Mamma vai topošā šausmīgā sievasmāte :(

Man ir kaut kas līdzīgs. Maniem abiem vecākiem nepatīk mans topošais vīrs, bildinājums, kas nāca man tik skaists, beigās pārvērtās par to, ka mani vecāki - abi šokā (kaut principā šāda notikumu attīstība nebija nevienam nekāds noslēpums) tā arī man skaidri pateica, ka puisis viņiem nepatīk, centās visādi aplinkus no visiem citiem uzzināt informāciju par manu topošo vīru, kaut nu jau dzīvoju ar puisi kopā 2 gadus, neesmu vairs ne tuvu ne 18 un atsevišķi no vecākiem dzīvoju jau gadus 10, ja ne vairāk.
Problēma jau pat nebūtu tā, ka kau kādā zināmā mērā vecākiem ir taisnība - mēs esam ļoti atšķirīgi... Bet viņi jau neredz (un es arī nedomāju, ka viņiem būtu jāredz) tas, KĀ viņš mani mīl - visi šie ikdienas sīkumi, kas padara mūsu sadzīvi tik jauku un neatkārtojamu, viņiem nav zināmi. Viņi sevī ir pieņēmuši, ka tā visu laiku ir bijusi tāda mana izklaide nevis mūsu kopīgas dzīves sākums.
Mana problēma ir tā, ka esmu pa vidu: vecāki, kuriem mans līgavainis nav patīkams, kuri iedomājušies man kādu citu, pārdzīvo (it kā jau nemāca, bet pārdzīvo un jūtas vainīgi, ka nevar citādi), mans līgavainis, kurš jūt šo attieksmi un saka, ka diemžēl pēc visa tā, ko bildināšanas pasākumā piedzīvojis, nevarēs būt šausmīgi atraisīts, saulains, smaidīgs un pretīmnākošs un es (faktiski - mēs) ar savu nelokāmo lēmumu, ka esam viens vesels.
Visi kaut kādā ziņā mokās - arī es. Un kaut arī kašķa nav (vai VĒL nav - tpu, tpu, tpu), saspringums ir BAISI jūtams...

Saņemies un mierīgi, bet stingri noliec mammu pie vietas. Viņas komentāru dēļ no laulībām neatteiksies, tā kā lai viņa saprot, ka ar savu burkšķēšanu tikai garīgo visiem bojā, nevis ko reāli maina. Sliktākajā gadījumā, lai vismaz patur savas domas pie sevis.
Lai gan...zini, mammām dažreiz ir arī taisnība ;)

nu mana mamma pa šiem gadiem ir tā pieradusi, ka uztver, kā savu ģimenes locekli
pie tam, kad aizbraucam ciemos, viņš tiek lutināts pēc pilnas programmmas, vēl vairāk kā es

es jau vienmēr smejos, ka redzēs, kā būs pēc kāzām, moš tad vairs tā nelēkās apkārt un neapčubinās, jo meitu jau apprecējis vairs jau nav jāpielien :D :D :D

Es savu līgavaini pazīstu 13 gadus no kuriem uz kāzām kopā nu jau būs 2 gadi, izlēmām par precēšanos vēl pirms gada uz ko man visi smējās vēl ir tālu, vēl var arī pārdomāt u.t.t Tagad līdz kāzām nu jau 1.5mēnesi atlicis... Gadi man arī nav 18 bet gan 28, ka gan manā patiešām neatkarīgajā dzīvē,mamma var kaut ko kritizēt? Bet paldies par priekšlikumu, varbūt tiešām vajadzētu kādā kopīgā ceļojumā aizbraukt:)) Agrāk jau es mammu visur ņēmu kā pavadoni, varbūt tas ir par pamatu? Par skaudību vai greisirdību, pat ja tāda piemīt neviena jau neatzīsies :))

