Mīļais pēc kāzām vēlas dzīvot ar saviem vecākiem...

Laikam jau es īsti nepaspēju iedzīvoties tai 24gadnieces sindromā, jo dažas dienas pirms šīs zīmīgās dzimšanas dienas satiku savu nu jau topošo vīru, pēc pusgada saderinājāmies un te nu mēs esam - plānojam savas kāzas... katram tas viss notiek individuāli un tieši tā, kam jānotiek ar šo cilvēku.... viss atkarīgs no tā, cik (un kam) gatavi esam paši... īstās lietas nāk īstajā laikā... ja jūti, ka nav "riktīgi", tad nesteidzies... laulība nav joka lieta, tas ir solījums uz mūžu un tas ir jāsaprot jums abiem... ja puisim ir tik maz gadu, tad nav nekāds brīnums, ka viņš vēl nav gatavs nostāties pats uz savām kājām, uzņemties atbildību... Mīļā, nesteidzies! ;) Tomēr - ceru, ka jums viss izdosies un varēsiet vīt PAŠI SAVU ligzdiņu, kad abi būsiet patiešām gatavi šim solim! Veiksmi! :)

Njā, šitādiem precēties.... ja vien finanses atļauj un ir kur, viennozīmīgi labāk ir dzīvot atsevišķi. Tam par labu ir ļoti daudz argumentu. Viņš vienkārši grib, lai lētāk, lai mamma ēst taisa, veļu mazgā... a jūs abas kā 2 saimnieces nesadzīvosiet. Variants garām.

sen nebiju sheit ienaakusi, bet kaut kaa sanaaca sheit iekliist...:))izlasiiju diskusiju un piekriitu paareejaam meiteneem, kas ieteica pagaidiit ar kaazaam.
es pati appreceejos, kad mums abiem bija 22. tagad ir 24 un tuuliit jaabuut klaat muusu beerninjam. priecaajos, ka dziivee man taa ir iznaacis, bet apkaart ir draudzenes ap manu vecumu un nemaz nedomaa par shaadu soli. un es neuzskatu, ka vinjas ir kaut ko iekaveejushas. patiesiibaa tie 24 veel ir tik maz. un katram jau pienaak tas iistais laiks, kad gribas veidot gjimeni, preceeties, kaads varbuut taadu dziives modeli vispaar neveelas...
gan jums viss viss veel buus!

Ja spēji paveikt tik grūtu soli, tad tici man, dzīvē Tev izdosies piedzīvot kaut ko patiešām īpašu, neagidītu un būt no sirds laimīgai. Galvenais neaizmirsti ieklausīties savā sirdsbalsī ko tā saka nevis, ko tai vajadzētu teikt ;)
Turies, pavisam drīz Tu sajutīsi to, kapēc bija nepieciešams šis sāpīgais solis un to cik daudz negaidītu un burvīgu pavērsienu spēj dot dzīve ;)

Paldies jums visiem par atbalstu! Es zinu, ka viss būs labi. Vienkārši laikam vēl nav pienācis īstais laiks.

Viss nokārtosies.
Visam vienmēr ir labas beigas. Ja kaut kas nav beidzies labi, tad vienkārši tās vēl nav bijušas beigas ;)

Tu noteikti ļoti skumsti par notikušo, bet, neiedziļinoties situācijas sīkumos, šis tiešām šķiet šobrīd vispareizākais risinājums.. Nekas taču nav zaudēts! Visticamāk, ka tikai iegūts. Puisis apdomās, sakārtos savas domas, izvērtēs prioritātes un jūs apprecēsieties tad, kad abi būsiet tam gatavi.
Es dzīvē pieturos un uzticos principam - viss, kas notiek, notiek uz labu! Man tas tiešam ir nostrādājis vienmēr, un visas šķietamās neveiksmes ir vedušas pie lieliskiem iznākumiem. Tāpēc nav ko nokārt degunu, būs labi!

Nepārdzīvo, viss būs labi !

Nu ko, visiem paldies par padomiem un atbalstu. Mums kāzas tiek atceltas uz nenoteiktu laiku. :( Cerēsim, ka ne uz ļoti ilgu.

