kāzu plānošana

Es jau biju nobažījusies, ka esmu vienīgā kurai mīļumiņš tāds neromantisks. Man arī nebija nekāda bildinājuma lai arī par to esmu viņam pateikusi, ka tas būtu ļoti skaisti - bet nekā. Kaut gan mums tā situācija nedaudz savādāka, jo mums ir 2mēn.veca meitiņa. Tā sanāc ka vispirms izlēmām ka vēlamies bērniņu, jo par precībām pat nedomāju. Jau tad kad iepazināmies viņš pateica, ka tā ir tikai nenozīmīga formalitāte bez kuras arī var iztikt. Tapēc tajā brīdi kad viņš pajutāja - vai būsi mana sieva, es apstulbu, jo domāju ka viņš joko. Bet nekā, jo šie vārdi izskanēja otreiz un tiešām nopietni. Bet tagad sākās pārējās problēmas - esmu izvēlējusies datumu, bet viņš nekādīgi nevar saņēmties un aizbraukt līdz zagsam iesniegt dokumentus. Tapēc sāku visu apdomāt - vai tiešām viņš to vēlas?

Mēs rakstīsim, jo man pieder uzņēmums, kur arī daļas pieder bizesa partneriem, lai neciestu viņi, slēgsim laulības līgumu.

Man arī mans līgavainis nav teicis bildinājumu ar gredzenu, ir bijis tikai tā, ka viņš man ir teicis, ka vēlas lai es esmu viņa sieviņa un vēlas ar mani bērnus. Katru dienu ir šis temats, no viņa puses, bet reāli nekas netiek darīts, nu ja nu vienīgi šonedēļ iepazīstos ar viņa vecākiem, prasīju, kā stādīs priekšā teica, kā topošo sievu, tā kā es nezinu, ne laiku, ne datumu, neko, baudu, un tad jau redzēs kas būs:)) Mīlam viens otru neprātīgi, tādas jūtas, man nekad nav bijušas:)

Pēc tam, kad bijām jau devuši viens otram solījumu precēties un nolikām kāzu datumu, bija pienācis laiks braukt brīvdienās pie manas mammas. Skatos, mans Mīļums tāds tramīgs un uztraukts, visu ceļu dīdās un tāds neraksturīgi kluss. Kad pietuvojāmies galamērķim, iebraucām veikalā nopirkt šampanieti ( nu tak jāatzīmē lielais notikums), bet bez pudeles tiek nopirkts arī milzīgs lilliju klēpis. Man protams viss jau tapa skaidrs. Protams mammai tika lūgta mana roka ...šis pasākums izvērtās par ļoti aizkustinošu, satraukuma pilnu notikumu.
Ja tā atklāti, tad tāds filmu bildinājums man pašai ( ar gredzentiņu) vēl nav bijis, bet rokas lūgšana bija ļoti nozīmīga. Mans gredzentiņš vēl priekšā ( spriežot pēc viņa, kautkas tiek perināts ... :D ).
Kāzu plānošanā arī viņš iesaistās ļoti nopietni( tikai forumos gan nesēž ;) ) , braukājām pa viesu namiem, iesvētes mācības viņš arī jau apmeklē, tāpat paziņoja, ka pietiekoši labi vairs neprotot valsi,un nolēma, ka jāapmeklē būs pavasarī kursi. Patiess prieks, ka nav jādzen neko darīt, jeb jāsaudzē no kāzām, kā no bubuļa.

Tu esi uzrakstījusi manas dzīves situācijas sakarā ar precēšanos! Precīzi!!!!Arī es dabūju dzirdēt vārdus, ka arī es kādreiz varētu sākt darīt un doma't par kādu nopietno lietu pirmā!!!!!Nu, un tad darīju!!!Varbūt tad arī vēl tagad gaidītu :)
Un par kāzu rīkošanu u.tml. lietā, arī mans vīriņš nav īpaši kompetents, daudzas lietas pastastīju, kuras man likās pašas par sevi saprotamas!!!!
Tā, kā ir visādi-arī esam kopā gandrīz 10 gadus(nākošgad būs)

Es personīgi esmu pret līgumiem un mūsu gadījumā tādam jēgu neredzu.

Es arī agrāk domāju, ka man nekādu bildināšanu nevajag, jo par kāzu datumu jau jokojot bijām izlēmuši 4 gadus pirms tā ;) . Un šogad tas pienāca un gan es, gan viņš zinājām, ka precamies.
Un tad nāca skaists bildinājums, ko viņš bija saplānojis mūsu ceļojuma laikā un, ja godīgi, tad emocionāli tas bija ļoti stipri. Ja kāzas bija ļoti jautrs un priecīgs brīdis radu un draugu lokā, tad bildinājums bija mūsu skaistais brīdis, kas mūs pacēla vēl nebijušos augstumos līdz pašām kāzām.
Nekad nebiju domājusi, ka tas tik stipri uz mani iedarbosies. Tā kā esmu PAR bildināšanu, par mešanos ceļos, gredzentiņu un par abu patiesu laimi pēc šī brīža :) :) :)

