Mūsdienu bildināšanas tradīcijas...

Man bija līdzīgi kā Hiacintei - Eifeļa torņa virsotnē tiku palūgta piesēst uz soliņa, un tad man tika jautāts tas, kas jājautā un iedots gredzentiņš.. :) Aizkustinoši... Man gluži nav vajadzīgs, lai vīrietis krīt ceļos, bet bildināšana kā tāda man ir nepieciešama. Un gredzens, ja to pasniedz mīļais cilvēks, vienmēr būs pats skaistākais!

Ehhh ... labāk jau tomēr romantiku ... man tā gribētos.
Bet diemžēl man bija vienkārš bildinājums es pat teiktu ka vienkārš jautājums piecos no rīta kad es vel gulēju .

Man nopirka tādu, kādu es nebūtu pati nekad pirkusi. Bet zini, tagad man liekas, ka man ir visskaistākais gredzentiņš pasaulē! Man liekas, ja tas nāk no sirds un patiesi, tad vienkārši nevar nepatikt gredzentiņš!

nja....es nez,pagaidam saderinajusies vel neesmu,tacu biezi runajam par to,ka vajadzetu kopigi nopirkt gredzenu utt....jo vinjs varetu nopirkt tadu,kas man nepatik !kada vairs tur romantika,un iestastit ka man patiktu jeb kads,galvenais lai vinjs vinju noperk,un kur nu vel viss parejais....=((((

Man tas notika Ziemassvētku vakarā, bijām norunājuši,ka vakarā viens otru sveiksim (un + mums 24ais datumiņš ir satikšānās diena,tāpēc sanāca dubultsvētki un jau beigās trubultsvētki :)),tad nu viņš aizgāja sagatavot uz vannasistabu dāvaniņu un es paliku istabā, izslēdzu gaismu,ieslēdzu lampiņas eglītei un tad viņš nāca,pirmā apsveicu es viņu un tad viņš man iedeva maisiņu,atvēru vaļā un tur bija smukā apakšveļa (nju nakts apakšveļa) paskatijos, paliku baigi priecīga, laimīga saku ''paldies!'' un viņš saka ''paskaties vēl kas tur ir'' un tad nu bija.. ieraudziju gredzentiņu piesietu pie lentītes un tā apmulsu,jo uzreiz nesapratu,vnk dāvaniņa vai ari tas ir bildinājums :)) un tad viņš piegaja un teica ,ka īsti nezina kā tas jādara,bet.... un tad sekoja šie skaistie vārdi :)) Tā nju bija,ļoti romantiski,pārsteidzoši un neaizmirstami :)

Mans viirietis mani bildinaja 2007. gada 7. decembrii. Es tajaa dienaa to4na to negaidiiju. Aizdomiigs vins kluva ka maatei atnesa rozes un teevam pudeli ar daargu konjaku. [parasti wins sencim tikai pudeles stiepj], tad nu es kko vazaajos pa lielo istabu un redzeju ka garderobe mans milotais ar senci kko perina. nu peec mirkla vins taisna celjaa ar mana teeva atljauju [jo neesmu veel pilngadiiga ;) ] mani bildinaaja. Tas bija baigais parsteigums! Celii gan wins nenometaas, velaak gan atzinaas ka bija tik satraucies ka ir aizmirsis to izdariit... :)
Nu tagad 20. septembri kaazas !!!

