mīļais vai vienīgais?

Esot kopā ar pareizo un īsto cilvēku piedodas daudz kas, ko agrāk pat iedomāties nevar. Tas tikai liecina par īstās dzīves un mīlestības smeķi.

Man patika Guntax12 raksts.Tā parasti skatās un var uzrakstīt cilveks arpieredzi.Tapat mēs uz dzīvi neskatāmies tikai ar roza brillēm,jo zinam ka nebūs tikai svētki un čubināšanās.Esam tieši tapat cietuši badu(lai cik jocīgi neskanētu šodienai),izraudājuši abi asaru upes,bet tiešām ja otram būs grūti ,zinu viņš skries palīga vienalga kur .Un tāpat es.Tas ir mans cilvēks un es viņa.Esam piedevusi nepiedodamo un tāpēc esaam kopā.

guntaxa12

" reizeem es vinju ieniistu,bet ja vinjs man piezvaniis nakts viduu un teiks esmu nelaimee,naac,es najautaasu ,cik taalu,bet iesu...laikam taa ir miilestiba. "
kaut kas pazīstams

J a kaada veelesis izlasiit,tas nebuus stasts par romantisku miilestiibu un rozaa brilleem,kaut gan taas arii neizpalika,tas ir stasts par uzticiibu un piedosanu par cilveekmiilestiibu un sapratni .Divojam kopaa desmit gadus mums ir triis berni,esam apeedusi kopaa triis pudus saals,izdzerusi asaru upes,iepazinusi,nelaimes un arii badu,kopiigiem speekiem ciinijusies pret radiem,saglabaajusi humora izjuutu un kaisli.Nesen mans viirietis teica,tu esi vieniigais kas man patiesi ir,mees nevaram buut vien bez otra,kaut gan reizeem es vinju ieniistu,bet ja vinjs man piezvaniis nakts viduu un teiks esmu nelaimee,naac,es najautaasu ,cik taalu,bet iesu...laikam taa ir miilestiba.

pirmais vīrietis, pirmās nopietnās attiecības....

2003. gads Tikko biju sākusi mācīties LU, mani te gaidīja LIELĀ Rīga... :) Protams, kā lielākā daļa iebraucēju pirmkursnieču gāju tautiņās. Mūsu kursa meiteņu lielais un vienīgais, labākais klubs - " kabata ". Man bija jau apnicis būt vienai, ka piedāvā puiši būt par manu vienu vienīgo vienu vienīgu nakti. Tas viss bija pret maniem uzskatiem, kas paši no sevis izveidojās laika gaitā. Bija apnicis. Domāju, ja nav lemta mīlestība nu tad, lai notiek ...
2004. gads Nakts no 31.03. uz 01.04. Traks vakars. Piesējās viens dzērājs, kurš par visu varu gribēja, lai sēžos viņam klēpī. Tad vēl bija divi puišeļi, no kuriem viens svinēja savus 19. Tikko bija iestājies 01.04. (man to vēl tagad visi piemina - " skaitīji laiku? " " atzīmēji uzreiz kalendārā " , bet patiesībā biju tikko izdzēsusi mobilajam visus skaitītājus). Un tā... Biju vakara sēdētāja kursa biedreņu kompānijā. Tad pie galdiņa, kad jau atkal sēdēju viena, kamēr meitenes dancoja, pienāca trīs puiši. Visi tādi forši. Paņēmu meiteņu somas. Aiznesu tās viņām un teicu, ka tagad ir mana kārta izklaidēties. Dejojām. Bija jautri. Divi kkur pazuda. Tā mēs palikām divatā. Visu vakaru pavadījām kopā. Kursa biedrenes pat aizmirsās. :) Tie divi tik nāca un viņam prasīja, vai tiešām negrib iet spēlēt biljardu. :) (Cienītais teica, ka tieši tonakt bija nolēmis atrast beidzot meiteni nopietnām attiecībām)
Jauki atvadījāmies. Pa ceļam viņš man vēl zvanīja, jautāja, vai negribu iet ar viņu uz klubu 5dien, bet man diemžēl bija priekšā brīvlaiks, dzimšanas diena.
Dzimšanas dienas rītā saņēmu apsveikumu. Ak Dievs, viņš atcerējās. Tas lika kkam dziļi dziļi iekņudēties.
Pēc laika mēs atkal satikāmies. Gāja visādi. Bija dažas reizes, kad viņš mēģināja mani atšūt ar domu, ka nekas nesanāks. Bet es ar visām 4 turējos pie viņa. Tad bija pirmais vakars pie viņa. Visu nakti negulējām, jo 1) nepierasti gulēt kādam blakus, 2) klausījāmies, ko dara otrs. :) Un tā sākās.... No skolas pie viņa pa ceļam paņemot mantas nākamajai skolas dienai. Mums vnk bija labi kopā, pat bez tuvības. Tā mums bija kādu laiciņu vēlāk, gandrīz pēc divu mēnešu pazīšanās. Manai mā nepatika, ka kkāds puika sagrozījis viņas mazajai meitiņai galvu. Bija draudi - nedzīvosi vairs Rīgā... Labi, ka viņa nezināja, ka praktiski no aprīļa līdz jūnijam viņa man deva naudu tikai par to, lai man būtu istabiņa - noliktava, nevis dzīvošanai.Bet pirmais apciemojums visu izmainīja. :) Paldies tantukam, kurš piesedza, nesūdzējās mā.