Pilnīgi tevi saprotu, jo mana mamma un vecāmamma ir tādas pašas:( Mana mamma cenšas ļooti kontrolēt visu un visus un tas, ka mans mīļais dara, kā uzskata par pareizu, viņu tracina...Tas nav saistīts tikai ar Ivaru (līgavaini), bet arī ar izskatu, drēbēm un visu parējo...Tāpēc lieliski saprotu Tevi...saderināšanās ballīte un rokas lūgšana bija lielākais murgs ilgā laika posmā man un laikam visā mūžā līgavainim:(

Mamma ir cilvēks, kas mani vislabāk pazīst un zina, kas man vajadzīgs. Lai kā arī to negribētos atzīt, bet viņai vienmēr ir izrādījusies taisnība... Tāpēc vienmēr mammas padomos ieklausos, arī viņa sākotnēji bija nobijusies, kad paziņojām, ka precamies, jo bija pārliecināta, ka man ar manu topošo būs grūti, bet pēc kopīga ceļojuma mamma redzēja cik ļoti viņš par mani rūpējas un mani mīl...

Calis arii ir forsh lidz zinamam limenim, bet zinu kadel tur tik daudz kashkigu skaudigu cilveku.Cali ljoti daudz lieto sievietes, kas sezj majas ar berniem. Un liela dalja no vinjam ir iegrimushas ikdienas sudos lidz ausim,sajutas nenovertetas, niknas, ka nav laika sev un ta ir ta vieta, kur var izkasities lidz nelabumam.Es tapec tur ljoti maz uzturos, jo nagacijas man nav vaadzigas.Tapat man to pietiek apkart.Bet tada vieta ir vajadziga....Te savas runas, tur savas...

pavisam noteikti izrunājies ar mammu! manuprāt - ir ļoti svarīgi zināt, kur tieši ir problēmas sakne un tad tu vari viņu pārliecināt, ka viņa kļūdās, vai nomierināt, ja tā ir tāda lieta, kas tewi nesatrauc (nu piemēram tas ka līgavainis ir santehniķis nevis valsts kancelejas vadītājs).

ne vienmēr var apgalvot ka mamma vienkārši ir satraukusies, jo baidās un raizējas par tewi. no manas dzīves ir šāds stāsts. 16 gadu vecumā iemīlējos un sāku draudzēties ar kādu puisi. mani vecāki bija ļoti pret šīm attiecībām. un man tas sāpēja, bet es centos neņemt viņus galvā. laidu gar ausīm visu ko teica un darīju pa savam. būtībā puisis nebija varbūt TIK slikts kā mani vecāki, it sevišķi tētis, bija iedomājušies. ar laiku - pēc pāris gadiem viņi pat vairāk vai mazāk viņu pieņēma. bet tomēr vienā ziņā maniem vecākiem bija taisnība - lai arī puisis nebija slikts, viņš man nepavisam nebija piemērots! to es sāku saprast kad pašķīrāmies. vēljoprojām esam labi draugi, bet tagad atskatoties es varu teikt - labāk būtu klausījusi tēti, jo tā būtu aiztaupījusi asaras un sāpes sev, puisim, vecākiem. protams tajā jaunības dullumā biju pārliecināta ka mēs apprecēsimies un mums būs bērni...tagad esmu laimīga, ka toreiz viss izjuka. nu man ir pats labākais vīrs pasaulē ūn es zinu ka nebūtu laimīga ja toreiz būtu apprecējusies (bija jau bija tāda doma...)

es nesaku ka vecāku iebildumi pret savu bērnu izvēlētajiem mīļotajiem cilvēkiem ir pamatoti vienmēr, bet tomēr vajadzētu tajos ieklausīties. pat ja mammai nav taisnība - vajadzētu izrunāties un nomierināt viņu.
es domāju ka ik vienai līgaviņai ir svarīgs mammas atbalsts gatavošanās laikā.
kad es gatavojos kāzām atcerējos kā bērnībā prasīju mammai - kā tu zināji ka tētis ir mans tētis un ka tew ar viņu jāprecas... :) un viņa teica - tad kad pienāks laiks - tu to sapratīsi! :)

lai veicas un lai izdodas rast kādu risinājumu ar mammu. :)

