mīļais vai vienīgais?

Mums gan bija - blīkš-blākš :) daži metri virs zemes ... bez miega un ēdiena dažu pirmo mēnešu laikā ... un neko :P Lai gan iepazīšanās bija "nepareiza" pēc visiem nopietnu attiecību kanoniem: naktsklubs, dejas visu nakti, pirmais skūpsts pirmajā vakarā ... "nenopietns vecums" (man 18, viņam 21), pārāk īsi svārki (es) un pārāk uzstājīgi lūgumi iedot telefona numuriņu (viņš) ...

Zinu arī vairakus pārus, kuri ir laimīgi iepazinušies internetā un citos veidos, par kuriem saka "tur jau nekas nevar būt" :)

Lasot iepriekšējos komentārus kā arī, ņemot vērā personīgo pieredzi, sanāk, ka visnoturīgākās tomēr ir attiecības, kas sākotnēji iesākušās ar vienkāršu draudzību, pēc tam pāraugot mīlestībā, nevis uzreiz - blīkš, blākš, Lielā Love! :) Stabilām ilgtermiņa attiecībām laikam nepieciešams tas posms, kad vispirms iepazīsti cilvēku kā draugu, jo tiklīdz attiecības iegūst intīmāku noskaņu, daudz kas var tikt neiepazīts, neatklāts, kā rezultātā pēc rozā briļļu perioda dzīves uzskati atšķiras...

ar manu topošo arī, sākotnēji iepazīstoties, viens otra sabiedrību baudījām kā draugi (man tolaik bija citas attiecības, kas it kā sevi jau bija izsmēlušas, tomēr nebija līdz galam izbeigtas). tā, kopējās sarunās vadot laiku, nāca apskaidrība, ka īstenībā viņš ir vienīgais, kas man vajadzīgs (viņam tā apskaidrība bija jau agrāk, tikai respektēja manus principus). Tagad, pēc 5 gadu kopā būšanas un fantastiska bildinājuma maija beigās, drīz teiksim arī "jā"vārdu visas sabiedrības un Dieva priekšā - un nav ne mazāko šaubu, ka to patiešām vēlos. :)

kaut kad, jau sen, sen man shkjita ka zinu kas ir miilestiiba. tagad gan to saucu par jaunibas nepraatu, kad praataa virmo visadas domas un juutas, toreiz es pat sevi nepazinu, kaa gan es vareeju zinaat ko noziimee miileet?
savu toposho viiru pazinu jau diezgan ilgi. patiesiibaa mees krietnu laiku viens otru slepeni uzluukojaam un tiiksminaajaamies, lai gan neuzdroshinaajaamies tuvoties. un taa liidz kaadai likteniigai dienai februaarii...viss saakaas ar vienkaarshu apskaavienu kad man bija veesi un slapjas kaajas. bet sirds ietriiseejaas. muusu attieciibas saakaas ljoti leeni un maigi.... pirms tam man bija diezgan plasha pieredze dazhaadaas attieciibaas, bet toreiz es jutos kaa pirmajaa reizee. pirmais skuupsts, pirmaa sadoshanaas rokaas...bezgala miilji un tik nevainiigi. var teikt ka liidz ar sho miileestiibu es atguvu to beerna ticiibu ko biju zaudeejusi saapees un vilshanaas... es atminos ka ir bijis kaut kas arii pirms vinja, bet tikai ar praatu. sirdii es juutos taa it kaa vinjsh butu bijis mans pirmais un vieniigais. tikai tagad es tieshaam saprotu ko noziimee miileet, ko noziimee nodoties otram cilveekam pilniigi un ar visu savu buutiibu. vai es miileeju pirms tam? es nezinu, var buut ka miileeju, bet taa bija taada jauniibas miilestiiba, kas nekad nebuutu vainagojusies ar tik pilnveertiigaam un skaistaam attieciibaam, lauliibaam un kopiigu naakotni liidz...
uij, cik labi ir veltiit laiku shaadaam paardomaam 2 dienas pirms lielaa notikuma! :)

kadreiz kad biju jauna meitene domaju ka ja man buus virietis tas bus vissmukakais visspecigakais vienigais un uz visu muzu;))))) bet diemzeel dzive ta nav ,dzive izmet daudz liklochu kamer saved kopa tos kas bus uz muzu mes esam kopaa 5 g ar bet pazistu es vinju 11 g kaut gan agrak par vinju biju sliktas domas vienmeer apsmeju teicu baigais vechuks;))) (5 g vecaks)bet dzive ta sanaca ka tomer esam kopaa un laimigi un nevaretu iedomaties kas paciestu un miletu mani vel ta ka to dara mans miljais;))

es ar uzreiz savējā uzmanības apliecinājumiem nepakļāvos- vajadzēja paiet neilgam laiciņam, lai saprastu, ka tiešām vēlos ar šo vīrieti kopīgu nākotni. lai gan bija tā, ka sākumā satikāmies katru dienu, līdz vēlam vakaram pastaigājāmies, bet man viņš tobrīd bija tikai kā čoms, savukārt es viņam jau biju no pirmā acu skatiena iepatikusies un viņš zināja, ka mēs būsim kopā. Pagāja laiciņš un arī es sāku saptrast, ka man viņš nozīmē daudz ko vairāk, nekā tikai čoms. Un es vienkārši esmu pateicīga, ka toreiz tā sanāca, jo jau dažus mēnešus pēc attiecību sākuma bija skaidrs, ka mēs apprecēsimies- arī viņš to saviem draugiem jau divus mēnešus pēc attiecību sākuma bija pačukstējis. Bet nolēmām to tikai šopavasar- aprīļa beigās:)Lai arī man pirms tam bijuši citi, tomēr, viņš man ir vienīgais un tā ir mīlestība, nevis aizraušanās vai ieķeršanās.:)

