Liigavainja paardomas

Esmu bijusi abu pušu lomās-gan tā, kas mīl tik ļoti, ka dievina otru, gan tā, kas tiek dievināta..Un nevienā no šim reizēm attiecības nebija veiksmīgas....
Šobrīd esmu jau laimīgi precējusies ar vīrieti, pret kuru manas jūtas ir tikapt spēcīgas kā vņam pret mani.
Un ne mirkli nenožēloju,ka ir izbeigtas iepriekšējās attiecības.
Piekrītu apgalvojumam, ka abiem ir jābūt vienādi spēcīgām jūtām.

Bebiite, katrā ziņā nemāni sevi un neignorē patiesību. Ja viņš to ir pateicis, tad tā tas arī ir. Un tā drošvien ir patiesība, ko viņš ir gribējis, lai Tu ņem vērā. Pieļauju, ka viņam nenācās viegli to pateikt. Iespējams, ka ar to viņš gribēja Tevi jau iepriekš kaut kam sagatavot vai brīdināt un pateikt arī vēl vairāk, ka viņš nav gatavs pavadīt visu mūžu ar Tevi?
Man tas izklausās pēc tā.

Manuprāt šajā situācijā nav vērts domāt par kāzu plānošanu, bet vai Tu tiešām gribi ar šo cilvēku pavadīt visu savu mūžu, zinot, ka viņš Tevi nemīl "tik stipri" un ik pa laikam domā par citām, zini pieradumam arī ir ļoti liels spēks un reizēm mēs jaucam pieradumu ar mīlestību, bet dzīvojam taču tikai vienu reizi un nav vērts velti tērēt vēl veselu gadu, jo ja viņš Tevi nemīl, kā būtu jāmīl līgavainim savu līgavu, tad arī nekad neiemīlēs, un man šķiet Tev būtu jāsāk skatīties "citā virzienā".

Viss bij tik labi,liidz man vinjsh pateica par savaam shaubaam...
Es saprotu to,ka nebuutu pareizi vinju notureet pie sevis ja vinju nomaac taadas domas, bet no otras puses es dievinu sarunas ar vinju,ka varam viens otram visu izstaastiit ja kas sasaapeejis,un ja arii sastriidamies(kas ir reti),tad izliigstam mieru. Es ar sho viirieti biju iedomaajusies veidot gimeni... sapnjoju pa kopiigu beerninju... es vinjam uzticos pilniibaa un tik ljoti saap,ja vinjsh ir nelaimiigs. Varbuut vinjsh vnk baidaas no gimenes saistiibaam,varbuut nav gatavs, jaa veel ir laiks... viss ir jaapaardomaa...

man vairāk līgavas pārdomas:)
Mūsu mīlestība ir abpusēja, dziļa, nopietna un visaptveroša. Neapšaubāma. Tikai arī mīlestībai mēdz būt šķēršļi, lietas, kas kā parazīti lien laukā un apcērt pa reizei spārnus.
Runa ir par iekšējiem ievainojumiem, dēmoniem, sauciet kā gribiet. Vienam tas ir vājš raksturs, citam bērnībā iegūti kompleksi, vēl kādam "neveiksminieka" sindroms... Variācijas n-tās.. Šīe parazīti principā guļ rāmi līdz brīdim, kad vairs neeguļ un pats cilvēks nespēj tos apvaldīt. Tad nu tie plosās un uzdzīvo kādu laiku un saduļķo mīlestības rāmo spoguli. Kad viss rimis, paliek sāpes, kauns un nespēks, bet mīlestība izķepurojas. Tikai pamazām tā apaug ar sāpīgām atmiņām par parazītu uzdzīvi un bailēm no atkārtošanās... Bet viņa tomēr ir un būs. ..
Arī tā mēdz gadīties...
Ceru, ka sapratāt, ko vēlos pateikt caur puķēm:) (:

Bebiite, man rodas jautājums, kas viņu ur pie tevis, ja ir zināms: 1) viņš nemīl tevi tik stipri kā tu viņu; 2) viņš tev saka, ka ir domājis par pārgulēšanu ar citām sievietēm; 3) viņš nejūtas labi, ja tu sagādā viņam kādu pārsteigumu...
Man bija līdzīga situācija, tikai es biju tā cilvēka lomā, kas nemīlēja pietiekami stipri un loģisks iznākums bija mūsu šķiršanās, jo uzradās cilvēks, kuru es iemīlēju kā nevienu (mans topošais vīriņš).
Man bija, varētu teikt, žēl (varbūt pat kauns) pamest to puisi, kurš pret mani izturējās kā pret dievieti, tajā pašā laikā mani mulsināja, lika justies neērti viņa mīlestības apliecinājumi, jo es zināju, kā es neatbildēšu viņam ar to pašu. Es biju pret sevi godīga un nemīlu un nemāku tikai ņemt, ja pati nespēju dot pretī...
Bebiite, tavā vietā es stipri aizdomātos, ar ko var beigties tava līgavaiņa vārdi - es tevi nemīlu tik stipri, kā tu mani...

Bēdīgi. Tādiem tekstiem kā "es ceru, ka Tevi mīlēšu vairāk", "es ceru, ka manas domas par kreisajiem gājieniem mazināsiem", nebūtu vispār jāizskan no cilvēku puses, kas viens otru ļoti mīl un ir gatavi savu dzīvi pavadīt kopā.Varbūt pašam līgavainim iestājusies personīgā krīze, varbūt viņš ar kaut ko sevī nav apmierināts. hmm

Esmu bijusi pretējā situācijā, un zinu, ka neesmu varējusi sevi piespiest iemīlēt cilvēku, kuru nemīlu.. Ne pa gadu, ne pa diviem, lai kā arī viņš censtos...
Nevarēju saņeties viņu pamest, jo zināju, ka dikti pārdzīvos, un tā arī bija, bet kad beidzot to izdarīju, kā akmens no sirds novēlās.
Mīlestība vai nu ir, vai nav... un mīlestību nevar pieradināt vai iemācīties, vai pavairot apprecoties..

jaa gan, shii situaacija nav gluzhi svesha man. protams ne jau gluzhi vaards vaardaa bet nu tomeer..un taa nav saistiita ar manu liigavaini, kursh kljuus par manu viiru jau peec 2 nedeeljaam, bet gan ar manu pirmo miilestiibu - cilveeku kuru es miileeju ljoti stipri pirms vairaakiem gadiem. lieki piebilst - mees neapreceejaamies, un esmu laimiiga par to ka toreiz atteicos no savas dziives saistiishanas ar cilveeku kursh mani nemileeja pietiekami stipri, varu tikai mineet cik nelaimiigi mees abi buutu.
jums jau veel ir gads laika lai visu pardomatu un apsveertu. bet mans ieteikums - preceeties tikai tad ja ABI juutat lielu parlieciibu ka tas tieshaam jadara. dziivot kopaa un buut gjimene var arii bez lauliibaam, sho noziimiigo soli jasper tikai tad kad ziniet - tas ir visai dziivei.

un tu pati - vai tu buutu laimiiga ar cilveeku kursh savaas juutaas nav paarliecinaats un kursh nespeej tew sniegt tik pat daudz miilestiibas cik tu vinjam? ja ir shaada probleema jau tagad, padomaa kaa buutu peec paaris gadiem peec lauliibaam. vai tieshaam tu to veelies? ja tu vinju miili gana speciigi varbuut labaak ir vinju nesaistiit. :) bet tas jau tikai mans ieteikums!
es pati nelaulaatos ja mana otraa puse shaubiitos!