Kāzu viesu saraksts...

Hm. Es kaut kā neizdalu šīs lietas atsevišķi, ja sarakstīšanās/salaulāšanās tad tā un viss, bet ja pēc tam seko atrakcijas (tilti, mešanas, graušanas, valši un citas ambrāžas) tad to procesu kopumā sauc par kāzām līdz ar to tas ir vienots pasākums un iedot kādam atļauju caur durvju aili ieskatīties šajā lielajā skaistajā pasākumā, kas būs pildīts ar neaizmirstamām atmiņām, man liekas necienīgi, ja nevari atļauties uzaicināt, tad nedari to, bet ja gribi tomēr lai piedalās visi draugi, radi, darba, studiju, skolas un citi biedri, pagaidi, kad varēsi to atļauties.

Un kāpēc tieši jāvārds? Arī nešana pāri tiltam iemieso dažādus simbolus, varbūt labāk aicināt uz pastaigu pa 7 tiltiem? Kaut kā dīvaina no visa kāzu procesa izraut vienu gabaliņu un teikt to Tu drīksti redzēt, bet pārējo gan nē, piedod tik svarīgs Tu man neesi, lai Tevis dēļ tērētos vēl vairāk.

Es esmu bijusi dažas reizes aicināta tikai uz baznīcu gan radinieku, gan labākās draudzenes kāzās un man kaut kā tas ir licies pašsaprotami, ja tādu un tādu iemeslu, piemēram, līdzekļu dēļ, cilvēki ir varējuši uzorganizēt tikai nelielas kāzas ģimenes lokā. Ne es lūpu uzmetu, ne tagad vilšanos izjūtu - tas vienkārši tā bija, bet ne jau dēļ tā man tagad mazāks prieks par šiem jaunajiem pāriem..! Godīgi sakot, tā skaistākā un satraucošākā lieta tajās kāzās tomēr manā izpratnē ir baznīcā/zagsā - tas brīdis, kad uztop jaunā ģimene.
Vienkārši, es nostādu sevi situācijā, ja nu tagad kāda darba kolēģīte grasītos precēties un viņa mani uzaicinātu tikai uz baznīcu - tas man liktos pavisam normāli. Svarīgs jau ir tikai tas brīdis - ''jā'' un ''jā'' :D
Bet runa jau ir tikai par tādiem darba kolēģiem ar kuriem ir normālas, draudziskas attiecības - neviens jau neliek aicināt visu brigādi, ar kuru īsti tāda kontakta nemaz nav. Un kā jau minēju - man ir ļoti kompakts darba kolektīvs un viņus neuzaicinot tikai justos slikti. Un nav jau arī spiesta lieta iet, ja nevēlas.

Biju kādās kāzās ielūgta tikai uz baznīcu un pēc tam sirsniņā nedaudz iemetās smeldze, lai ar par kāzām biju iepriekš brīdināta (nezinot datumu un laiku), ielūgumu saņēmu tikai dienu pirms kāzām. Pēc ceremonijas apsveicām jaunlaulātos un nesteidzīgā solī devāmies uz māju pusi. Pēc nedēļas mums paziņo "ā nu ziniet gribējām jau bet aizmirsām jūs uzaicināt nofotogrāfēties kopīgai bildei". Un ziniet tad radās sajūta, ka mūs uzaicināja tikai tādēļ lai mūsu priekšā izrādītos un saņemtu dāvanas.
Var būt ka mana negatīvā attieksme ir šīs pieredzes dēļ, bet man šķiet, ka labāk ir pēc tam kopā pasēdēt un pasvinēt, nekā lūgt tikai uz ceremoniju.