Un te nu mēs esam,,, bildinājums. Viens kāzu datums, kas izpalika. Un nu galējais datums. :)
Un es jau divus mēnešus esmu patstāvīga precos.lv iedzīvotāj, pat dr.lv aizmirsušies :D
Gari sanāca, bet ik reiz šo stāstu stāstot sirsniņa ietrīcas un jūtos kā pirms 3 gadiem.

Domāju, ka esmu mīlējusi arī iepriekš, bet satiekot savu vīri - sapratu, kā tas ir pa īstam - tātad vienīgais ;)

miļums nav mans pirmais.... bet viss pārējais jau ir nobalējis mūsu attiecību priekšā... esam kopa jau 2 gadus un esmu sapratusi, ka šis cilvēks nav tikai vienīgais un arī tikai mīļais(tas jau ir kā steriotips) - viņš ir kas vairāk - viņš ir mans mīļotais- mana otra ābola pusīte, mans otrs enģeļa spārniņš -un mēs lidojam kopā!!!! =))) ...un viņs ir mana mīlestība....

Pirms mana topošā vīra man ir bijušas arī citas attiecības, bet uzskatu, ka mans izredzētais ir īstais un vienīgais! Jo tādas laimes sajūtas, kādas ir tagad, pirms tam es vēl nebiju piedzīvojusi! :]

Arī mūsu stāsts ir tāds pagarš...

Pazīstam viens otru jau gadus septiņus, mācījāmies vienā skolā, es 10.klasē, viņš 12.kl. Mums bija kopīgi draugi, tā arī iepazināmies. Kaut gan toreiz mūsu attiecības bija “čau” līmenī.. :] Tā arī neko daudz tuvāk neiepazināmies, viņš pabeidza vidusskolu. Pēc tam šad tad satikāmies, viņš spēlēja ģitāru skolas orķestrī. Kad viens otram gājām garām, tāds kluss “čau” vien bija :] Tad arī es pabeidzu vidusskolu - pilngadība, tusi, klubi.. Satikāmies kādā klubā, parunājām, kā iet (tak dikti sen nebijām redzējušies), tad viņš mani uzlūdza dejot. Nodejojām pusnakti.. Pēc tam bija randiņi, puķes, kino, garas telefonsarunas, braucu līdzi viņa grupai uz koncertiem. Viss bija ļoti forši! Bet... man tikko sāpīgi bija beigušās attiecības (nodevība no otras puses..), biju pilnībā sevī noslēgusies un auksta. Kaut arī ļoti mocījos un cīnījos ar sevi, lai saglabātu šīs attiecības, tomēr beigās sapratu, ka neesmu tam vēl īsti gatava, un mēs izšķīrāmies....

