manas asaras un "jā"! Nemūžam neaizmirsīšu! :)))

Mans līgavainis bija paņēmis vienu manu citu gredzenu, lai zinātu izmēru, nopircis to gredzentiņu un vienā vakarā zvana un saka - vai vari atbraukt uz viesnīcas "Reval Hotel" 21.stāvu, es tevi tur gaidīšu... Tur bija numuriņš noīrēts un sveces un tad nāca gredzentiņš un milzīga saulespuķe (manas mīļākās!) un protams līgavainis uz celīša. dzērām šampi un skatījāmies un naksnīgo Rīgu no 21.stāva... nekad neaizmirsīšu... romantiski!

man uz celja toposhais viirinjs nekrita, bet tik un taa tas bija pats romantiskakais un miljakais briidis kads vien var buut... kartejo ziemu aizbraucam pastaigaties gar juuru, un saakaam runaaties par pingviiniem, par to ka vinji izvelas sev otru pusiiti uz visu muuzu, un mans miiljais man pajautaaja vai es gribeetu but ta kaa tads pingviinins, vai es gribeetu buut vinja otra pusiite uz visu muuzhu, un izvilka no kabatas kastiiti ar pashu smukaako gredzentinju...

Es arī ar savu mīļoto vīrieti biju runājusi par kāzām, bet, tā kā viņš tāds apdomīgs, tad es nopratu, ka ātrāk par maiju man nav ko cerēt, jo neesot piemēroti laikapstākļi utt. Bet nu, kad tas brīdis pienāca (martā!), tad to gan nevarēja nepamanīt! Visu nedēļu viņš kā uz adatām - tāds nemierīgs, aizmāršīgs... Es gan sevi mēģināju pārliecināt par pretējo līdz pašam pēdējam brīdim, sak, atkal viņš mani tikai musina ar romantiskām vakariņām, klātas mums diviem speciāli ārā uz kafejnīcas terases... Nu neticēju līdz brīdim, kad ieraudzīju mīļoto savā priekšā uz celīša ar gredzentiņa kastīti rokās!!! Pārsteigums bija neizsakāms, pat knapi varēju "jā" pateikt, jo biju palikusi bez valodas! :D

Es mīli apkampu no mugurpuses,paņēmu viņas roku un uzvilku gredzenu pirkstā un pateicu vajadzīgos vārdus.Bija romantiski un satraucoši jo tas viss notika uz klints Atlantijas okeāna krastā vērojot saulrietu.Atbilde bija 100% JĀ

Es joprojām gaidu :D

Es piederu pie tām, kurām bildinājums nebija īpaši romantisks, bet es jau to biju sapratusi agrāk, ka tā būs, jo manējais nav īpaši romantisks. Pieņēmu to un dzīvojāmies tālāk. Bet ļoti satraucošs vakars bija tad, kad viņš gāja lūgt manu roku manam tēvam. Viņi viens ar otru diez ko labi nesaprotas. Es biju darbā, bet viņš mājās lūdza manu roku manam tēvam .Kad pārnācu mājās saņēmu milzīgu puķu pušķi ar maniem mīļākajiem ziediem sveču izgaismotā istabā. Turklāt manu labsajūtu vēl vairāk pastiprināja tas, ka redzēju, cik viņš bija uztraucies. grūti jau to visu aprakstīt, bet tas bija burvīgi...

Man jau liekas, ka nav tik svarīgi, vai tu visu mūžu atcerēsies tieši bildināšanu vai kādu citu neaizmirstamu brīdi... galvenais, lai tādu neaptrūkstas! :)

NJā... tik jauki bildinājumi... aš noķēru sevi pie domas, ka arī gribētu kā ... un tad vēl kā... un vēl... :)) Žēl, ka nevar ļauties bildinājumam vairākkārt ar tādām pašām emocijām kā pirmajā reizē un lai pārsteiguma efekts nezūd :)) Tad izvēlies tavuprāt visforšāko... :))

Manējais mani sagaidīja pēc darba (plkst.22:00). Teicu, ka vajadzētu ieiet veikalā, ko nopirkt uz mājām, viņš saka ka nevajagot. Nu tā īsti nevarēju saprast, kapēc, bet nu labi, domāju, ja nevajag, tad nevajag.
Braucam, nu un skatos, ka nepavisam ne uz mājām, prasu:" kur mēs braucam?" Viņš saka: "Gribu aizvest tev kādu skaistu vietu parādīt." Man tā jocīgi...nekad tā nav darījis, nu un protams, ka aizdomas jau arī ielavījās ( ka nu beidzot) :) Tur tāds ta kā mežs bija un uzbraucot ar mašīnu kalniņā, bijām pie pašas Daugavas. Jau lēnām sāka rietēt saule....skats vienkārši debesķīgs. Mīļais sāk man uzdot jocīgus jautājumus....cik ilgi es gribot būt ar viņu kopā?Kāpēc? Kā es redzot mūsu nākotni. Utt. Un tad nu vienā momentā man saka, ka viņš ļoti gribot būt ar mani kopā ilgi, ilgi, ilgi. Un tad tas jautājums: "Vai tu kļūsi mana sieva?" Un gredzentiņš.....Man uzreiz asaras pa gaisu aiz laimes. :)))Protams teicu Jā!