Mes kopa bijam tikai 5 meneshus bet dzivot kopa sakam jau pec menesha...Nu tad vienu dienu mans miljais izdomaja ka jauzaicina vnk ciemos tuvakie draugi uz darza pasakumu..bet stundu pirms viesi ieradas mans dargais nometas uz ceļa un pateica daudz mīļu vardu (pats gan dikti putrojas un bija shausmigi uztraucies) un bildinaja...es tik ljoti apraudajos no aizkustinajuma ka knapi parspljavu par lupam JA =))) Nu tad ari sapratu kam par godu tusinsh bija paredzets...Tad ta kartigi ari nosvinejam saderinashanas balliti =)) tas bija negaiditi,bet ne sekundi neshaubijos par savu lemumu..nu luk un pec nedeljas mums ir kazas =))

Atceroties savu bildinājumu, vēl tagad skudriņas skrien pār kauliem...:)
Mans mīļotais bez manas ziņas izprasīja mani no darba Valentīndienā un teica, ka brauksim uz Aglonu uz, kā mēs saucam - mūsu baznīciņu, jo mums tur ļoooti patīk!Tā kā biju saaukstējusies, iepakoja mani segās un braucām.Lielajā baznīcā apsēdāmies pašā aizmugurē un kā vienmēr katrs kaut ko klusībā padomājām un tad...viņš nokrita uz celīša un vilka ārā samta kastīti un teica, ka ir 2 jautājumi - 1.vai tiešām esmu pārliecināta, ka esmu gatava ar viņu pavadīt visu mūžu?Pēc apstiprinājuma 2.jautājums - vai ķļūšu par viņa sieviņu un vēl ļoti intīmi vārdi...Un tad nu ar asraām acīs metos ap kaklu un, protams, teicu - jā!!!:)Un tad viņš teica, ka šajā mirklī baznīcā bija jāienāk mūsu vecākiem, taču tā kā tas ir pārāk tālu, tad viņi netika.TO dienu, protams, neaizmirsīšu nekad dzīvē!:)

Mans miiljotais, jaunajaa gadaa, uzdaavinaaja mums abiem nedeeljas nogali Pariizee. Tur arii pashaa Eifelja tornja virsotnee man arii tika pasniegts gredzentinjsh. Celjos gan nemetaas, jo bija ljoti daudz cilveeku, bet shajaa briidii man arii tas nelikaas svariigi. Paarsteigums bija milziigs, jo neko taadu nebiju gaidiijusi.
Nu jau peec 3 meeneshiem kaazas.

Mēs esam kopā jau 9 gadus, par precēšanos runājām visu laiku, tikai kaut kā nesanāca...īsta , romantiska bildināšana nebija, bet par to, ka būsim viens otram sieva un vīrs-jā....nu, un 29.februārī šogad pati liku aizvest uz attiecīgo ielu, lai uzrakstītu iesniegumus.:D
..labi, ka pases bija kabatās, jo tajā dienā braukājām pa visādām darīšanām(ne tās patīkamākās) un pa vidu iesviedu šo, kaut kas labāks-iemesls garšīgam šampim un romantiskai sajūtai pēc visas garās, nomācošās dienas pa valsts iestāžu kabinetiem....

Kopdzīvē jau esam jau vairāk kā piecus gadus. Kāzas šķita pašas par sevi saprotamas...tikai bildinājums kā nenāca, tā nenāca. Vīrietim jau laikam vajag nobriest kaut kam tādam (gan materiālā ziņā, gan arī garīgi). Un tad beidzot septītā gada augustā nāca ilgi gaidītie vārdi. Viņš mājās bija pagatavojis vakariņas; aizdedzis sveces; sagatavojis man rožu vannu...ceļos nekrita. Tikai atvēra kārbiņu ar zelta gredzentiņu, briljanta actiņu un teica, ka vēlas ar mani nodzīvot visu dzīvi; vai es ar? :))) Jā-vārdu teiksim nu jau pēc diviem mēnešiem.