Pagāja pusotrs gads... Atkal satikāmies. Atkal klubā! Svinējām draudzenei vecmeitu ballīti, dejojām, liels pūlis, draudzenes kaut kur nozuda, un pamanīju, ka nu jau atkal dejoju ar viņu! Tas bija patiešām dīvaini... Vecās jūtas uzvirmoja no jauna vienā mirklī, nodejojām atkal pusnakti! Pēc tam sekoja sarakste draugos, skypā, weekendi kopā, arī vēli vakari pēc darba un skolas... Tik ļoti viens pēc otra bijām noilgojušies, ka vispār nevarējām viens bez otra dzīvot! Un jau pēc pāris mēnešiem viņš pārvācās pie manis! Nevienam tas nelikās dīvaini, ka tik ātri uzsākām kopdzīvi, jo mēs visur un vienmēr bijām (un esam) kopā! Daži bija sajūsmā par to, ka atkal esam kopā, citi brīnījās :] Citiem likās, ka esam kopā jau ilgi!
Pa vidu mums katram bija citas attiecības, bet tās izjuka, jo nebija īstie.... un tagad domājam, ka labi vien ir, ka bija šis pārtraukums mūsu attiecībās, jo, kas zin, kā tas būtu beidzies toreiz.....

Tagad nu jau divus gadus baudām laimi un mīlestību, ko viens otram sniedzam, martā viņš mani bildināja, un septembrī kļūšu par sava mīļotā sievu! :]

p.s. tāds garš stāsts sanāca, bet tā nu tas ir.. :D

šī, manuprāt, ir sanākusi brinišķīga vieta mūsu stāstiem. Tik dažāds un neatkārtojams ir katrs vēstījums. Tik skaists un pārsteidzošs. Kā pasakās ar laimīgām beigām!
Katrā ziņā prieks par mums visām, kas savulaik ir uzdrošinājušās vai arī vienkārši ļāvušās mīlestības apliecinājumiem

laik pastāstīt arī manu stāstu, tas laikam ir garš.
toreiz strādāju krogā par viesmīli.viņš nāca est,iedzert, patusēt.mans bārmenis draudzējās ar viņa māsīcu un bija labos draugos.jokojās, ka es viņam patīkot, bet sev teicu, ka ar tādu dzerāju nekad nebūšu.reiz bārmenis teica, ka brauc Kaspars pie manis.es nosmējos un teicu, lai bez rozēm un šampanieša nerādās.atbrauca, bez rozēm, bet pēc stundas stāv zāles vidu ar lielu pušķi rožu,paņēmu.
nez no kurienes viņam uzradās draudzene.nu, ko aizņemts vīririetis man nav vīrietis.laikam biju nepieejama...
nāca bārmeņa kāzas, kur abi bijām ielūgti.
vecpuišu ballītie šie ierodas krogā un traucē man darbu.nedaudz nikna, bet klausos viņa vārdus, kāpēc šo atsumju un nesmaidu un tā tālāk(toreiz mani sauca par smaidīgo, laipno meiteni visi apmeklētāji(mana iesauka)).man beidzās darbaliks un es aizmuku.
satikāmies kāzās,braucu viņa mašīnā, runājām, viņš bija tik laipns, atvēra durvis iekāpjot mašīnā, ieejot telpā...
mēs dejojām visu nakti, viņš mani apkalpoja pie galda, pavadīja uzpīpēt.
visi domāja, ka esam pāris, laimīgs, iemīlējies pāris...
braucot mājās izdzērām nenormli daudz šampanieša(viņš nebija pie stūres)atvedām jaunā pāra ziedus un dāvanas mājās.transports aizbrauca, saliku ziedus vāzēs.īzsaucu taksi un viņš mani pavadīja...mēgināja noskūpstīt, bet nesanāca, no šampanieša bija sausas lūpas...un es aizbraucu.
trešajā dienā pēc kāzām mani notriets mašīna, esmu sveika un vesela un viņš protams zvana apjautāties...
tad sākām tikties.varējām stundām sēdēt kafeinīcā pie aukstas kafijas krūzes un smaidīt skatoties acīs.vienkārši sēdēt bez vārdiem...pēc darba, negulētas naktis...tā pagāja oktobris,novembris.novembrī braucām uz kāzām un viņš vija man pavadonis Latgalē un tā bija mūsu pirmā nakts.
līdz Ziemassvētkiem sākām dzīvot kopā- viņš atzinās mīlestībā un uzdāvināja apliecinājumu-gredzenu...
maijā braucām uz Īriju pelnīt naudu kāzām un jūnijā pieteicās bērniņš.
un tagad pēc nedējas mēs precamies...un mūsu dēliņš tipinās mums pavidutas mūsu stāsts divu gadu garumā!