pašreiz uzskatu, ka ja tu precies, tad precies-visa pēc laulībām iegūtā manta ir mūsu. Bet es netiesātos, ja kāds mēģinātu pierādīt pretējo, ja vien tā nebūtu māja, kuru pati būtu iegādājusies par savu algu un kāds to man mēģinātu atņemt:):):) varbūt ja ir daudz daudz naudas-tad tas ir aktuāli

tieši jau par to esmu runājusi, ar savu vīrieti, ka sanāk, ka es esmu gatava iet līdz galam ar Tevi, bet viņš ir tas, kas kādā brīdī nobīstās, arī es baidos,arī man nav garantijas.
Nu vakar it kā izrunājāmies, ka nav vērts iespringt un ka visu paspēsim sākot no jaunā gada, ka tagad vajag vienkārši mierīgi padzīvot.
Nu nav jau tā,ka es gaidu kā filmās bildinājumu,es gaidu varētu teikt, ka signālu no viņa, ka tiešām viņš grib šīs kāzas un tieši ar mani utt.
Bet nu domāju, ka noteikti visu paspēsimun izdarīsim. Un nedomāju, ka taisīsim kāzas uz kredīta, jo abi labi pelnam un esam diezgan stabili.
Meitenes man jums ir jautājums,kā Jūs attiecaties pret laulību līgumiem?

Man bija tā, ka pirmajā gadā, nu varbūt mazliet ilgāk, biju ļoti iespringusi uz tēmu kāzas, tā gribējās, lai mani bildina, tas bija tik ļoti aktuāli, vēl kursabiedrene precējās un tā gribējās pašai savas kāzas ātrāk... Bet tad kaut kā sapratu, ka nav jau kur skriet, un nomierinājos, izbaudīju attiecības un savas otrās pusītes uzmanību utt. Man arī likās, ka tā diena nekad nepienāks, kad viņš man izteiks bildinājumu, jo likās, ka viņam tas nešķiet būtiski, ka viņš nejūtas gatavs utt. Tad sākām dzīvot kopā, viss bija skaisti un labi. Un kaut kā laikam viņam tās vērtības mainījās, vienā dienā tika uzdots lielais jautājums. Un tad es jutu, ka tas nāk no sirds un ir patiešām tas, ko viņš vēlas. Apdomāju arī es, vai patiešām esmu gatava, jo man daudzkārt šķiet, ka mēs vienkārši gribam, lai mūs bildina, gribam tās kāzas, bet neizdomājam līdz galam, vai šis cilvēks ir tas, kam gribas teikt to Jā. Sapratu, ka ir gan tā un pieņēmu gredzentiņu, solot savienot dzīves.
Var būt, ka vīrietis, kas par to līdz galam nav padomājis, nav izsvēris, vai tas ir tas, ko viņš vēlas, arī tāpēc nepievērš tam uzmanību... Un, meitenes, ja reiz nenāk tas bildinājums, tad varbūt patiešām tas vīrietis vēl nav gatavs. Vai arī nevar saņemties un gaida kādus signālus no Jums (te jau viena meitene rakstīja, ka tieši to viņas vīrietis gaidījis). Ja ir tas pirmais gadījums, ka vēl nav izlēmis, tad ko tur raudāt. ja nav gatavs, tad vai Jums tiešām ir tik svarīgi nosvinēt tās kāzas ar cilvēku, kurš nav pārliecināts par to pašu svarīgāko daļu - par salaulāšanās būtības daļu... lielas svinības jau var uztaisīt jebkurā brīdī, bet tas bats būtiskākais tajā visā jau ir divu cilvēku vēlēšanās būt kopā, dodot viens otram tik nopietnus solījumus.

Man ar bij tā, ka zinājām, ka gribam precēties, jau bijām tā kā par to runājuši, bet oficiāla bildinājuma nebija, teicu, ka man tādu bildinājumu arī nevajag, jo tapat zinām, ka gribam precēties un manuprāt bildināšana ir aktuāla tad, ja par kāzam netiek runāts un meitenei tas ir kā pārsteigums, bet mans mīļotais uzskatija, ka bildināšana ir obligāta. Tad nu vinš mani bildināja 17.martā un 23.augustā mums bija kazas, ta kā gatavoties sākām mazliet mazāk kā 6mēn pirms kāzām un visu uzspējām. Bet runājot par viesu namiem, atrast var, bet nu ietecams būtu rezervēt un sākt meklēt nedaudz ātrak nekā mēs to darijām, kaut gan viens pāris, kuri arī aprecējās šogad, sāka gatavoties velāk nekā mēs un tāpat atrada lielisku viesu namu un kāzas bija ļoti labi noorganizētas, tā kā vēl pagaidām vari nesaspringt un sākt gatavoties pēc Jaunā gada būtu ļoti pat normāli.