Šoreiz piekritīšu jelenak, jo darba kolēģi tomēr ir cilvēki ar kuriem kopā pavadam ikdienu un domāju tikai par normālu esam viņus uzaicināt uz baznīcu (pie kam vēl, ja mans darba kolektīviņš ir ļoti maziņš). Es to neuzskatu par kaut kādu izlekšanu, gluži vienkārši cieņas izrādīšanu. Tāds man viedoklis.
Un par to viesu sarakstu - gluži vienkārši - aicinam visus, kurus vēlamies aicināt, kurus būtu jāaicina un bez kuriem nevarētu iedomāties savas kāzas - tie būs ap 80 gab. Vienkārši - lielai daļai ir lielas ģimenes un visi ir mīļi gaidīti ar visiem bērniem un kādam pateikt ''nāc tu, bet tos tur divus atstāj mājās'', gluži nav mūsu interesēs. Tā lūk.

Manuprāt ir normāli uzaicināt koleģus tikai uz ceremonuju. Jo tie protams ir mīļi cilvēciņi, bet viņi nav labākie draugi. Un pie tam, ko viņi svinības darīs kopā ar mūsu vecākiem un draugiem. Protams kādu galdiņu uzstaisīt darbā vajag, bet pārspīlēt šo pasakumu gan nevajag.
Mani koleģi piemēram priecajas par to ka būs ar mani brīdī kad es precešos, bet arī saprot ka svinības tas ir privāts pasakums. Nu, tas ir manas domas ;)

jā, es arī "uzstājos" pēc kāzām darba vietā ar šampi un uzkodām, turklāt meitenes darbā vēl bija sarūpējušas dāvanu:)) tik mīļi un tik daudz ziedu bija - pilna palodze!

Neapvainojies, bet man tā liekas divkosība, no vienas puses vēlēties, lai darba kolēģi piedalās šajā pasākumā, no otras puses - ejiet mājās. Tas man asociējās ar tādu kā neglīto pīlēnu, kas šajā dienā būs gulbis un vēlas, lai visi viņi pabrīno, bet uzaicināt visus pie svinību galda un dejām nevar atļauties.

Darba kolēģiem darbā organizējām (ar vīru katrs savā darbā) nelielu svētku pasākumu, kur uzklausījām laimes vēlējumus un padalījāmies uztraukumā pirms kāzām, un arī pēc kāzām es noorganizēju nelielu svinību mirkli ar bildīšu skatīšanos.

manuprāt, tas ir normāli, piemēram darba kolēģus uzaicināt tikai uz ceremoniju. Mani darba kolēģi, kas precējas, tā arī darīja - uzlika kopēju ielūgumu uz reģistrāciju sludinājuma dēlī birojā, tad mēs, kas gribēja, jautrā bariņā aizbraucam uz baznīcu. Es, laikam, arī tā darīšu.

Mēs arī aicinājām visus uz ceremoniju un visus pēcāk uz svinību turpinājumu kaut kur 50 sanāca, jo nevarēju iedomāties, ka es tā šķirošu savus tuviniekus, man kaut kā liekas nepieņemami, ka Tu man patīc labāk, tāpēc ar Tevi paballēšos ilgāk, savukārt Tu varēji vispār nebūt, bet ātnāc uz ceremoniju. :)

Tāpat kā Africa, aicinājām visus tos, ko vēlamies redzēt savās kāzās, nevienu neaizmirsām, neuzskatu, ka man būtu jāaicina cilvēki, kas skaitās mani radi, bet man ar viņiem ir neitrālas attiecības (respektīvi neatceros pedējo tikšanos un pat to kā izskatās), rezultātā sanāca 50 mūsu mīļākie cilvēciņi un nevienu no viņiem man negribējās (pat neināca prātā) atstāt zagsā :)

es izvairījos no dalītā viesu saraksta, aicinājām tikai tos viesus bez kuriem nevarējām iedomāties savas kāzas. Nebija noteikums, ka vispirms jāuzaicina tikai radi vai draugi, tiešām aicinājām tos, kurus vēlējāmies. Mums tas skaitlis bija 40 cilvēki, domāju, ka ne īpaši daudz, uz tādu skaitli arī varējām apmaksāt mielastu.
Turklāt pēc mičošanas vecākajai ciemiņu daļai bija transports uz mājām.