Mīļais pēc kāzām vēlas dzīvot ar saviem vecākiem...

Jā izklausās tiešām, ka patiešām ir tāds "24 gadu sindroms" Es ar tobrīd biju gatava precēties ar savu draugu, ar kuru kopā jau biju nodzīvojusi vairāk kā 4 gadus. Bet par laimi man neizdevās viņu pārliecināt. Šobrīt, apdomājot savas domas un sajūtas tobrīd saprotu, cik tas bija muļķīgi vēlēties precēties tikai tapēc, ka tas ir mans sapnis, tikai tapēc, ka saproti, ka precēšanās vecums klāt. Tās domas bija tik stipras, ka pat neiedziļinājos tajos dažos sīkumos, kas mūsu attiecības nepadarīja ideālas, likās, nevienas attiecības taču nav pilnīgi un galīgi ideālas. Tagad esmu nobriedusi, ar pieredzi un no sirds iemīlējusies. Un, lai gan arī man ir tā asinsgrupa, kas var sarežģīt grūtniecību, es neuztraucos pilnīgi ne par ko, jo zinu, ka mums bērniņš būs tad kad tam būs īstais laiks, nevis darot visu, lai tas būtu pēc iespējas ātrāk, lai kaut ko nenokavētu vai tapēc ka tā būtu pareizāk..

vai tad viņš galīgi traks- tēvs, māte, brālis, jūs 2 un vēl mazais 3istabu dzīvoklī? es laikam nomušītu savu brāli/māsu, ja viņš/a atvilktu mājās savu laulāto draugu un vēl pēc laiciņa brēkuli uztaisītu, jo kādam redz 1/4mūža krīze uznākusi.
savu mūžu neprecētu kādu, kas nespēj no mātes atdalīties.

Man tas viss sākās tikai nesen...kādu laiku pēc kāzām, kad tādas domas sāka nākt galvā, bet pa retam...tagad toties sākam aktīvi ķarties klāt, jo abiem gribas un viņam pat varbūt vairāk:) Sāk arī par visām šīm lietām vairāk interesēties:) Vārdu sakot...cenšamies:D Varbūt uz Ziemassvētkiem...:)

Ja būtu paklausījusi toreiz "24 gadnieces sindromam" - "jāprecas, tagad un tulīt, būs jau labi ar da jebko", tad šobrīd būtu ietīta parandžā kādā musulmaņu zemītē, un nebūtu satikusi savu īsto mīlestību. tfu,tfu,tfu
Laikam patiešām tie 24,25 gadi tādi interesanti mums sievietēm.
Ir savas priekšrocības jaunām māmiņām (vairāk saistībā ar fizioloģiju), bet tikpat daudz priekšrocību ir nobriedušām māmiņām (vairāk saistībā ar emocionālo briedumu, stabilitāti).
Varbūt kļūdos, bet daudziem mūsdienu vīriešiem laulības organiski, iekšēji pieņemamas un gribētas kļūst krietni pāri tiem +25, vairāk uz 30 pusi. Līdz tam, vairāk piekāpšanās sievietes gribai + nereti pēc tam dzirdētās sūkstīšanās, ka neko nav paspējis dzīvē izbaudīt.
Kaut gan... mūsu vecāki sabiedrības normu vārdā precējās 18,19, 21 gada vecumā, vairumu sākotnēji atbalstīja vecāki vai pat dzīvoja pirmos gadus pie viņiem - un, spriežot pēc viņu laulību stabilitāti, neceltos mēle teikt - ka tas ir galīgi garām, vai neiespējami.

Izlasiiju interesantu rakstu mammam.lv

:)) Nu re, laika, kad nebija vel 18, likas nu tik liela skaista dzive saksies ar 18, tagad saprotu, ka no 25 viss iet uz augsu un daudzas skaistas, jautras lietas vel ari tagad tik prieksa, jo vairs nav studiju, esi pats uz savam kajam un savu dzivi varu veidot ka velos t.i. neatkariba ir fantastiska lieta, kas diemzel, vel nav 18 (vairuma gadijumu)!!! :))

Pievienojos sindroma "24" pulciņam :) Tiešām 24 gados man bija tas klikšķis, kad nāvīgi sāka gribēties apprecēties. Likās, ka nu gan ir laiks. Nāca virsū domas par to, ka vienmēr taču esmu gribējusi būt jauna mamma, nav man dzīvē nekāda piepildījuma un tā :)

Labi, ka manam mīļotajam arī bija tāds pats sindroms :) Vai arī vienkārši labi sajuta manējo.

