Mīļais pēc kāzām vēlas dzīvot ar saviem vecākiem...

Varbūt jums lielākajai daļai arī ir taisnība, bet man vienkārši bieži pēdējā laikā nāk domas par to, ka esmu jau ceturtdaļu mūža nodzīvojusi, un gribās vēl jaunai un skaistai līgavai būt, un arī skaista un jauna māmiņa gribu būt, nevis pēc 30 dzemdēt. Ļoti daudzi mani nesaprot, bet tā nu ir.

Redzi , Tu pati raksti - laulības ir Tavs sapnis... Bet vai nav skaistāk, ja sapni var izsapņot kopā. Piem. mēs ar vīru jau krietnu laiku runājām par kāzām, bet es to vien runāšanu līenī atstāju, kamēr vīriņš sevī sajuta 100 % pārliecību, ka vēlas mani par savu sievu un tad dāvāja gredzentiņu. Tagad ir tik laba sajūt, ka viņš ik pa brīdim nosaka:"cik labi, ka es Tevi apprecēju" Ja uz kāzām būtu uzstājusi es, diez vai es justu to prieku...

Mīlestībe neesot vien skatīšanās vienam uz otru, bet gan lūkošanās vienā virzienā.

.

nu tad vnk. laikam ir cilveki kuriem patik dzivot baraa un ir kuriem nepatik! :D
bet taa vispariigi 8men. ir looooti maz, ja vel ik pa laikam ir kkads bridis skirti.

Nu tad šajā nedēļas nogalē, paņem puisi aiz rokas, apsēžieties un izrunājieties. Pasaki kā jūties, izstāsti savas šaubas un izsaki vēlmes.
Jo kamēr viņš būs jūrā, Tev dzīves nebūs pie vīra mātes... nemitīgi kašķi, pārmetumi un pamācības. Un tie bojās jūsu abu attiecības, jo viennozīmīgi vienas vai otras pusē nostāties viņš nevarēs. Kam to vajag?

Motivācija laulāties? Īstenībā vienkārši kaut kā kopīgi nolēmām, ka varētu būt mums kāzas, esam atraduši viens otru, mīlam, kāpēc gan ne? Tas jau ir mans sapnis, kā jau katrai meitenei. Vairāk jau tas iniciators esmu es.

Nu bet tas taču nav uz visiem laikiem, viņam vienkārši jāizmācās, bet laiku pa laikam arī viņš pastrādā un nedaudz nopelna, nav jau tā, ka viņš vispār uz kaut kā rēķina dzīvo. Nākošgad viņam atkal prakse, jūrā būs jāiet, kur sapelnīs ne mazu naudu. Nu tiešām nav jau tur ar tām finansēm tik traki, ka nevar bez mammas izdzīvot.

varbut iemesls, kapec vins grib dzivot pie mammas ir tas ka pats nestrada un tad butu finansiali atkarigs no sievas?!? un dzivojot pie mammas, vina vel par visu rupejas, gadaa utt.

man liekas ka jums tas viss ir tikai sakuma stadija... ja piem. aiziesiet dzivot pie vina vecakiem, ko tu darisi, kad vins bus Riga? dzivosi ar viramati? un ja mamma psiho tad ir vairak kaa skaidrs ka tu vinas acis esi taa kura atnjem delinju un vins nav tik izaudzis lai liktu vinai saprast, ka vins grib SAVU dzivi bez vinas, ar tevi ;)

Laulības nav tas īstais ceļš uz patstāvību... Klau, ja nav noslēpums, kāda ir viņa motivācija laulāties? Parunājiet, kā viņš iedomājas Jūsu ikdienas dzīvi kopā ar vecākiem (sākot ar to - kurš par ko maksās, kā dalīsiet ledusskapi un komunālos maksājumus) un kāda būtu Jūsu intīmā dzīve. Un palīdzēt vecākiem ikdienas darbos ir iespējams arī nedzīvojot kopā.
Ja es saprotu - tu esi finansiāli patstāvīga,bet kā ir ar Tavu draugu? Varbūt viņš baidās, ka nevarēs atļauties patstāvīgo dzīvošanu un dzīvošana pie vecākiem atrisinātu šo jautājumu...
Galvenais, runājiet, runājiet un runājiet!!! Bet līdz neesat izgājuši uz abiem pieņemamu kopmpromisu - neredzu iemeslu, kadmēļ būtu jālaulājas.
sorry, ja pa skarbu...

Noteikti, un uz to uzstāj.
Nav nekādi paodmju laiki, kad vienā istabā dzīvoja 3 paaudzes. Tas nav vajadzīgs. Katram vajag savu telpu un laiku, ko pabūt vienam. Var kaut vai dzīvot tuvu, blakus dzīvoklī, bet ne vienā! Palīdzēt un atbalstīt var tāpat, arī kopā nedzīvojot.

Es vienkārši ļoti ceru, ka viņš tomēr sāks virzīties vairāk uz to patstāvību.

Mīļā, apdomā ko dari, ja pati esi patstāvīga, Tev būs pagrūti ar cilvēciņu, kurš tāds nav. Apprecēties pagūsi vienmēr. Šajā jautājumā steiga ir nevietā!!!!!

.

Mani pieskatīt nav vajadzības. :)