Tagad zinu, ka mans topošais vīrs ir mans vienīgais :) Pirms viņa bija daudzi un dažādi, bet neviens nepiekļuva pat tuvu manai sirsniņai, pat topošais vīriņš tikai pēc gada kopdzīves panāca, ka es skatos uz viņu un nevis tikai saku, ka mīlu viņu, bet jūtu ka patiesi mīlu viņu. Kopā jau esam 5 gadus, bet man jorpojām liekas tik maz! Tikai 5 gadi!!! :)

Maija puķe - ļoti skaisti pateikts! :))

Man principā ir tā ka topošais vīrs ir pirmais un arī vienīgais nopietnais draugs! Man gan vienmēr ar puišiem ir bijis vieglāk atrast kontaktu un pāris no tiem puišiem ir tā kā gribējuši taisīties par ko vairāk kā vienkārši draugi, bet man tas neinteresēja. Es labprātāk ar puišiem uzspēlēju basīti vai futbolu, nevis gāju uz kino!
kad iepazinos ar topošo vīru, man bija 15 (viņš mani jau kādu gadu iepriekš bija ievērojis un visu laiku mēģinājis uzrunāt), par pāri kļuvām kad man bija 16... un nu jau 6 gadus esam kopā, ir viens bērns, otrs būs ziemā! :))
Pa vidu gan mums ir visādi gājis, jo man sākumā negribējās nekādas nopietnas attiecības (kādu pusgadu bija pārtraukums attiecībās, lai gan turpinājām kopā spēlēt basīti...), bet es ļoti ātri sapratu, ka nevaru bez šī cilvēka! Kopā ar viņu sapratu, kas ir mīlestība! :))

Varētu teikt, ka man situācija līdzīga. Viņš mani noskatīja ļoti sen, man bija kādi 16 gadi. Kopš tā laika viņš visādi centās mani satikt un tml. Bet man viņš galīgi nepatika, jo neatbilda manam vīrieša ideālam. Tad viņš nebija Latvijā, bet rakstīja man sms un vēstules kā vienkāršai draudzenei, bet arī tad manas jūtas bija vēsas. Un pēc tam kad mēs nolēmām izmēģināt būt kopā, pat tad nesapratu vai tiešām es gribu būt ar viņu kopā. Bet nu iepazinu viņu un sapratu cik viņš ir foršs, cik ļoti viņš mani mīl, un sapratu, ka bez viņa nespēju dzīvot un mīlu viņu. :) Viņš galīgi neatbilst standartiem, bet galvenais jau ir cilvēka iekšējais skaistums, līdz ar to ārējais arī paliek skaists manās acīs :) P.S. Diezgan murgaini sarakstīju, bet ceru ka domu sapratāt

Izlasot tavu komentāru man pat asaras saskrēja acīs. Tik skaisti.

Ir daudz kas piedzīvots: aizraušanās, iemīlēšanās un satikšanās, kas tobrīd ir bjis pats svarīgākais un rozā sapņiem piepildīts. Taču attiecības ar mīļoto es varētu salīdzināt ar arvien plaukstošāku mīlestību. Attiecības ar draugu veidojās pamazām - pagāja laiks, līdz iemlēju viņu. Viņš ar brīnišķīgiem pārsteigumiem kārtīgi un centīgi ir sasildījis, samīļjojis manu sirsniņu. Zinu, ka sākumā man bija grūti iedomāties, ka varētu būt kopā ar viņu, kur nu vēl apprecēties. Bet tagad noteikti varu teikt, ka dzīvoju kopā ar brīnišķīgu vīrieti. Mīlu un tieku mīlēta!

Es precēšos otreiz (tādas greznas kāzas būs šoreiz, jo pirmā laulības reģistrēšana bija bijušā vīra vecāku mudinātas un likumsakarīgs pagrieziens pēc 5 gadu kopdzīves) ... mīla, kaisle bija tad, bet lielāka mīlestība, uzticība, sapratne un cieņa ir tagad ar savu mīļumu! Bet... abas mīlestības nesaliekās kopā kā vienas otras turpinājums, abas patstāvīgas, neatkarīgas un ar tikai savu pieskaņu un dvesmu :))

pēdējos desmit gadus - jā :)

tāpēc jau mēs viņus precam, ka vienīgais.
Lai nepavainojas tās, kuras otro reizi, nekļūdās tas, kas neko nedara:))

Nu pirms tam nopietnas attiecības nebija, aizraušanās un iemīlēšanās vairākas, bet ne daudz. Topošais vīriņš var teikt, ka ir vienīgais :)

man laikam tāpat.
tāpēc labāk teikšu, ka vienīgais.
jo tak vissuperīgākais :)