Mani bildināja divas reizes.. =)

Mūsu gredzentiņa diena bija pirmdienā, kad mana otra pusīte aicināja mani uz tikšanos (lai gan sen jau dzīvojam kopā un mums ir mazulis), bet neteica uz kurieni. Vispirms braucām uz jūriņu garā pastaigā, kurp esam devušies jau no pirmās tikšanās reizes. Abi bijām nedaudz satraukušies, taču ... pastaigai sekoja brauciens uz kādu citu vietu.
Jau kādu laiku mans topošais vīriņš gribēja, lai kopā braucam uz niršanas kursiem, taču atteicu, jo zemūdens valstība nav mana stihija. Taču, kad piebraucām pie baseina, sapratu, ka runa ir par niršanu. Tā devāmies turp, jo nekas cits neatlika kā sastādīt kompāniju vismaz esot blakus.
Bet pēc stundu garām apmācībām viņš baseinā no sava biezā hidrokostīma izvilka zelta gredzentiņu ar ceriņkrāsas actiņu un lūdza kļūt par viņa sieviņu. Turpat uz vietas mums tika pienests šampanietis plastmasas glāzītēs un sekoja garš apmulsuma brīdis... :) Izejot no baseina saņēmu arī sārtu rozīti.
Tagad atliek izvēlēties kāzu datumu :)

mmm cik romantiski un skaisti.... ai ai... laimīgie :)

