Lielas bēdas pirms kāzām..

Aaa es pat apraudājs! :...( man jīlijā kāzas un arī gribētu lai mana omīte vel būtu dzīva un būtu manās kāzās! :(

Mēs nepieminējām, jo tā man bija pārāk sāpīga tēma (piedevām vēl biju 5.mēnesī) un par cik precējos Valmierā un ziemā, bet omītes kapiņš ir Alūksnē, tad arī uz kapiem nebraucām...

Es kāzu rītā ap 9.00 uzzināju, ka līgavaiņa māsa ar meitu, braucot šurp iepriekšējā vakarā uz Laviju ar džipu, bija cietušas avārijā....Paldies, Dieviņam, ka abām viss vairak vai mazāk bija kārtībā ..

Attiecīgi gulējis nebija normāli neviens un mans mīļotais vēl nobraucis vairākus simtus km pie stūres džipam, kam nebija priekšējā stikla...Gulēt aizgājuši 7.30 kāzu dienas rītā...

Man garastāvoklis bija zem nulles....bet vēlāk jau viss bija labi.... Viss nokārtojās un arī garastāvoklis un satraukums atgriezās....

Draugam nomira tevs, pasa speku brieduma. Nekas ieprieks neliecinaja par sadu iespejamu paversienu. Izradijas ka vins so to bija noklusejis par savu veselibas stavokli un nebija laikus devies uz slimnicu. Ta ka dzivoja atseviski, laikus to nevareja pamanit. Dzive ir dzive....

Vislabāk pie galda. Kā viens no pirmajiem tostiem. Kā pateicību visiem jūsu dzimtas senčiem, kuriem pateicoties Jūs esat. Un it īpaši Jūsu omītei, kura šobrīd savu mazbērnu laimi apsargā ar baltiem enģeļu spārniem...
Tu pati zini, ka omīte taisaulē var būt mierīga un noraudzīties ar smaidu un lepnumu uz jums - dzimta turpinās, caur Tevi, caur Tavu māsīcu(ām), caur jūsu nākotnē gaidāmajām atvasītēm!

Ir jasaprot viens - mes visi kadreiz aiziesim. Tas ir tikai laika jautajums. Vieniem tiek dots garaks laiks, citiem isaks. Ir tada Maikla Nutona gramata "Dveselu liktenis", kur aprakstiti gadijumi un rasts pamatojums kamdel cilveki aiziet priekslaicigi. Kas mums skiet priekslaicigi, iespejams notiek saskana ar likteni paredzeto programmu. Gramatu iesaku izlasit. Tur ari radisiet atbildes uz saviem jautajumiem.

Ja jau ta bija omite, tad jau garu muzu uz sis pasaules bija pavadijusi. Lai cik ari skumji tas nebutu lidzcilvekiem, pienaca vinas laiks... Japienem, ka tada ir dzive, visiem reiz pienak laiks, atrak vai velak.

Omiti var pieminet tad, kad mielasta sakuma tiek aizdedzinatas sveces, vai ari kad tiek teikta pateicibas runa vecakiem, vai uzsaukts tosts par vecakiem.

Vel gribeju piebilst, ka gramata bija rakstits, ka mirusais domas ir japalaiz vala. Ja jus visu laiku domasiet - kapec, kapec, Jus nelausiet dveselei aiziet. Saprotams, ka Jus skumstat, bet sirsninas atlaidiet vinu.

visdziļākā līdzjūtība...

Kurā brīdī Jūs to darījāt??

Es uzskatu ka tas ir obligāti jādara!!!

Jūs laulību ceremonijā vai svinību laikā arī viņu pieminējāt?

izsaku līdzjūtību... :'(
arī man bija līdzīga situācija - mana mīļākā omīte nomira 12.decembrī, bet kāzas bija 12.janvārī...

Izsaku līdzjūtību!

Man arī pagājušo nedēļ Omīte nomira un kāzas pēc divām nedēļām!
ļoti skumīgi ka tā notiek, mierina vien apziņa ka viņa mums bija devusi savu svētību!

līdzjūtība....:((
bet viņas sapni gan piepildiet!