Paldies visām, dikti palīdz tāda izrunāšanās. Tiešām piekrītu kādā no diskusijā izteiktām domām, ka šajā saitā tik tiešām cilvēki ir daudz atsaucīgāki nekā cāli, kur ik pa brīdim arī iečekoju. Jo šajā pirmskāzu periodā mēs man liekas tikai tā pa īstam izvērtējam, kas un kā mums ir apkārt šai dzīvē. Un kā nekad agrāk meklējam atbalstu un sapratni viens otrā. Novēlu mums visaām tikai vienu - lai viss izdodas!!!

Tenso, tad tev atliek tik cerēt, ka mamma samierināsies un vislabākajā variantā atzīs savu kļūdu un atvainosies, lai tev veicas !!! īpaši es tam neticu, bet dzīvē tak notiek brīnumi !!!

Saku paldies dieviņam, ka līgavainis(visu laiku jau gribas teikt vīriņš:)) ir saprotoš un ļoti mani atbalsta un ļauj izraudāties uz pleca, jo saprot, ka man sirds sāp un kā to, ko saka mamma es neuztveru nopietni. Un kāzas svinēsim tikai draugu (tā nu sagadījies, ka tie ir arī mani topošie radinieki:)) un manu radu lokā, kuru nav daudz krustēvs ar ģimeni un vecāmamma un mamma ar draugu. Tā ka vienīgie cilvēki kas var sabojāt omu ir manējie, jo līgavainis ir bārenis, un vedeklas loma man nedraud :))

Man par laimi ir paveicies ar manu mammu, bet domāju, ka ir runa arī par to cik daudz tu uzticies savam bērnam, domāju, ka mums visiem attiecības ir tik labas, jo sākotnēji mana mamma uzticējās man un manai izvēlei, varbūt Tava mamma tā reaģē, jo vienkārši nav gatava Tevi atlaist, tā bieži gadās ar vīramātēm, man bija vienkāršāk, jo es pirms satiku savu īsto cilvēku 5 gadus dzīvoju atsevišķi no vecākiem, citā pilsētā u.t.t., tāpēc mani vecāki bija tikai laimīgi, kad iepazinās ar manu draugu un kopš esam kopā vairāku gadu garumā viņš bieži ir palīdzējis maniem vecākiem un to viņi ļoti novērtē, savukārt no otras puses man nav tādu attiecību ar vīra māti, jo es jau izejošā pozīcijā biju dēla zagle :))) līdz ar to ļoti veiksmīga kontakta nav, tā kā ja Tava mamma laicīgi atapsies, tad viss vēl var būt pat ļoti labi, ja nē viņa dara visu, lai zaudētu to ko viņa šobrīd baidās zaudēt, tad tas arī notiks, bet tas viņai jāsaprot.Par brāli ... nāk prātā diskusijā iepriekš rakstītais, ka citiem šī diena ne uz pusi nav tik svarīga kā tev, tā tas vienkārši ir un tas jāpieņem.

šī situācija (tā vai savādāk) nav sveša..

laiks iet, un ja jūsu attiecības būs stipras, mamma mainīs viedokli.. mammas arī kļūdās. Vēl daudz kas mainīsies arī dzīvojot atsevišķi, un bērnam piedzimstot :)

Turās, viss notiks ;)

Varu izteikt līdzjūtību.
Pati zinu, ko nozīmē "Ādamsu ģimenīte"
Nekas patīkams

njā... bēdīgi, kad tuvie cilvēki tā..
a kādas kāzas Jūs ieplānojuši - lielas vai mazas? Varbūt ja presings pa daudz ir vērts padomāt par kāzām 4tā lai nebojātu sev noskaņojumu? un kā reaģē Tavs līgavainis uz to visu?
Līga pareizi saka, vajag izrunāties gan ar mammu, gan ar mīļoto...
Turies un esi laimīga! - jo Tava izvēle un dzīve - ir tikai Tava!