Pienākusi tā reize, kad arī es esmu apņēmusies pastāstīt par savu bildināšanas dienu, vakaru, reizi... :)
Tas bija 4.augusta vakars – pats vasaras briedums, kad prāts tā vien nesās uz garīgu atslābināšanos un vienkāršu dabas baudīšanu. Visa diena bija aizvadīta nu jau par tradīciju izveidojušajā ikgadējā ikvasarējā puikiņa vecāku iedibinātajā Ekspedīcijā – lielā pulka (draugi, radi un citi personāži) gājienā no punkta A līdz punktam B gar visiem tik nomierinošo un vilinošo jūras krastu. Kā jau iepriekš tas bija gaidāms – arī šoreiz visi kā viens jautri izklaidējoši pacilājoši sparīgā omā bijām braši nonākuši vietā uz ko tik ļoti trāpīgi bijām mērķējuši jau no paša rīta agruma. Bija jau pienākusi dziļa pēcpusdiena, jeb labāk būtu varbūt teikt – agrs vakars. Tā nu bravūrīgi, patīkama noguruma apņemti bijām nokļuvuši mūsu centrālajā ‘’nometnē’’ – nakts guļas, tusiņa, satikšanās un dzīvošanas vietā, kur nelielas koka mājiņas paspārnē kā sēnes pēc lietus bija uzslējušies vismaz 4x4 auduma namiņi – jeb ko tautā ierasti dēvējam par teltīm. Šogad tiešām to jau varēja dēvēt par kārtīgu telšu pilsētiņu. Bet ne jau par to ir šis stāsts...
Vakars ar savu aktīvi atraktīvi noorganizētajām izdarībām sita augstu prieka vilni, neskatoties uz to, ka jūra turpat stāvkrasta pakājē bija salīdzinoši mierīga. Tā ritēja vakars – pēc sekundes nāca minūte, pēc minūtes – stunda, un nebija it nekas, kas varētu liecināt par turpmāko vakara pavērsienu, notikumu – kā beigās izrādās – gada notikumu Nr.1!
Nākot pulkstenim ap pusnakts stundu, kādā mirklī pamanīju, ka esot iegrimušai sarunās ar citiem cilvēkiem, kādu laiciņu nebiju manījusi savu dārgo misteru. Bet ilgi nebija jāgaida, kad kādā brīdī dārgā brālis ieziņoja, ka visi ir laipni aicināti uz stāvkrastu – tur mūs sagaida neliels pārsteigums. Pārsteigums ta` pārsteigums – mazums pārsteigumu bija sarūpēti dienas gaitā, tā ka nekādas nojautošas aizdomas par kaut ko TĀDU neradās nevienā brīdī. Tā nu vēl aši pieveicot iesākto tējas krūzi, pārējiem aiz muguras kopā ar savu dārgo (laikam piemirsu pieminēt, ka ar šo uzaicinājumu bija arī uzradies mans puikiņš...) devāmies taisnā ceļā uz pārsimt metru attālo stāvkrastu. Un kā jūs domājat – kāds bija pārējo pārsteigums, nerunājot par manējo, kas pavērās acu skatam...! Stāvkrasta pakājē jūras krastā no lāpām bija izveidota milzīga sirds, kurā pēc nelielas ieskatīšanās saburtoju savu vārdu... Wha-ta...! Tajās sekundes simtdaļās īsti nesapratu, kas te īsti notiek – sirds tā aizdomīgi negudri sāka driblēt kā pa basketbola laukumu – ātrāk, ātrāk, ātrāk... Acis tā vien šaustījās no pakājē dzīvajā ugunī liesmojošā skaistuma uz blakus stāvošo puikiņu... kas... ko... kāpēc... lai gan tai pat laikā... vai tiešām..? tas taču nevar būt!... Nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad mans ‘’bruņinieks’’ bija kritis uz celīša, satvēris manu roku, veikli izvilcis no kabatiņas kastīti, kurā noslēpumaini bija paslēpies saderināšanās gredzentiņš, un nosaucot manu vārdu un uzvārdu, laimīgā balsī teica: ‘’Esmu Tevī neprātīgi iemīlējies un vēlos visu savu atlikušo mūžu pavadīt kopā ar Tevi – vai kļūsi par manu sievu?!...’’ ...tā tur nu bijām - ļaužu ieskautā puslokā, tumsā, kur tikai lāpu gaismas no apakšas liecināja par notiekošo... Tālāk sekoja mans laimīgais iesmiekls un ‘’Bet...PROTAMS!!!’’ (pēc kura topošajai vīra mammai aizrāvās elpa – ‘’kāds vēl BET..? kas par BET...!? :)) ...) Pēc tam pirkstiņā tika uzvilkts gredzentiņš, un kā par brīnumu – taisni pa izmēram! Un tad sekojot aplausiem un priekpilnu acu skatu pavadījumam, saskāvušies cieši, cieši – turpat vai kā viens vesels – kusām mīlestībā un baudījām skaisti fantastisko mirkli. Ar raudāšanu sanāca tā pat kā tai dziesmā ‘’Raudāja māte, raudāja meita...” un līdzi visi pārējie. Salija tāda laimes asaru jūra pa visiem kopā – tik skaisti tas viss bija. Pat mana māsa ar draugu, kuri īpaši neizceļas ar savu sentimentalitāti, vēlāk teica manam, nu jau līgavainim ‘’Tu pat mūs saraudināji!’’ Sanāca tik ļoti sirdi pacilājošs notikums, kuru no dziļajiem atmiņu plauktiņiem mēdzu izņemt laukā un atsaukt, un atsaukt vēlreiz un vēlreiz...
Tā nu vakara atlikusī daļa tika pavadīta tādā apsveikumu, laba vēlējumu un dažu metru pacilājienā virs zemes – visapkārt valdīja tikai mīlestība un neaprakstāmas emocijas, kas mijās ar prieku, laimi un satraukumu. Nu, nespēju tam visam noticēt – vai tiešām ar mani, vai tiešām tā notika kā notika, vai varbūt tomēr mans kārtējais reālistiskais sapnis...?..bet nē – pārāk īsti... Tā nu mēs kā tādi mīlas burbulīši tur lidinājāmies cauru nakti – neatkāpdamies viens no otra ne solīti.
Tagad šķiet tik dīvaini – kāzas nu jau tepat aiz paša stūrīša, vēl tikai drusciņ un būsim jau uz pašas gala taisnes. Bet tas jau tikai pats sākums – sākums jaunai un skaistai ģimenei.
Tāds lūk bija mūsu starts uz 21.jūniju :)) – kā sākās mūsu gatavošanās kāzām.

P.S. Sanāca tā dikti gari, bet nu.......