Ah... bet ziniet kā ir... visas tās filmas un skaistās bildītes žurnālos ar vīrietu uz ceļa savas sirdsdāmas priekšā... un šādi mums jau zemapziņā tiek ielikts, ka tā tam ir jābūt, ka tā ir pareizi, ka tā ir skaisti utt. es tiešām nezinu tādu sieveti, kas nebūtu nobirdinājusi savā laikā pa asarai skatoties šādu filmu. Un tā nu es arī savā dzīvē gaidu šādu mirkli, bet tas kā nenāk tā nēnāk. Pasaule sāk kļūt tik trula un vienmuļa, cilvēki sāk aizmirst šīs mazās lietiņas, kas otru var darīt par laimīgāko tābrīža cilvēku!
Man atliek tikai nopūsties, novēlēt jums visām ar labu nakti un likties blakus manam neromantiskajam vīrietim...

Sveikas, meitenes! Cik pazīstama tēma! Man viss ir sanācis ar tik ļoti lieliem pārpratumiem un kurioziem, ka varētu pasmieties, bet vēlnav laiks smiekliem - kāzas 27. septembrī. Pagājušo vasaru sarunājām, ka šogad precēsimies. Gaidīju, gaidīju... bildinājumu. Tā arī nesaņēmu (kopā esam jau desmit gadus, hmmm)! Kad šogad gada sākumā ieminējos, kā tad būs - precēs vai nē, draugs atbild - esot gaidījis no manis kādu reakciju!!! Mī un žē! Ja es nebūtu ieminējusies, tad mēs tādā neziņā būtu vēl varbūt desmit gadus nodzīvojuši. Protams, kad sapratām "pārpratumu", pat iedzērām šampanieti un vienojāmies par datumu. OK, bet nu parādās citas lietiņas no drauga puses - kas tās kāzas tādas, ko tur dara, kā būs, kā izskatīšos viesu acīs utt. Esmu sapratusi, ka lielākai daļai vīriešu kāzas ir sāpīgs pasākums... Palikušas trīs nedēļas līdz mūsu kāzām, un es īpaši arī netirdu savu draugu ar sarunām par šo pasākumu, lai nesaasinātu gaisotni pavisam. Kāda varbūt iebidīs, ka nemīl, bet zinu, ka mīl un ir gatavs arī tās kāzas manis dēļ pārdzīvot, bet pats process vīrietim īsti neiet pie sirc!!! Lai visām izdodas!

Man ir situācija tāda...jau esam kopā vairāk kā 6 gadus. Esam izgājuši daudz kam cauri, un nu ir iestājies tas laiks, kad esam pārvākušies (nu jau gads būs ziemā apkārt) uz citu pilsētu, abiem ir labi darbi, liela mīlestība, kas ar katru dienu aug un aug, šāda tāda stabilitāte radusies un šā gada Valentīndienas vakarā ieminējos, ka vajadzētu padomāt par kāzām. Saruna bija nopietna, gara un ar lielām cerībām un galarezultātā - vienojāmies - lai kredīts šim pasākumam nebūtu jāņem, sāksim iekrāt naudiņu, nenosakot vēl ne datumu, ne gadu. No tās dienas sāku ievākt info par un ap kāzām un visu, kas ar šo pasākumu saistīts, par visu informējot mīļoto, bet nebija ne iebildumu, ne ieteikumu no viņa puses. Pagāja pārs mēneši un secinājām - mums labi izdodas iekrāt. Nesen runājām atkal - esam tikuši pie datumiņa, jo nākamvasar svinēsim 7 gadu jubileju un tad ieplānojām šo skaitli iepīt kāzu datumā un skatoties kalendārā nonācām pie 07.08.09. Sākumā nemaz nepamanīju, ka tik labi izskatās kopā :) Tā mums iet, lai arī neesmu bildināta un šad tad pavelku uz zoba mīļo vīrieti un cik nojaušu, viņš kaut ko "perina" un tā kā tuvojas mana dzimumdiena, ceru, ka ilgi vairs nebūs jāgaida...:)

Tā ka meitenes, ir jāsāk ar kaut ko...mēs sākām krāt naudiņu, godīgi katru mēnesi nolielot konkrētu summuņi, bet ja varēja, nolikām vairāk. Varbūt kādai šāda ideja noder, ko sakat????

Es arī bildinājumu tā īsti nesaņēmu, vienkārši vienojāmies par laiku, kad, ko un kā un tad sākām gatavoties kāzām, sākumā man arī šķita, ka es par daudz viņam uzbāžos ar kāzu organizēšanu (viņš saka, vēlāk, vēlāk tagad vēl nē), bet tad tā arī pateicu, vai nu tu gribi vai negribi precēties, jo man sāka likties, ka šis jautājums intersē tikai mani, viņš teica, ka grib... un tad viņa attieksme mainījās, tagad abi kopā visu plānojam, visur braucam un visu meklējam :)...
Es domāju izrunājies arī Tu ar savu puisi, izstāsti kā Tu jūties un, ka Tu nesaproti vai tu taisi svinības tikai sev vai Jums abiem, izrunājieties, es domāju tas palīdzēs :)...