un vēl pēc pirmajām kāzām mēs saderējām, ja es atnākšu uz darbu svārkos, tad viņš atbrauks ar riteni un katnu uz galvas un slotaskātu rokās.viņš to neizdarīja un es teicu, tad tev būs jābrauc pie manis ar limuzīnu un jāprec mani(tas bija joks, bez tālākā nodoma par precībām, bet vārdiem ir liels spēks!)
piedodiet, ka tik gari...

patiesībā tā ir vesela paralēlā pasaule...
mes ar tur iepazinaamies! ;)

Mēs arī esam vieni no tiem, kas iepazinās, pateicoties internetam.:)
Pirms tam katram no mums jau bija šādas tādas attiecības, bet satiekoties un vairāk iepazīstot vienam otru, sapratām, ka esam tā pa īstam iemīlējušies...:)
Un tā pēc 3 gadu pazīšanās jau esam teikuši viens otram "JĀ" :)))

Gruuti pateikt, vai shii ir pirmaa un vieniigaa miilestiiba (ar shodienas aciim skatoties, liekas, ka taa, agraak domaaju citaadaak :)), bet pilniigi skaidrs ir viens - tik labi, kaa tagad, nav bijis nekad.. Varu teikt arii, ka priecaajos, ka man ir bijusi pieredze citaas attieciibaas, citaadaak diez vai speetu noveerteet to, cik daudz man shobriid ir dots.

mans toposhais manaa dziivee ienaaca ljoti negaidiiti, briidii kad vismazaak gaidiiju un domaaju, ka iepaziishos ar cilveeku, kursh buus mans viirs. varu atklaati teikt, ka vinjsh ir mana otra miilestiiba. un esmu sapratusi, ka dziivee nenotiek viss taapat vien. briidii , kad likaas- viss, nevienu savaa sirdii vairs neielaidiishu, jo biju gan viilusies, gan visaadi citaadi dziive ar kaajaam gaisaa sagriezusies, naaca vinjsh un pavisam nemanaami, pashsaprotami. taapaat arii miilestiiba... vinjsh iztureeja manu nosleegtiibu sevii un kaa saka- atsaldeeja manu sirdi, jo laikam jau juta, ka ir mums lemts! :) viss notika tik viegli un pashsaprotami, ka liekas tam taa vienkaarshi bija jaanotiek. arii miilestiiba. un kas pats jaukaakais- es joprojaam no jauna un jauna vinjaa iemiilos! varbuut taapeec, ka vinjaa esmu atradusi ne tikai miilestiibu, kaisli, bet arii labaako draugu!
mees katrs ceram un ticam ka precamies vienreiz muuzhaa... taapeec noveelu mums visaam, lai shiis kaazas mums visaam buutu ar vieniigo, iisto miilestiibu! :)))

hehe, nu mums jau arī bija tā, ka caur internetu iepazināmies.. :) tikai sākotnēji - kā draugi. arī bez miega un ēšanas - jo katru brīvo brīdi gribējās pavadīt kopīgās (bet tikai "draudzīgās") aktivitātēs.. :) Kā smejamies - mazbērniem varēsim stāstīt, ka iepazināmies internetā :p