Pēc kāzām gan tas sindroms liekas mazliet muļķīgs... Bērnus arī vēl īpaši negribas, gaidu nākamo sindromu :)

jāteic, ka man ar uznāca sidroms "24" :D Jo likās, ka pēc 25 viss ies uz leju, viss būs slikti, nu tagad tik jāgrābj ko var, lai vispār varētu dzīvot :D

Nu nu, viss notiek sava laika...biju amerika, tur precas un dzemde ap 30...nav ne vainas...vispirms cilveki nostajas uz kajam, uzsak patstavigu dzivi un tad riko kazas un plano bernus...tad jau man ari savos nu jau gandriz 29 butu jabeidzas nost no ka tik paspet...ir dzirdet par sieviesu sindromu "24" (kkurr lasiju rakstinu), par to, ka sievietes ap so laiku sak satraukties un klust tadas nervozakas - ka tik apreceties un tikt pie berna, jo redz ta vajag, visi ta runa, kas divainakais, bija aptaujati viriesi, un vini ari so faktu bija noverojusi...:) Ieklausies pati sevi, savas velmes...ari man pasai tajos gados bija tadas domas un ari nopietnas attiecibas...tikai tagad atskatoties pagatne varu teikt, labi, ka toreiz sanaca ka sanaca, jo nu esmu kopa ar briniskigu cilevku, apzinos visus plusus un minusus, ari savadak izverteju visu notiekoso ap mums un apkartejo pasauli...Lai Tev veicas atrast risinajumu un nesapinat sevi...

Un es pilnīgi saprotu, ka vīrietis 21 gada vecumā nevēlas vēl bērniņu. Tur jau nav ko pārmest. Ļoti nepareizi būt kaut ko viņam tagad uzspiest, pēc gadiem vari pati rūgti nožēlot.
Es laikam labāk izvēlētos dzemdēt pēc 30, toties ar cilvēku, kas ir tiešām nobriedis ģimenei.

Ceru, ka jums viss atrisināsies. Vēlu veiksmi!

Laulībām jau it kā bija gatavs, bet tagad sākas kaut kādas problēmas... Par bērniņu gan vēl teica, ka paagri...

Nu jā, prātā un dvēselē jau vienmēr var būt mūžīgie 18, bet kā ir ar organismu. Man tā var būt problēmas ar bērniņu manas asinsgrupas dēļ, tāpēc negribu būt vēl arī "vecdzemdētāja".

kādas ir viņa sajūtas - vai VIŅŠ tam visam ir gatavs...?

Mazliet atkāpei no tēmas
Mēs ar draudzenēm piefiksējām, ka pēdējā laikā aizvien vairāk sākas sarunas, ka mums jau TĀDS NOPIETNS vecums... šo labojām, kādā tusiņā vienojoties, ka mums no tās dienas ir 22 (tas bija visjestrākais un trakākais jaunības baudīšanas laiks) un apaļās jubilejas svinēsim kā 25 :))
Bet ja nopietni - vai esi savas sajūtas stāstījusi savam topošajam, par laulībām, par bērniņu...?

Es Tevi saprotu, jo pašai arī bija 25 (nu gandrīz 26) kad apprecējos...:) Un tagad plānojam bērniņu, jo bioloģiskais pilkstenis dikti tikšķ:) Domas kaut kā tikai tai virzienā...:) Tavi plāni ir ļoti jauki...tikai pārliecini savu mīļo, ka tie ir tikai jūsu plāni! Ka nevar dzīvot ar viņa vecākiem! Zinu, ka grūti, bet, ja piekāpsies, tad diemžēl būs laikam vēl sliktāk...:(