Reku viss smuki sarakstīts par tiem rēzusiem! Krietni vien korektāk, nekā es to, kā nemediķis būdams spēju.
maminuklubs.lv

Nosacītus sarežģījumus tas var radīt tikai tad, ja sievietei ir rēzus negatīvs, vīrietim rēzus pozitīvs, un nākamais bērns ir mantojis tēva rēzus pozitīvu. Tādā gadījumā iznēsājot pirmo bērniņu, grūtniecības beigu procesā, dzemdībās mātes ķermenis "aizsargājoties no "nesaderīgā svešķermeņa" izstrādā antivielas. Bet pirmo bērniņu parasti pat izdodas laist pasaulē. Problēmas sākas ar nākamajiem - mātes ķermenis jau savlaicīgi aktivizē šīs antivielas un vienkārši sakot - notiek spontānie aborti :(
Bet - protams ar izņēmumiem - vīramāte padomjlaikos 4 bērniņus sekmīgi laidusi šaisaulē.
Mūsdienās tas vispār nav aktuāli un ir mīts, ka nevarēs būt vairāk par vienu bērnu dēļ rēzus nesaderības. Jo mūsdienās grūtniecības pirmajā trimestrī mātei tiek veikta injekcija - kas novērš antivielu izstrādāšanos. Protams, ja nu kāds "slakteris" dakteris tik tiešām ir tik nevērīgs un nav painteresējies par abu vecāku rēzusiem - tad pašām par to noteikti vajag brīdināt un atgādināt!
Ja abiem vecākiem rēzusi vienādi, nekas, tāpat arī, ja sievietei R+, bet vīrietim R-, nav nekādu pamatu satraukumam.

Es ar savu vīru aprecējos man bija 21 ,viņam 24 gadi.Nebija protams pašiem savs dzīvoklis un vīram bija tāds darbs ka bija jāpaliek viņa dzimtajā pilsēt.a.Aprecējāmies un dzīvojām pie vīra vecākiem.V';el kopā ar mums dzīvoja vīra jaunākais brālis kuram tajā laikā bija 16 gadi.Kopdzīvi visi vienā dzīvoklī izturējām tieši pussgadu.Tad bija izvēle vai nu šķiramies ,vai meklējam savu dzīvokli.Atradām savu dzīvokli un visas atiecības mainījās tik uz labu.
Bet dzīvojot kopā ar vīra vecākiem bija šāds dzīves modelis.Es savu neapmierinātību ar kaut ko izsaku vīram ,lai viņš to nokārto.Protams viņa vecāki savu neapmierinātību ar mani izsaka vciņam lai viņš nokārto.Beigu ,beigās viņš tā kā starp diviem dzirnakmeņiem bija.Raustījām uz vienu un otru pusi.
Viņš izturēja jo bija stipr,bet ja vīrietis vājāks tad paliks mammas pusē un ģimenei beigas.
Apdomā labi pirms sper šo svarīgo soli.

Pati šo faktu ar uzzināju tik pirms kāda pusgada, kad pirmoreiz nodevu asinis. Uzzināju beidzot savu asinsgrupu kā arī informatīvajā bukletiņā izlasīju, kādus sarežģījumus var radīt mana negatīvā asinsgrupa ..

Ja māmiņai ir negatīva asinsgrupa, bet ieņemtajam bērniņam pozitīva, tad ķermenis var negribēt pieņemt to. Bet cik zinu mūsdienās šo faktu var konstatēt ļoti ātri un tiktpat ātri var visu vērst par labu un visi sarež'ģījumi jau tiek novērsti pašā sākumā ;)

hhmmzzz, kas tā par asinsgrupu, kas var radīt sarežģījumus? es jau sāku satraukties, vai tik man ar tāda nav!!!!

par precēšanos - ap 22 gadu vecumu es savam vīram, kas toreiz bija vien mans puisis, skaidri un gaiši pateicu , ka gribēšu precēties - nu ne jau tūlīt, bet tā vispār. lai ņem vērā! pateicu, ka vecmeitās negrasos palikt! laikam man tas precēšanās sindroms bija sācies agrāk, vai kā :D:D bet gadu vēlāk tiku informēta, ka viņš tā kā grasās mani precēt...kaut kad. un vēl pēc pusgada tiku bildināta. :) un 24 gadu vecumā jau soļoju pie altāra... :)
bet tā tas ir ka ap 24 gadu vecumu bija tā pārliecība ka jāaprecas tak, ka tik nav par vēlu.
bet mans vīrs ir nedaudz vecāks kā es un kādu laiciņu jau bijām dzīvojuši kopā, tā ka nabassaite ar vecākiem bija pilnībā pārrauta.

bet lai arī cik skaļi tur iekšā netikšķētu mūsu pulksteņi - nav jau pa galvu kaklu jāmetas laulāties. labāk vēlāk un kad abi ir gatavi, nevis ātrāk, lai tik piepildītu savu bērnības sapni par balto kleitu! :)